Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. jūnijs, 2016
Drukāt

Uldis Anže: Mans Dūdars nebrauc kāzu naktī Aleksim atkantēt Antoniju. Viņš mīl (1)

Foto: LETAFoto: LETA

Pirmsjāņu nedēļa nav iedomājama bez Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, bet šogad pēc ilgāka pārtraukuma izcilo Rūdolfa Blaumaņa lugu šis teātris tieši pašā Līgo vakarā ceturtdien, 23. jūnijā, atkal rādīs Druvienas estrādē. Turklāt aprit tieši 30 gadi kopš šīs skaistās tradīcijas aizsākuma 1986. gadā.

Nacionālā teātra skatuves mākslinieks Uldis Anže ir viens no nedaudzajiem, teju vienīgais, kurš līdz ar savu pirmo pavasari teātrī uzreiz iekļuvis Skroderdienās un joprojām ir Silmaču saimē – pirmajā Edmunda Freiberga iestudējumā viņš bija Kārlēns, otrajā – Joske, un nu jau sešus gadus jaunākajā Indras Rogas Blaumaņa lasījumā – Dūdars.

– Kādas jūtas Dūdaram ir pret Antoniju? Vai tur nav klāt drīzāk rāms mīļums, nevis kaisle, varbūt pat aprēķins?
– Vīrišķība – tā es raksturotu Dūdaru, savu Dūdaru. Tieši tā, kā rīkojas viņš, saprotu vīrišķību – kā spēju pārvarēt grūtības. Kaut sagandējis mežā kāju un tamdēļ mīļotā meitene no viņa, tāda klibzaķa, atteikusies, Dūdars spēj neturēt ļaunu prātu, neatteikt Antonijai šūšanas darbus, jo “kur nu tur vairs cilāt vecas lietas”. Cilvēki savās jūtās reizēm ir mazliet atriebīgi. Dūdars, par laimi, tāds nav, un tāpēc, manuprāt, viņš ir vīrišķīgs. Manam varonim ierašanās Silmačos nav aprēķins. Varbūt kāds Dūdars arī brauc ar cerību kāzu naktī Aleksim atkantēt Antoniju (pasmaida. – V. K.), bet manējais noteikti ne. Viņš mīl.

Joprojām atceros kādu senu sarunu ar Alfrēdu Jaunušanu. Pēc Edmunda Freiberga otro Skroderdienu trešā vai ceturtā gada Alfrēds Jaunušans atnāca paskatīties manu Joski un noteica – zini, pirmajā gadā man tavs Joske likās interesants, meklējošs, raksturā daudzslāņains, bet nu, redzu, tu sāc taisīt jokus, sāc spēlēt uz publiku kaut kādas jau zināmas lietas, uz kurām skatītāji atsauksies. Un man vairs nav interesanti… Meistars bija sajutis, ka es nevis katru vakaru meklēju dzīvo, vājo, vārgo, nesaprasto Joski, bet jau spēlēju kaut ko gatavu, nobeigtu… Arī Dūdars patiesībā katru gadu ir mazliet citādāks, jo, tāpat kā visi, mainos arī es, un pat katru vakaru mans Dūdars nav viens un tas pats. Arvien cenšos satvert, uztaustīt no jauna trauslo, smalko, mana varoņa dvēseles dzīlēs paslēpto, nenovienkāršoto, lai pašam un publikai interesanti.

Pilnu sarunu ar Dūdara lomas tēlotāju Uldi Anži lasiet 21. jūnija “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Anže bija baigi labs Indrānos!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+