Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. jūnijs, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: “Jaunais vilnis” augstākā vērtē nekā totalitārisma pētnieki

Foto - LETAFoto - LETA

Tie bija Krievijas organizācijas “Memoriāls” pētnieki, kuri pirmie 80. gadu beigās apzināja PSRS staļiniskajās represijās bojāgājušo latviešu vārdus. Vairāki simti no tiem tika publicēti arī Latvijā izdotajā literārajā žurnālā “Daugava”.

 

Bet “Memoriālu” un Baltijas valstis saista arī kopīgi politiskie ideāli, tāpēc Lietuva ne velti pērn piešķīra savu jauno apbalvojumu – Brīvības prēmiju – šīs organizācijas dibinātājam Sergejam Kovaļovam un to viņam pasniedza Lietuvas Brīvības aizstāvju dienā 13. janvārī. Zināms arī, ka “Memoriāls” ir sniedzis atbalstu, piemēram, Katiņas lietas izgaismošanā.

Tāpat zināms, ka šī sabiedriskā organizācija Krievijā ir ierindota “ārvalstu aģentu” skaitā, bet atsakās atzīt minēto statusu, ar ko savulaik Padomju Savienībā bieži apveltīja “tautas ienaidniekus”. Lai arī par Krievijā pieņemtiem likumiem, kuru mērķis ir opozicionārās vai vienkārši varas politiskajai kontrolei pārāk nepakļautās pilsoniskās sabiedrības iznīdēšana, Eiropā runāts diezgan daudz, attiecībā uz “Memoriālu” vienīgais konkrētais atbalsta žests ir Ineses Vaideres un viņas kolēģu eirodeputātu ierosme izvirzīt šo organizāciju Nobela Miera prēmijai.

Jāteic, labi, ka ir tāds Eiropas Parlaments, jo oficiālā Rīga atšķirībā no Viļņas nav izrādījusi nekādu sevišķu uzmanību Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un vēsturiskās patiesības apzināšanas līdzgaitniekiem. Krietni augstākā vērtē bijuši, teiksim, Rīgas pilī regulāri suminātie “Jaunā viļņa” rīkotāji.

“Memoriāla” pārstāvji Svetlana Gannuškina un Jans Račinskis pirms dažiem gadiem viesojās Latvijā nevis pēc mūsu valsts vadītāju, bet pēc EP informācijas biroja iniciatīvas. Neviens no mūsu politiķiem, kuriem rūp kultūras saišu uzturēšana ar Krieviju, nekad nav ieteicis, piemēram, apbalvot Ludmilu Aleksejevu vai Sergeju Kovaļovu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vai piedāvāt Latvijas pilsonību, ko Ainārs Šlesers pirms pāris gadiem gribēja izgādāt miljardierim Igoram Krutojam ar “politiskā līmenī pieņemtu lēmumu”. Protams, pilsonisko brīvību aizstāvjiem, kurus pazīst visā pasaulē, ir vajadzīgi ne jau apbalvojumi, bet grūtā brīdī sniegts atbalsts. Vairāk pašas Latvijas politiskās pašcieņas labad.

Plašākā nozīmē tas ir jautājums par prioritātēm. Un to, kādas ir Rīgas prioritātes, uzskatāmi apliecināja Latvijas atteikšanās labot juridisku kļūdu, lai atgūtu sanatoriju “Dzintarkrasts” apmaiņā pret jaunu vēstniecības ēku un varbūt vēl dažiem sīkiem bonusiem. Kā pavēstīja Saeimas Ārlietu komisijas loceklis Kārlis Eņģelis (RP): “Tas atrisina vēl vienu sarežģītu uzdevumu starpvalstu attiecībās.

Sadarbības kontekstā ar atsevišķām valstīm Krievija ir Latvijas otrais lielākais eksporta tirgus. Iegūtā ēka Maskavā stiprinās Latvijas vēstniecības kapacitāti ekonomisko sakaru veicināšanā.” Tādējādi pāris teikumos tiek raksturota Rīgas politiskā filozofija.

Skaidrs arī, ka solidarizēšanās ar Kremlim nevēlamām personām, ļoti iespējams, sašaurinātu Latvijas “kapacitātes” kaimiņzemes eksporta tirgū. Šajā “sadarbības kontekstā”, kurā mēs visu mērām ar ekonomiskā izdevīguma mērauklām, otra puse pārsvarā izmanto savu politisko interešu mērauklas. Simboliski, ka Rīgā esošā Maskavas nama paspārnē izvietotais “tautiešus” apkalpojošais centrs, kā atklāja raidījums “Nekā personīga”, citu aktivitāšu skaitā nodrošina juridiskos pakalpojumus bijušajam VDK pulkvedim Mihailam Golovatovam, kuru Lietuvā aizmuguriski tiesā sakarā ar uzbrukumu Viļņas TV 1991. gada 13. janvārī. Neatkarības atgūšanas vēsturē zināms loks vēl pilnībā nav noslēdzies. Un, kaut latviešiem, šķiet, ir īsāka atmiņa nekā lietuviešiem, valstiskās pašcieņas jautājumam tomēr vajadzētu ierādīt kādu vietu arī mūsu politikā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+