Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
9. maijs, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Eiropa bez garantijām

Foto - LETAFoto - LETA

Krīzes iespaidā vārds “paplašināšanās” Eiropas Savienībā jau bija gandrīz aizmirsts. Tas arī vienmēr ir radījis diezgan daudz strīdu, tāpēc īpaši jau šajos grūtajos laikos politiķi to lieto nelabprāt.

 

Tomēr gribot negribot paplašināšanās tēma atgriežas, jo par to liek runāt Horvātijas pievienošanās ES, kā arī iespējamā Latvijas iekļaušana vienotās valūtas zonā, kas neizraisītu īpašu viļņošanos, ja vien eirozonas nākotne būtu garantēta. No otras jeb Eiropas puses tiek uzdots jautājums, vai smagus pārbaudījumus izturējusī Latvija pēc vienotās valūtas ieviešanas atkal nepārvērtīsies kā daža laba cita valsts par kārtējo glābjamo, kas varētu notikt, piemēram, kādas “gāzi grīdā” politikas vai “Parex” tipa dziļbumbas eksplozijas rezultātā. Arī simtprocentīgas garantijas nav.

Katrai pat ļoti ierobežotai eirozonas vai vispār ES paplašināšanai vienmēr bijuši savi atbalstītāji un pretinieki Eiropas lielvalstu politiskajās aprindās. Berlīnē sākotnēji uzskatīja, ka ES monetārā savienība, ja nu reiz jāveido, tad šaurā lokā, aptverot Vāciju, Franciju un Beniluksa valstis. Savukārt Parīze ar aizdomām raudzījās uz ES plešanos ziemeļu un vēlāk austrumu virzienā, kas mazināja Francijas ietekmi. Toties tas atbilda britu un daļēji vāciešu skatījumam uz ES kā iespējami lielu kopējo tirgu. Turklāt bijušo tā dēvētās sociālisma nometnes valstu uzņemšanai ES 2004. gadā piemita arī spēcīgs morāls jeb Eiropas atkalapvienošanās aspekts.

Tagad tiek atzīts, ka dažas agrākās kandidātvalstis ceļa posmā uz ES ir paveikušas pat vairāk nekā pēc mērķa sasniegšanas, kad valdošās elites, tā teikt, atslāba, jo vairs nejutās spiestas pildīt saistības, piemēram, korupcijas apkarošanā vai labas pārvaldības principu ievērošanā. Mums visnotaļ pazīstama lieta…

Horvātijas uzņemšana ES ir varbūt nepelnīti novēlota – lielā mērā nesenā kara mantojuma dēļ. Šī vilcināšanās vairoja aizvainojumu, bet, iespējams, tā sniedz Zagrebai arī ko vēlamu. Atšķirībā no 2004.  un 2007. gadā uzņemtajām valstīm horvāti pievienojas ES bez jebkādām liekām ilūzijām un pat bez īstas garantijas, ka mājā, kurā viņi ienāk, nesagāžas kāda starpsiena. Drīzāk ir skaidra apziņa par nama slikto stāvokli un neizbēgamu kapitālo remontu, kas maksās dārgi. Kāpēc lielie patrioti horvāti tomēr neatsakās no šīs politiskās pajumtes? Lūk, tas ir jautājums, uz ko vajadzētu papūlēties atbildēt tiem, kuri, piemēram, Latvijā iesaka sarindot divos stabiņos plusus un mīnusus no atrašanās Eiropas Savienībā, protams, zemtekstā ar mājienu, ka mīnusu iznāks vairāk. Liekas, tamlīdzīgam prāta vingrinājumam bija nodevies arī ES kandidātvalsts Serbijas premjers Ivica Dačičs, bet viņa uz pusēm pārdalītajā papīra lapiņā plusi acīmredzot guva virsroku, tāpēc iesīkstējušais sociālists pacietīgi norija visus Briseles piesūtītos krupjus un piekrita normalizēt attiecības ar Kosovu.

Atcerēsimies, kādreiz Baltiju mēdza jaukt ar Balkāniem. Vieni aiz nezināšanas, bet citi ar noteiktu mērķi iedragāt baltiešu pozīcijas Eiropas Savienībā.

Tagad “darbs” vismaz Latvijā tiek izvērsts arī pretējā virzienā, ja ticam SAB publiskotajam pārskatam, kas norāda uz zināmu kampaņu, kuras mērķis ir pārliecināt, ka Latvijas piedzīvoto ekonomisko neveiksmju cēlonis ir atrašanās ES.

Kā liecina “Eirobarometra” rīkotās aptaujas, pilsoņu neuzticēšanās ES politikai salīdzinājumā ar 2004. gadu ir augusi visur, Itālijā un Spānijā pat vairāk nekā divkārt. Krīze ir atklājusi patiesību par Rietumos ierastā labklājības valsts modeļa izzušanu, ES pastāvošo demokrātijas deficītu un varas neizlēmību. Izrādās, Eiropas nākotne būs jānodrošina pašiem un steidzami. Taču tas varbūt nemaz nav mīnuss, bet pluss.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+