Pasaulē
Baltija

Uldis Šmits: Izmantosim izdevību0

Foto: Petras Malukas/AFP/Scanpix/LETA

Divpadsmitajā jūlijā Lietuvas prezidenta zvērestu nodeva Gitans Nausēda. Pavisam neilgi pirms tam Latvijā – Egils Levits, un pirmajā darba vizītē viņš devās uz Tallinu, kur tikās ar Kadriorgas pils saimnieci Kersti Kaljulaidu, kura Igaunijas pirmās personas statusā jau ieguvusi krietnu pieredzi.

Ekonomists Gitans Nausēda atšķirībā no Kaljulaidas un Levita lielajā politikā un Eiropas varasiestāžu gaiteņos ir cilvēks no malas. Bet, kā reizēm mēdz sacīt, no malas labāk redzams. Šoreiz tas, iespējams, attiecināms uz ideju, ko viņš, būdams neatkarīgs ar partijām nesaistīts kandidāts, izvirzīja jau vēlēšanu kampaņas laikā. Proti, “es vēlētos piedāvāt formātu, kurā Baltijas valstu prezidenti tiekas regulāri. Patlaban tas tā nav. Dažkārt Baltijas valstu darbībās trūkst saskaņotības. Mēs vismaz varētu iegūt vairāk informācijas par katra prezidenta turpmākajiem nodomiem”. Par raksturīgu piemēru viņš minēja Kaljulaidas šī pavasara braucienu uz Maskavu, kura formālais mērķis bija Igaunijas vēstniecības renovētās ēkas atklāšana, bet faktiskais – viņas saruna ar Putinu, kuras jēgu Kaljulaida izteica ar spārnotu frāzi: labāk esmu pie galda, nevis ēdienkartē. Taču ēdienkartes saturs joprojām nav īsti skaidrs.

Nausēdas piesauktais sadarbības formāts gan šķietami pastāv jau sen. Lielā mērā pārmantots no Trešās atmodas laikos iedibinātajiem Lietuvas “Sajūdis”, Latvijas Tautas frontes un Igaunijas Tautas frontes vairāk vai mazāk ciešajiem kontaktiem. Pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis 1991. gadā izveidoja Baltijas asambleju, kuras ietvaros norit parlamentārā sadarbība, bet saskaņā ar 1994. gadā noslēgto starpvalstu līgumu līdztekus šai asamblejai tika izveidota Baltijas Ministru padome, un reizi gadā notiek Baltijas asam­blejas un Ministru padomes kopīga sesija jeb Baltijas Padome. Atbilstoši oficiāli paustajam “Baltijas valstu sadarbības ietvaros tiek uzturēts aktīvs dialogs prezidentu, parlamentu priekšsēdētāju, valdības vadītāju, ministru un nozaru ekspertu līmenī”.

Šis, cik noprotams, ārkārtīgi vispusīgais dialogs nav spējis novērst agrākos tā sauktos reņģu karus, cūku karus vai tagadējos alkohola akcīzes karus, kas daudziem liekas gluži dabiska parādība mūsdienu kapitālisma apstākļos, kad visi konkurē ar visiem, kur nu vēl kaimiņi savā starpā. Lai gan par šādu pieeju var strīdēties, jo Eiropā netrūkst reģionu, tostarp jūras ostām bagātu, kas nākuši pie slēdziena, ka saskaņota ekonomiskā politika, kas neizslēdz arī konkurenci, ir daudz izdevīgāka, un uz šī pamata būvē ilgtermiņa plānus. Turklāt daži reģioni, piemēram, Benilukss, nemaz nav tik pārlieku cieši savstarpēji kulturāli un vēsturiski saistīti kā Baltijas valstis.

Mūsu vēsturiskā pieredze, ar kuru varam lepoties, ir unikāla un brīdinoša, kas uzliek pienākumu to atgādināt. Kaut kādā ziņā tā ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas misija, ko, gribētos cerēt, tagadējie Baltijas valstu prezidenti būs spējīgi veikt labāk nekā viņu priekšteči, jo tam ir objektīvi iemesli un atbilstošs laiks (arī tuvojošais simboliskais 23. augusts būtu piemērots brīdis spēcīgas kopīgas deklarācijas pieņemšanai).

Politiskā darba kārtība paredz, ka šogad Baltijas asambleja un Baltijas Padome sanāks novembra beigās Rīgā – vēl viena izdevība, lai novērstu trūkumus, kurus pieminējis Lietuvas prezidents. Un varbūt – lai atcerētos kādreizējos galvenokārt Zigfrīda Annas Meierovica iemiesotos Rīgas diplomātijas centienus Baltijas valstu vienošanā. Teju gadsimtu vecus, bet joprojām nepieciešamus.

LA.lv