Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Dzintarkrasta gāze

Foto - LETAFoto - LETA

Nesen mūsu eksperti ar diezgan lielu neizpratni uztvēra gadskārtējo Eiropas Ārlietu padomes pētījumu, kurā bija vērtēts Eiropas Savienības dalībvalstu pienesums dažādos kopējās ārpolitikas virzienos, jo Latvija tajā iztēlota kā mazaktīva valsts un bija ierindota pie atpalicējiem jeb, izmantojot pētījuma autoru izraudzīto apzīmējumu, pie “slaistiem”.

 

(“Līdera” godu Latvija izpelnījās tikai par savu atbalstu vīzu režīma atvieglošanai ar Krieviju, Ukrainu un Moldovu.) Ļoti iespējams, ka tāds vērtējums tiešām ir apstrīdams, virspusējs un īsti neatspoguļo patieso stāvokli. Tomēr, ja raugās no malas, arī pašu Latvijas politikas veidotāju vārdi un darbi nereti izskatās, saudzīgi izsakoties, juceklīgi.

No ārienes grūti atšifrējamās Latvijas varas atzaru attiecību īpatnības pilnā mērā izpaudās Saeimas Tautsaimniecības komisijas nu jau slavenajā 27. februāra sēdē, kad vairākums deputātu, ieskaitot koalīcijas deputātus, nesagaidot šīs pašas koalīcijas veidotās valdības atzinumus, steidzami nolēma virzīt grozījumus, kas paredz gāzes tirgus atvēršanas atlikšanu. Sacēlās neliels troksnis, un paklīda dažādas baumas. Galu galā valdības slēdzieni tomēr tiek gaidīti, bet tie diez vai būtiski ietekmēs “Latvijas gāzes” monopolstāvokli, kuru, kā apgalvo, līdz 2017. gadam sargā agrāk slēgtais privatizācijas līgums. Premjers Dombrovskis, tiekoties ar Dmitriju Medvedevu, apņēmās šīs saistības respektēt. Vēl pastāv šķietami neapgāžamais secinājums, ka nav nozīmes īstenot tirgus liberalizāciju “uz papīra”. Un visus šos gadus arī nekas nav darīts, lai to varētu veikt realitātē jeb, tā sakot, dabā.

Zīmīgi, ka Saeimas politiķu diskusijās, piemēram, publiskotajās Tautsaimniecības komisijas jau pieminētās sēdes stenogrammās šī tirgus liberalizācija ir apspriesta nevis kā problēma, kas jelkādā veidā būtu saistīta ar enerģētisko vai valsts drošību, bet kā “Eiropas” uztiepts piņķerīgs pasākums, ar kuru mums tagad te jākrāmējas.

Tāda, sacīsim, gluži saimnieciska pieeja bijusi raksturīga arī Krievijas vēstniekam Aleksandram Vešņakovam, kurš apmeklējis Saeimas namu, lai apvaicātos par gāzes lietām un lai piedāvātu Latvijas diplomātu lietošanai ēku Arbatā – laikam Krievijas speciālistu jau izremontētu un attiecīgi aprīkotu. Apmaiņā pret sanatoriju “Dzintarkrasts”, kas jau tagad atrodas Kremļa lietu pārvaldes rīcībā, jo pirms gadiem desmit juridiskas kļūmes dēļ ierakstīta zemesgrāmatā kā Krievijai piederoša. Bet tiesāšanās, lai sanatoriju atgūtu, esot pārtraukta mūsu Ārlietu ministrijas ierosmē ar cerību saņemt kaut ko no Maskavas pretī. Tagad cerību vēsts ir sagaidīta, un, spriežot pēc publiski pieejamajiem Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ojāra Kalniņa izteikumiem, Rīga sliecas darījumam piekrist varbūt ar papildu nosacījumu, ka tiek samazināta īre mūsu ģenerālkonsulātam Sanktpēterburgā. Kādam neapķērīgākam pilsonim pat varētu šķist, ka Latvijas politiskās elites naivums ir sasniedzis augstāko pakāpi…

Savukārt aizdomīgākie varbūt atcerēsies dažus pavisam nesenas pagātnes notikumus. Piemēram, vieslektora Jevgeņija Primakova ierašanos Rīgā pērnajā rudenī, ko daži izskaidroja ar Eiropas Komisijas sākto izmeklēšanu par “Gazprom” pieļautajiem konkurences pārkāpumiem vairākās valstīs, tajā skaitā Latvijā.

Vieslektora galvenais mērķis acīmredzot bija brīdināt, lai, viņa vārdiem, “tā pati Latvija, darbojoties Eiropas Savienībā, nedarītu to uz Latvijas un Krievijas attiecību rēķina”. Kā redzams, Primakovam nebūtu pamata uztraukties, jo šo attiecību kārtošana joprojām notiek vienīgi uz Latvijas ilgtermiņa interešu rēķina.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+