Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. augusts, 2013
Drukāt

Uldis Pīlēns: Tāds pakrēslas laiks, kad ausma tuvojas

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīze” uzaicināja uz sarunu uzņēmēju ULDI PĪLĒNU. Ar viņu par aktualitātēm sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Pašreizējā situācija politiskajā telpā šķiet visai saraustīta. Cilvēku uzskatus grib pavirzīt dažām aprindām vajadzīgajos virzienos. No vienas puses, valdību kritizē no visiem iespējamiem rakursiem. No otras – vēlētājiem jādomā, par ko nākamgad atdot balsi vēlēšanās. Pieteikušies arī jauni spēki – Reģionu alianse, Repšes kunga Attīstības biedrība. Un tā, kā attīstībnieki pasniedz mērķus, var noprast, ka valdību tie labprāt gribētu par uzņēmēju izpildkomiteju. Bet – pie vēlēšanu urnām neies uzņēmēji vien! Vairākums balsotāju būs citi. Valda diezgan liela kņada, un es lūgtu jūs, Pīlēna kungs, no savām uzņēmēja pozīcijām vērtēt situāciju. Par to jau redakcijā runāja arī pazīstamais ekonomists U. Osis.

U. Pīlēns: – Piekrītu, ka valda zināms apjukums un situācijas traktēšana katram pēc savas izpratnes. No kā ceļas apjukums? Ja visa pēdējā laika politika tiek šauri koncentrēta uz pievienošanos eirozonai un tam pakārtotu finanšu taupības un fiskālo politiku, tad jāsaskaras ar sekām – kompleksas pieejas trūkumu politikai, atstājot novārtā reģionālās, sociālās, konkurētspējas politikas, kā arī minimālās algas, progresīvā nodokļa un daudzas citas tēmas. Politiskām partijām svarīgi saprast, ka tām jāpiedāvā sabiedrībai kompleksi risinājumi. Tāpēc jebkura īlena izvirzīšana ārā no maisa vēl vairāk dezorientēs sabiedrību pamatvērtību apjausmās. Šīs problēmas apzināšana saknē, manuprāt, ir daudz svarīgāka par jaunu partiju dibināšanu vai vecu partiju restartēšanu un svarīgāka arī par personālijām. Ja Zaļā partija koncentrējas uz zaļām idejām, Reģionu alianse – uz reģionu politikas deficīta novēršanu, Repšes kunga attīstības biedrība uz uzņēmējdarbību, tas nav slikti, bet tā nav kompleksitāte, tas, kas visvairāk nepieciešams Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Novārdzinātam organismam nepietiek ar sāpju tabletēm noņemt kādu akūtu sāpi. Ir jāatjauno viss vitamīnu, barības vielu komplekss, lai atgūtu veselīgu spēju pastāvīgai rīcībai.

Ja mazas valsts karogos kā galvenais nav ierakstīts “vairot sabiedrības vairākuma labklājību”, tai var būt identitātes un pastāvēšanas grūtības. Šis ir primārais. Pārējais ir secīgi pakārtots. Jo – veidojot mazās valsts labklājību ilgtermiņā, pamatos jāliek pašapziņa, uz tās tālāk veido integritāti un konkurētspēju.

– Taču to sabiedrībai nepiedāvā. Uzsvērti nopietni stāsta par uzņēmējdarbību, bet vai nekāda sociālā, politiskā sfēra ārpus uzņēmēju interesēm neeksistē? Vai tikai ar vienu lozungu var salasīt pietiekami daudz atbalstītāju?

– Glābjot atsevišķus finanšu industrijas elementus, sakot, ka mums sistēmiskas un prioritāras ir finanšu lietas, tas novedis politiku pie nepieciešamības strādāt pašu radīto deficītu dzēšanas režīmā. Tas saistās ar kreisāku politiku. Kreisāka politika nākotnē pieder ne tikai pie Latvijas, bet arī tuvākā laika Eiropas attīstības perspektīvām. Nākamai koalīcijai, vienalga, kāda tā būtu, jābūt labvēlīgai pret sabiedrības vairākuma ikdienas interesēm, pie tām pieskaitot zemāku ienākumu kategoriju iedzīvotāju aizsardzību, palīdzību izglītības sektoru uzbūvē, dzīvokļu programmas reģionos, atbalstu jaunām ģimenēm…

E. Līcītis: – … un kājnieku divīzijas mehanizāciju!

– Lūk, te nonāk pie līdzšinējās t. s. demokrātijas politikas strupceļiem. Konfūcijam bija tēzes. Ja valsti pārvalda valdnieki, tā pastāv ļoti ilgu laiku. Ja valsts stūre ir vietvalžu rokās, tad tā pastāv ievērojami īsāku laiku. Bet, ja valsti vada ierēdņi un to padomdevēji, tad tai ir īss mūžs. Jūsu minētais piemērs ir labs paraugs tam, kur var aizvirzīties ar lēmumu deleģēšanu ierēdņiem un politiku bez politiskās vīzijas.

Ja nu ko pārmest valdošajai koalīcijai lielās līnijās, neiedziļinoties detaļās, tad – par vizionārisma zaudēšanu, ja vien tāds vispār ir bijis. Vizionārisms nepieciešams jebkurai sabiedrībai, it īpaši tai, kura īsā laikā spiesta iet cauri lielu vērtību transformācijai vai ilgtermiņa krīzes pārvarēšanai.

V. Krustiņš: – Drusku aizstāvēšu valdību. Teorētiski klusākā brīdī tā var domāt kādu laiku uz priekšu, bet brūk virsū kritiķi, ceļas ugunsgrēki, no visām pusēm sauc pēc naudas. Ugunsgrēku režīmā nevar nodziļināties vīzijās.

– Lietas jānoliek pareizā secībā. Virzot prioritātes, bez vizionārisma neiztikt – vienalga, vai tas ir uzņēmuma vadītājs, kurš uzņēmumā runā ar speciālistiem, darbiniekiem, vai Valsts prezidents, Ministru prezidents, kurš uzklausa ekspertus un runā ar sabiedrību. Tas ļauj ikvienam indivīdam jebkurā vietā saprast prioritāti kā sev piederīgu tēmu un piekārtoties kā elementam kopīgas tēmas risināšanā. Tā vairs nav cīņa ar berzes elementiem, bet orientēšanās šo prioritāšu nosegšanai katram savā pozīcijā. Mūsu uzņēmumā ir pāri par 1300 darbiniekiem, un, ja mēs katram teiktu – nāc ar saviem finansēšanas modeļiem, iniciatīvu – liksim visu kopā, pēc punktiem izvērtēsim –, kas gan beigās sanāktu? Tas vestu pie strupceļa. Ne katrs var būt vadītājs, pat ja gribētu. Vajag veselu virkni īpašību, pieredzi, iemaņas, lai izkustinātu tēmas no nulles punkta. Bet koalīcijai tas ir pārmetams, ka tā nav devusi vienotu signālu sabiedrībai, nospraudusi darba kārtību vismaz savās prioritātēs.

E. Līcītis: – Koalīcijai taču ir “virsraksts” – tiesiskums un reformas.

– Esam ES ar Eiropas likumdošanu, budžetu, tiesu, ar fiskāliem un juridiskiem kanoniem. Šajā ziņā esam iegājuši telpā, kura pastāvēja pirms mums un mums bija jāpieņem tās spēles nosacījumi un jānoslēdz attiecīgi līgumi.

Paši esam izvēlējušies dzīvot eksistējošā, atvērtas Eiropas modelī, bet ar to nepietiek. Latvijas politikai jābūt daudz vairāk nekā tikai šīs direktīvās izpildes mehānismam.

Lai sasniegtu valsts, nācijas un šīs teritorijas iespējami labāko attīstību, mums kā nācijai un valstij jādomā, kā sargāt un attīstīt savu vērtību prioritātes jaunajā, atvērtajā sistēmā, kā tās virzīt pašapziņas un konkurētspējas virzienā.

V. Krustiņš: – Vai nepateiksiet priekšā, kuras universitātes jābeidz, lai varētu vadīt Latviju?

– Pirmā ir sirds universitāte. Saprast savu sirds piederību šai valstij, nācijai, teritorijai. Otrā universitāte, protams, ir ekonomisko, juridisko, tehnisko vai citu zināšanu bloks, bet tas nebūs lietojams bez manis minētās pirmās – sirds izglītības. Tad pat augstākā kvalifikācija nebūs iederīga šajā laikā un situācijā.

E. Līcītis: – Vai nav diezgan slikti ar sirds piederību, ar patriotismu šai valstī?

– Nav tik bezcerīgi, vienkārši nācijas virzībai vajadzīgi šim laikam atbilstoši garīgie līderi, tie saliek prioritātes un iekustina procesus.

V. Krustiņš: – Līderi tā moderni izklausās. Sakiet – vadoņi.

– Uzņēmumā taču arī lēmumus par jaunu tirgu apguvi pieņem vadītājs, balstoties uz ekspertīzi un pieredzi, to nenobalso visi kopsapulcē. Vadītājiem jāuzņemas atbildība. No tāda viedokļa “vadonis” neskan mūsdienīgi. Līderības funkcija vienā ziņā ir vīzijas došana, situācijas ekspertīze, un šobrīd tas pat ir svarīgāk nekā rīcības funkcija, kas stipri vien piemīt vadonim. Un arī rīcības modeļi var būt dažādi. Nav obligāti jāaiz­iet totalitāra, autoritāra vadoņa līmenī.

– Teiksim – vajag kādu, kuram ir dūša darīt, kaut arī dabū pa galvu. Pie mums dominē liberālā frāžainība un līderisms tik atšķaidītā veidā, lai tik nenoķertu to, kurš bija idejas autors, lai darbotos. Lūk, plāns – aizstāvēsim uzņēmējus. Bet darba ņēmējs domā – kas mani aizstāvēs?

– Šodien starp vadonismu un līderismu ir liela starpība. Kāpēc izskan prasība pēc lielāka autoritārisma? Tāpēc, ka varas uzbūves hierarhijā ir jābūt zināmam līdzsvaram starp harismātisko, vizionāro un vienkārši laba menedžmenta izpratni.

Ja šādā kontekstā paskatāmies uz pārstāvētajām personām, kuras šodien ieņem atslēgas amatus valsts varas hierarhijā, ir pārāk maz manis minēto īpašību kopuma un summārās līderības šajā varas savienībā.

– Cilvēki pirms vēlēšanām raudzīsies pēc kāda līdera, kam uzticēties un kas var kaut ko reālu solīt. Kurš jums kā uzņēmējam izraisa uzticību?

– Man liekas, ka šobrīd esošo līderu plejādē trūkst cilvēciskuma komponenta, ar ko viņi signalizē, ka saprot sabiedrību, tās problēmas, vēlmes un sāpes. Šis cilvēciskuma, izpratnes faktors varētu būt tas, kas tiks visvairāk pieprasīts nākamajās vēlēšanās. Nedomāju, ka kāda kareivīga, sabiedrību jaunās krīzēs raujoša un disproporciju radoša līdera partija saņems lielu atbalstu.

– Vai esat kādreiz pārdomājis, kāpēc Kārlis Ulmanis kļuva Latvijā pietiekami lielai sabiedrības daļai pozitīvs personāžs? Neņemos viņu nosodīt par visu apvērsumu un citām kritiski vērtējamām lietām. Kur bija Ulmaņa panākumu atslēga?

– Tā bija tā sirds universitāte, par kuru teicu. Saprast savu nāciju, tēvijas vajadzības.

– Ja atzīstam, ka Ulmanim bija kas pozitīvs – un nevar taču teikt, ka lielākā tautas daļa bija pilnīgi maldīga, nesaprātīga, jo viņš nebija tikai “šķiriskais” zemnieku vadonis –, tad kas no tā noder, kad meklē jaunus “vadoņus”?

– Intelektuāla vadības metode, ko varbūt gan nesauksim par diktatūru, uzņēmējdarbības vadībā pastāv. Šodien mums kā Eiropas valstij nevis vadonības, bet kompetenta un iedvesmojoša menedžmenta trūkums ir tas nospiedošākais un lielākā bēda.

Sabiedrība kļuvusi sarežģītāka, lai viens cilvēks spētu vadīt tik komplicētu modeli. Intelektuāli jānoskaņojas uz sinerģētisko domu līmeni, kurā ir ideju ģeneratori, rīcības cilvēki, izpildvara – tas mums totāli pietrūkst.

Partiju politiskais menedžments šajā līmenī būtu tikai neliela sastāvdaļa, un kopā to sauksim – vērtību menedžments, kas cauri laikiem spētu iznest Latvijas ideju pēc iespējami labākā scenārija tajā atvērtajā pasaulē, kādā dzīvojam.

– Drusku par vērtībām. Partijas jau grupējas ap kaut ko: nevajagot šķelties, bet vienoties. Politiķi pārliek, ko ierobežotu finanšu apstākļos varētu solīt. Tomēr ir tēma, ko bieži cilā mūsu lasītāji, kurpretī elite nebilst ne pušplēsta vārda. Tauta grib demokrātiskāku vēlēšanu sistēmu – lai deputātu kandidātus izvirzītu apgabalos. Kāpēc nesākt ar šo piedāvājumu un šo reformu?

– Bet vai vēlēšanu sistēmas reforma šobrīd ir darba kārtības prioritāte? Mums ir šī laika vērtību definīcijas un to prioritāšu deficīts, padarot saprotamas šīs tēmas plašai sabiedrībai. Pēc tam instrumentāli skatāmies, kas traucē, lai ieviestu šīs vērtības. Ja patiešām viens no iemesliem ir vēlēšanu sistēma, kas neļauj ātrā tempā sabiedrībai darīt pieejamas vērtības, tad es reformai piekristu. Vienalga, kurā virzienā. Taču tagad krīzes un reformu nogurdinātai sabiedrībai uzlikt vēl vienu formālu reformu – tas dotu diezgan negatīvu rezultātu.

– Taču tauta vēlas panākt kaut ko neatliekot, reāli. Jūs pareizi iezīmējāt perspektīvas, taču pašreizējā vēlēšanu sistēma ir izpelnījusies samērā daudz kritikas un ieviesies pat apzīmējums – valda partiju diktatūra. Tas nav uz tukšiem pamatiem dibināts apgalvojums, jo politiķiem bieži vien nav kauna, goda un atbildības. Cilvēki tic, ka viņi paši spētu sekmīgāk izvēlēties deputātus – dāvāt tiem uzticību un atsaukt, ja nepieciešams.

– Jūs gribat pēc iespējas ātri pāriet no reprezentatīvās uz tiešo demokrātiju.

– Ir tik daudz runu par uzticības zaudēšanu, par plaisu starp sabiedrību un varu. Vēlēšanu sistēmas reforma būtu reāls­ solis tuvināties, atdzīvināt uzticības daļu.

– Ja mēs dzīvotu politiski un saimnieciski noslēgtā sistēmā, kas, protams, ir neiedomājami 21. gadsimtā, tad to varētu izskatīt kā vienu no opcijām. Tomēr esam atvērtā sistēmā, kur vienlaikus vienā pusē ir mūsu vēlētājs ar vēlmēm tieši ietekmēt politiku un tādējādi savu labklājību, no otras puses, ir spēles noteikumi, par kuriem parak­stījāmies, iestājoties ES, no trešās puses, ir nepieciešamība pēc gudras Latvijas rīcības savas konkurētspējas nodrošināšanai globālajā sektorā.

Tiešās demokrātijas instruments prasa ļoti augstu katra indivīda atbildību uz vidējās un garās laika ass, ietverot valsts pastāvēšanu, tālākas labklājības ideju un ne tikai sava egoisma apmierināšanu caur personālijām. Vai mēs tam būsim gatavi? Es drīzāk gribētu to apšaubīt.

Ja mums būtu nodefinētas vērtības, ja tās stingrāk un konservatīvāk ievērotu – jo mēs plašajā pasaulē varētu pastāvēt daudz atvērtāk. Bet, iekams šīs vērtības netiek implantētas, diezin vai ir jāiet pa šo ceļu. Valsts pastāvēs arī pēc 12. Saeimas vēlēšanām, lai tur būtu kreiso, labējo vai citu virsroka (bet es gan neticu, ka jebkurš spārns gūs pārsvaru) – valsts ir ilgtermiņā. Un mums svarīgi saprast, kā pastāvēt pasaulē, kur Eiropa ļoti straujā tempā zaudē savu ietekmi. Šīm tēmām jāatrod recepte, un tad var domāt, kā pareizāk ievēlēt deputātus. Eiropā partiju ētikas kods liek domāt par sabiedrības interesēm. Kā mums tas pagaidām izveidojies, tā ir cita tēma.

V. Krustiņš: – Kas, jūsuprāt, būs tas vērtību nesējs un piedāvātājs tautai? Līdz šim sastopamies ar kritisku attieksmi – tam un tam nevaram uzticēties, katru dienu dzird stāstām par zagļiem un blēžiem pie varas. Visi viņi – pašu ievēlēti…

– Tauta ir gudrāka, nekā politiķiem liekas. Tie līderi, kuri šodien atrodas uz skatuves, lielā mērā neatbilst sabiedrības vēlmēm, centieniem, ilūzijām. Nenosaukšu nevienu vārdā, kam būtu jānāk vietā, šo laiku varam salīdzināt ar mijkrēsli, kad vakara gaisma jau nodzisusi, bet rīta gaisma vēl nav saskatāma. Taču sabiedrība nepiedos, ja šajā periodā nespēsim definēt vērtību prioritātes.

No otras puses – sabiedrība tomēr spēj paprasīt atbildību un noraidīt nederīgu eliti no skatuves, kā uz savas ādas izbaudīja Tautas partija.

– Protams! Arī tagad prasīs atbildību.

– Tā neskaidrība, mijkrēslis, kā jūs raksturojāt, ir gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Mūs interesē, vai līdz nākamgada oktobrim dūmaku izgaisinās, vai sabiedrība, īpaši latvieši, ies pie balsošanas kastēm ar apziņu, ka balso par politiķiem, uz kuriem likt cerības un uzticēties?

– Es šobrīd neliktu uz personālijām. Mēģināsim sabiedrībā definēt vērtības, kas mūs tur kopā, nodrošina attīstību un partijas tās paņems par savu programmu sastāvdaļām. Paradoksāli, bet tā mēs kopā varam piepalīdzēt partijām saprast sabiedrības noskaņojuma prioritātes un deficītus.

E. Līcītis: – Vai partijas līdz šim ņēmušas vērā vēlētāju intereses?

– Ja kā saprātīgi, aktīvi sabiedrības locekļi pieņemamā formātā nespēsim izvirzīt šī laika vērtības priekšplānā, tad var sekot modelis ar arvien mazāk demokrātijas elementiem. Man grūti runāt par partiju reakcijām, es stāstu par tiem deficītiem, kādus pašreiz izjūtu.

– Vēl netikām skāruši tēmu par iespējamu “Saskaņas centra” piedalīšanos politikā, līderībā, arī valdībā. Kā daži prognozisti paredz – pat ar lielu noteikšanu, ar vadošās partijas teikšanu. Arī daudzi intelektuāļi, vadošo partiju cilvēki ar to, ka “SC” formē valdību, nosaka politisko līniju, protams, paklusām šķiet tā samierinājušies, ka daži pat gribētu tur līdzi piedalīties. Tikai, redz, tā latviešu sabiedrība – vells viņu zina, vai piecietīs tādus līgumus ar saskaņiešiem!? Pēc Dziesmu svētkiem liekas, ka Saeimu “Saskaņas centrs” vēl kā Rīgas domi neieņems.

– Es neredzu “Saskaņa centru” kā valdības kodolu. Bet apzināt resursus, nesanaidoties par sīkumiem, apzināties prioritātes tuvākiem desmit gadiem būtu svarīga lieta. Jā, tas ir tuvākas nākotnes attīstības scenāriju jautājums. Arī Eiropas modelim ir nepieciešams kapitālais remonts, lai pamati nelīgotos un stūros nesabruktu.

No tā izriet, ka paļāvība tikai uz šābrīža stiprajiem un nespēja sameklēt pareizāku partnerību kombinācijā ar vājo balss tiesību līmeni pie Briseles galda prasa pēc iespējas mierīgāku tuvās nākotnes attīstības scenāriju savā teritorijā. Pretējā gadījumā ārējie riski kopā ar iekšējiem uzvilnījumiem apdraud valsts, sabiedrības pastāvēšanas modeli, ko šodien esam izvēlējušies. Jāapzinās mūsu rīcības un intelekta kapacitāte, kur, manuprāt, šo globālo laiku izprotošu līderu deficīts ir ārkārtīgi liels. Ne katrs, kas Latviju pārstāv Eiropā, ir Latvijas valstiskuma definīcijai pietiekami lojāls. Taču izmantot visus intelektuālos un kompetences resursus ir viens no mazās nācijas lieliem uzdevumiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+