“Pļaviņu” saimniece Vēsma Kirfa ar saviem dēliem Guntaru (no kreisās), Mareku un Jāni.
“Pļaviņu” saimniece Vēsma Kirfa ar saviem dēliem Guntaru (no kreisās), Mareku un Jāni.
Foto – Anda Krauze

Dēli uz vecāku ieliktajiem pamatiem Ukros būvē savu saimniecību 2

No Auces novada Ukru pagasta “Pļaviņu” mājām tālumā var redzēt slejamies Jaunakmenes cementa rūpnīcas torņus, kas jau labu laiciņu kā beiguši kūpēt. Taču “Pļaviņu” pagalmā gan nevalda pamestība. Par saimniecisko rosību visuzskatāmāk liecina vērienīgās sudrabotās graudu kaltes. Saimniece Vēsma Kirfa ir SIA “Mazauce” līdzīpašniece. Uzņēmuma vadības grožus savās rokās tur vecākais dēls Mareks, bet vidējais dēls Guntars un jaunākais Jānis palīdz vecākajam brālim lauksaimniecības darbos.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns
Lasīt citas ziņas

“Tagad no saimniekošanas esmu atkāpusies, mans darbs ir pie katliem un vasarā – dārzā. Kūtī ir četras cūkas un krietns pulks vistu, jo kaut kas jau tajā pusdienu katlā jāliek iekšā. Darba sezonas laikā palīgā nāk viens strādnieks, un tad man jāpaēdina četri vīriešu cilvēki. Priecājos, ka Mareks man nopirka “kalponi” – trauku mazgājamo mašīnu,” stāsta Vēsma.

Taču zemnieku saimniecības pamatlicēji bija Vēsma ar vīru Visvaldi, kurš pirms astoņiem gadiem aizgāja mūžībā.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tas ir vīra nopelns, ka mēs savulaik kļuvām par Breša zemniekiem. Viņš pēc profesijas bija agronoms. Meliorācijas laikā vīra dzimtas mājas tika nojauktas, un, domājot par savas saimniecības izveidošanu, mums vajadzēja atrast viensētu, jo pirms tam dzīvojām Ukru centrā. Mums piedāvāja iegādāties šo māju, kas celta 1863. gadā. Tolaik tā izskatījās pavisam citādi. Mēs uz šejieni atnācām ar piecām govīm, kuras slaucām ar rokām. Vīrs slauca tās ar cietajiem, es – ­
ar mīkstajiem tesmeņiem. Piecu hektāru platībā audzējām cukurbietes, kuras vācām ar rokām. Raža padevās laba. Par nodotajām 140 tonnām cukurbiešu saņēmām 14 tonnas cukura. Par realizētā cukura naudu nopirkām pirmo traktoriņu, kas bija mūsu pirmais atspēriens saimniekošanā. Cukurbietes audzējām divus gadus, un tad Visvaldis nolēma, ka pietiek to darīt. Sākām audzēt kartupeļus un galda bietes. Nopirkām busiņu, vīrs ar dārzeņu kravu brauca uz Rīgas nakts tirgu. No govīm atteicāmies, jo pienam nokritās cena. Kūtī turējām piecpadsmit sivēnmātes un tirgojām sivēnus,” tos laikus atceras Vēsma.

Viņa Ukros ir ienācēja. Pirms tam dzīvoja Augstkalnē. Izmācījās par ekonomisti, un, uzzinot, ka Ukru padomju saimniecībā meklē ekonomistu, pieteicās šajā darbā ar domu – 
noteikto laiku nostrādās, un tad pametīs Ukrus. Vēsma atzīst, ka sākumā viņai šī vieta nav gājusi pie sirds. Bet tad izveidoja ģimeni, un nu jau būs apritējuši četrdesmit gadi kopš ierašanās Ukros.

“Mēs atrodamies Latvijas nomalē, līdz Lietuvas robežai tikai pusotrs kilometrs. Pārsvarā braucam iepirkties uz kaimiņzemi, tas sanāk izdevīgāk. Patiesībā jau mums nevajadzētu justies kā nomaļniekiem, jo līdz Rīgai tikai simts kilometri mērojami. Taču mūsu ceļi ir gaužām bēdīgā stāvoklī, asfalts ir katastrofāls, par zemes ceļiem vispār nerunājot. Autobuss caur Ukriem kursē tikai divreiz nedēļā. Bez sava transporta šeit neiztikt. Vietējo skolu likvidēja, jo trūka skolēnu. Tagad tos nedaudzos bērnus, kuri dzīvo Ukros, ved uz Bēnes skolu,” par bēdīgo ainu stāsta Vēsma.

Uz vaicājumu, kas tad Ukros ir uzteikšanas vērts, Mareks bez garas domāšanas atbild: “Ukri atrodas astoņdesmit piecus metrus virs jūras līmeņa. Ja Baltijas jūrā par desmit metriem kāps ūdens līmenis, mēs to nejutīsim, mums plūdi nedraud.”

Marekam nekad nav bijusi vēlēšanās pamest laukus un kļūt par pilsētnieku. “Vecāki jau bija ielikuši saimniekošanas pamatus, un lauki man ir gan dzīvesveids, gan bizness. Ar kaut ko taču dzīvē ir jānodarbojas. Nav jāiedomājas, ka lauksaimnieks visu laiku ir kā piesiets pie zemes. Sezonas laikā gan redz tikai darbu, bet, kad tas paveikts, var arī kaut kur aizbraukt. Mūsu iepriekšējais ceļojums bija uz Taizemi,” teic Mareks. Abi pārējie brāļi gan izvēlējās ar datoriem saistītas specialitātes, taču tomēr lēmuši labāk strādāt vecākā brāļa saimniecībā. Mareks stāsta, ka viņam ir laba, jauna tehnika un ar to arī brāļi strādā. Viņš pats tikai nokuļot un organizējot, pārējo paveicot Guntars un Jānis.

Reklāma
Reklāma

SIA “Mazauce” apsaimnieko 470 hektārus, audzējot kviešus, rapsi un lopbarības pupas. Trīs kultūras nepieciešamas augu maiņai. “Tehnikas jauda ļautu apsaimniekot vēl lielāku platību, taču mums trūkst zemes. Šeit lielas zemes platības pieder vienam īram,” paskaidro Mareks.

Viņš uzskatīja, ka ir vērts investēt līdzekļus graudu kaltes iegādei, kuras ietilpība ir 1000 tonnas. Šim nolūkam uzņēmies kredītsaistības 350 tūkstošu eiro apmērā, bet pie viņa saimniekošanas vēriena tā nešķiet astronomiska summa. Mareks ilgi un pacietīgi turpina mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Nu jau tās izstiepušās desmit gadu garumā un vienreiz vajadzētu tikt līdz finišam. Viņa sieva Ieva jau tikmēr paguvusi iegūt divas augstākās izglītības. Tagad viņa tirgo un sniedz konsultācijas par minerālmēslu lietošanu. Mareks ar Ievu dzīvo paši savā mājā un audzina trīs bērnus – četrpadsmitgadīgo Rūtu, desmitgadīgo Artūru un četrus gadus veco Jutu.

“Pļaviņās” kopā ar Vēsmu mīt vidējais dēls Guntars, viņa septiņgadīgā meitiņa Evelīna un jaunākais dēls Jānis. Vienīgi Vēsmas meita Aiga nav palikusi Ukros. Viņa dzīvo Rīgā, strādā par grāmatvedi un audzina trīsgadīgo meitiņu Renāti. “Vīrs jau savulaik smēja – vajadzētu mums vēl kādu bērnu, lai palīdz strādāt. Mūsu bērni, kad auga, daudz tika iesaistīti darbos – lasīja akmeņus no lauka, kaplēja bietes, kuras viņiem jau bija līdz kaklam, strādāja pie siena vākšanas. Tagad bērniem laukos nav īsti ko darīt, visu paveic tehnika. Viņi var netraucēti ļauties laika kavēklim – datoram,” spriež Vēsma.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.