Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Kā sākās “process”

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Somijas galvaspilsētā 1973. gada 3. jūlijā sāka darbu Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, kas tika turpinātā Ženēvā, lai 1975. gadā atkal atgrieztos Helsinkos, kur 1. augustā pieņēma vēsturisko Noslēguma aktu.


Savulaik šī Padomju Savienības ierosmē rīkotā apspriede sacēla trauksmi visās brīvajā pasaulē izkaisītajās baltiešu kopienās. Raugoties no Maskavas, konferences mērķis bija pēckara robežu neaizskaramības noteikšana, kas atkarībā no minētā principa traktējuma varēja apdraudēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atgūšanu. Baltiešu delegācijas piedzīvojumus 1973. gadā Helsinkos, tostarp delegācijas locekļu apcietināšanu pēc PSRS prasības un tam sekojušās peripetijas samērā plaši apcerējis tālaika trimdas politiķis un šo notikumu dalībnieks Uldis Grava. Galvenais – baltiešu aktivitātes piesaistīja Rietumu lielās preses un arī varas aprindu uzmanību, un ASV prezidents Džeralds Fords īsi pirms Noslēguma akta parakstīšanas 1985. gada vasarā apliecināja – Vašingtonas pievienošanās šim dokumentam nekādā mērā nenozīmē, ka ASV atzītu Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā, un arī pašā dokumentā parādījās norāde, ka pretlikumīgi īstenota okupācija vai teritoriju iegūšana netiek atzīta par likumīgu.

Tas gan neiespaidoja reālo stāvokli Baltijas valstīs. Turklāt PSRS iztēloja Helsinku vienošanos par milzīgu diplomātisku uzvaru. Leonīds Brežņevs bijis pārliecināts, ka tādējādi izgādājis sev vietu vēsturē, un kuluāros apgalvojis – to, ko “Staļins iekaroja, es nostiprināju”.

Pienākumus ievērot pilsoņu pamattiesības, ko PSRS šķietami uzņēmās un kas bija ietverti vienošanās t. s. trešajā grozā (pirmais attiecās uz politiku, otrais – uz ekonomisko sadarbību), Maskava atbilstoši saviem paradumiem, protams, negrasījās ievērot, tāpēc uzlūkoja “trešo grozu” kā sīku piekāpšanos Rietumiem. Savukārt padomju bloka disidentu aprindas jutās vīlušās. Tomēr drīz lomas mainījās. Piemēram, austrumvācieši atceras, ka VDR rupors – avīze “Neues Deutschland”, kas publicēja Noslēguma aktu, jau rīta pusē bija kioskos izķerta. Un dažos nākamajos gados simtiem tūkstošu VDR pilsoņu pieprasīja izbraukšanas vīzu, balstoties uz Noslēguma aktā minētajām tiesībām brīvi izceļot… Pašā PSRS 1976. gadā Andreja Saharova vadībā tika nodibināta Maskavas Helsinku grupa (vairāki tās dalībnieki vēlāk iekļāvās NVO “Memoriāls”) un arī Lietuvas Helsinku grupa. 1977. gada 1. janvārī Čehoslovākijas dumpīgie intelektuāļi, tajā skaitā Vāclavs Havels, parakstīja “Hartu 77”, kurā aicināja valdību pildīt Helsinku apspriedes lēmumus par vārda brīvību. Viņu ietekmē lietuviešu disidenti zīmīgā datumā – 1979. gada 23. augustā – organizēja Baltijas hartas parakstīšanu un izplatīšanu. Līdzīgā veidā tas, ko dēvēja par Helsinku procesu, deva rīcības pamatojumu represīvo komunistisko režīmu pretiniekiem visā sociālisma nometnē. Arī Liepājā izveidotajai “Helsinki 86”. Līdz PSRS pārbūves laikā viņu demokrātiskās prasības pakāpeniski kļuva par nacionālā mērogā reāli īstenojamām programmām. Tik dziļas pārmaiņas nepavisam neatbilda pārbūves arhitekta Gorbačova nodomiem, taču nebija vairs apturamas.

Šī vēsture liek mums apzināties, cik svarīga ir baltiešu vienotība starptautiskajās organizācijās. Tā vēl būs vajadzīga.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+