Ukraiņu rakstnieka Jurija Andruhoviča uzsaukums Eiropas pilsoņiem 11
Dārgie draugi, vispirms – ārvalstu žurnālisti un redaktori!
Šajās dienās es saņemu no daudz jautājumu ar lūgumu aprakstīt, kas notiek Kijevā un Ukrainā kopumā, dot savu vērtējumu notiekošajam un formulēt, kā es iztēlojos kaut vai tuvāko nākotni.
Tā kā es vienkārši fiziski nespēšu uzrakstīt katram žurnālam izsmeļošu analītisku rakstu, es nolēmu sagatavot šo īso uzsaukumu, kuru ikviens no varēs izmantot atbilstoši vajadzībām.
Svarīgais, ko gribu jums teikt: nepilnos savas valdīšanas četros gados Janukoviča režīms valsti un sabiedrību ir novedis līdz galējam sasprindzinājumam. Vissliktākais ir tas, ka viņš pats sevi ir iedzinis bezizejā, kurā viņam jāturas pie varas mūžīgi un jebkuriem līdzekļiem.
Citādāk viņam nāksies atbildēt krimināllikuma priekšā.
Zādzību un uzurpācijas mērogi pārsnieguši jebkurus priekšstatus par cilvēka alkatību. Tā ir vienīgā atbilde, kāpēc šis režīms jau trešo mēnesi kāpina vardarbīgu “kombinēto” eskalāciju attiecībā pret mierīgajām protesta akcijām: policistu specvienību uzbrukumi Maidanā mijas ar opozīcijas aktīvistu un vienkāršu protesta akciju dalībnieku individuālu vajāšanu (izsekošana, piekaušana, automobiļu un māju aizdedzināšana, ielaušanās mājvietās, aresti, tiesu procesu
konveijers).
Atslēgvārds ir iebiedēšana. Taču tā kā iebiedēšana nenostrādā un arvien vairāk cilvēku piedalās protestos, vara pastiprina represijas.
“Likumīgs pamats” tām radīts 16. janvārī, kad parlamenta deputāti, kuri atrodas pilnīgā atkarībā no prezidenta, pieļaujot visus iespējamos dienaskārtības reglamenta, balsošanas
procedūru pārkāpumus un, visbeidzot, pārkāpjot arī Konstitūciju, dažās minūtēs (!), paceļot rokas (!), nobalsoja par veselu rindu likumu izmaiņu, kuras valstī reāli nodibina diktatūru un ārkārtas stāvokli, pat to nepasludinot. Piemēram, es, sacerot un izplatot šīs rindas, jau
pārkāpju vairākus kriminālpantus par “apmelošanu”, “kurināšanu” utt.
Īsāk sakot, atzīstot šos “likumus”, var uzskatīt, ka Ukrainā ir aizliegts viss, ko nav atļāvusi vara. Bet vara ir atļāvusi tikai vienu – pakļauties tai.
Nepieņemot tādus “likumus”, ukraiņu sabiedrība 19. janvārī kārtējo reizi masveidā iestājās par savu nākotni. Šodien televīzijas jaunumu kadros no Kijevas jūs varat redzēt protestētājus dažāda veida ķiverēs un maskās, reizēm – ar koka nūjām rokās. Neticiet, ka tie ir kaut kādi
“ekstrēmisti”, “provokatori” vai “labējie radikāļi”. Es un mani draugi arī paši tagad dodamies uz mūsu manifestācijām, tā vai citādāk ekipējušies. Šajā nozīmē “ekstrēmisti” esam arī mēs – es, mana sieva, meita, mūsu draugi.
Mums nav izejas: mēs aizstāvam savu tuvāko dzīvību un veselību. Uz viņiem šauj policijas specvienību kaujinieki, mūsu draugus nogalina viņu snaiperi. Pēdējās divās dienās tikai valdības kvartālā, saskaņā ar dažādiem avotiem, nogalināti pieci līdz septiņi protestētāji. Desmitiem cilvēku Kijevā pazuduši bez vēsts.
Mēs nevaram pārtraukt protestus, jo tas nozīmētu, ka mēs piekrītam dzīvot valstī kā mūža ieslodzījumā.
Ukraiņu jaunā paaudze, kas uzaugusi pēcpadomju laikā, organiski nepieņem nekādu diktatūru. Ja diktatūra uzvarēs, Eiropai nāksies rēķināties ar Ziemeļkorejas perspektīvu uz savas austrumu robežas un, saskaņā ar dažādiem aprēķiniem, no 5 līdz 10 miljoniem bēgļu.
Es negribu jūs baidīt. Pie mums notiek jauno cilvēku revolūcija. Savu nepieteikto karu vara
izvērš pirmām kārtām pret viņiem. Līdz ar tumsas iestāšanos Kijevā grupiņās sāk pārvietoties nepazīstami “cilvēki civīlajā”, kuri ķer lielākies jauniešus, īpaši – ar Maidanas simboliku.
Viņi tos nolaupa, izved kaut kur uz mežu, tur izģērbj un spīdzina ziemas salā. Dīvaini,
bet tādu sagrābšanu upuri lielākoties ir jauni mākslinieki, aktieri, dzejnieki. Rodas iepaids, ka valstī ielaisti kaut kādi “nāves eskadroni”, kuriem uzdots iznīcināt visu labāko.
Vēl viena raksturīga detaļa: slimnīcās policijas spēki rīko slēpņus, un ievainotos protestējošos sagrābj tur (atkārtoju – ievainotos!), aizvedot nezināmā virzienā, lai pratinātu. Pat vienkāršam garāmgājējam, kuru skārusi nejauša šķemba no policistu plastikāta
granātām, vērsties slimnīcā kļuvis galēji bīstami. Ārsti tikai plāta rokas un atdod pacientus tā saucamo “likumsargu” rokās.
Vārdu sakot, Ukrainā pilnā gaitā notiek noziegumi pret cilvēcību, par ko ir atbildīga pašreizējā vara. Ja šajā situācija patiešām kādu var saukt par esktrēmistiem, tad tā ir augstākā valsts vadība.
Tagad – par diviem jautājumiem, uz kuriem man jau tradicionāli sarežģīti atbildēt. Es nezinu, kas notiks turpmāk. Es nezinu arī, ko jūs varat patlaban mūsu labā darīt. Bet jūs savu iespēju un kontaktu robežās varat izplatīt šo manu uzsaukumu. Un vēl – just mums līdzi.
Domājiet par mums. Vienalga mēs uzvarēsim, lai kā viņi ārdītos.
Eiropeiskās brīvas un taisnīgas sabiedrības vērtības ukraiņu tauta jau patlaban – nepārspīlējot! – aizstāv ar savām asinīm. Es ļoti ceru, ka jūs to novērtēsit.
Tulkojusi Madara Daudze