Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. augusts, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: kam vajadzīgs Latvijas Centrālās padomes mantojums (1)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Latvijas Centrālās padomes – nacionālās pretestības kustības organizētājas atcere ir kampaņveidīga. Kādreizējo sarosīšanos ap pieminekļa celšanu LCP vadītājam profesoram Konstantīnam Čakstem aizstājis ilgāks intereses atslābums, un aprāvušies arī strīdi par LCP nozīmību, kad vieni uzskatīja, ka organizācijas loma tikusi notušēta, citi – ka pārspīlēta.

 

Katrā ziņā tā ir palikusi kārtīgi neizvērtēta.

Formāli LCP dibināšanas diena ir 1943. gada 13. augusts, taču organizācijas veidošanas priekšdarbi sākās jau drīz pēc valsts neatkarības zaudēšanas, tiklīdz dažādas grupas izvirzīja mērķi atjaunot demokrātisku Latvijas Republiku. LCP izstrādāja savas pamatnostādnes un svarīgākos dokumentus Otrā pasaules kara beigu posmā, kad tika izvērsta galvenā darbība, kas ietvēra arī bēgļu nogādāšanu Zviedrijā, Rietumu sabiedroto informēšanu un mēģinājumus izveidot organizācijas mērķiem atbilstošus bruņotus spēkus. Tomēr no represijām izvairīties neizdevās, tāpēc daudzi LCP dalībnieki un ar to saistītie kurelieši nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, un liela daļa kara beigas nepiedzīvoja, bet tie, kas piedzīvoja un atradās Latvijā, nokļuva čekas pagrabos. Padomju Latvijas oficiālajai vēsturei LCP nebija vajadzīga aiz labi saprotamiem iemesliem, kurus izklāstījis Jēlas universitātes profesors Timotijs Snaiders, runādams par Austrumeiropas pretošanās kustību likteni grāmatā “Asinszemes”. Proti, saskaņā ar staļinisko pieeju “visu pretošanos fašismam vadījuši komunisti, bet, ja komunisti to nav vadījuši, tad tā nav bijusi nekāda pretošanās”. No šīs loģikas izrietēja, ka arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieki bija fašisti. Vai pat sliktāki par tiem, jo no fašistu vidus vismaz varēja atlasīt noteiktiem padomju orgāniem noderīgus kadrus, toties savu valstu patrioti un turklāt demokrāti bija pilnīgi nederīgi un ļoti bīstami. To apliecināja arī 1946. gadā Rīgā notikušais kara tribunāls, kas Latvijai uzticīgos demokrātus sodīja pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta.

Vai un kam šodienas Latvijā ir vajadzīgs Konstantīna Čakstes un viņa līdzgaitnieku ideoloģiskais mantojums? Ja palūkojamies uz LCP vēsturisko 1944. gada marta deklarāciju, kas prasīja Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, lai aizstāvētos “pret draudošo Padomju Savienības armiju iebrukumu”, skaidri redzam, ka dokumenta parakstītāju vidū netrūkst arī bijušo uzņēmēju, Centrālās savienības “Turība” un Tirdzniecības un rūpniecības kameras cilvēku.

Tomēr neizskatās, ka viņu pēcteči tagad būtu sevišķi ieinteresēti identificēties ar LCP izteikti rietumnieciskajām un Baltijas valstu vienotībā balstītajām idejām… Tās varbūt vairāk saistošas šķiet akadēmiskajām aprindām, atceroties, ka liela daļa minētās deklarācijas parakstītāju bija Latvijas Universitātes un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesori un docenti.

Praktiskās politikas laukā saimniekojošo partiju ļaudis ar dažiem izņēmumiem īpaši nesteidzas pieteikt ideoloģisko radniecību ar LCP iesaistītajiem kādreiz ievērojamajiem Demokrātiskā centra, Zemnieku savienības un sociāldemokrātu politiķiem. Tāda atturība ir viegli izskaidrojama. Kaut gan, kā mēdz teikt, tagad ir citi laiki, salīdzinājums nebūtu pārāk glaimojošs ne šodienas valstsvīriem, ne opozīcijai. Ņemot vērā LSDSP eksistenciālās grūtības, uz lielāku mantojuma daļu varētu pieteikties zemsavieši, bet ko viņi ar to iesāks? Toties “Saskaņas centra” vēlētāju acīs Latvijas Centrālajai padomei trūkst jebkādas staļiniskās pievilcības, tā bija nepareiza organizācija, jo netika vadīta no Maskavas un negrasījās sagaidīt sarkanarmiju ar ziediem. Nacistu nošautais Krišs Upelnieks nav Vasilijs Kononovs, un LCP nostādnes vispār nav tādas, ko pie mums pieņemts sumināt 9. maijā. Taču arī ne īsti 16. martā… Tikmēr sabiedrības saliedēšanas un samierināšanas pūliņi iestrēgst kaut kur starp abiem datumiem jeb, varētu sacīt, nomaldās divās priedēs, un šajās diskusijās Latvijas Centrālās padomes idejām lāga neatrodas vieta, kāda tām pienāktos Baltijas valstu un Eiropas vēsturē un arī mūsdienu Latvijas politikas veidošanā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. davai, na čistotu ! Atbildēt

    Ka organizācijas loma tikusi pārspīlēta uzskata
    civilokupanti, kas veikli sasēdināti saeimā unvaldībā…
    Zemsavieši bija kapā jau pirms 90.gadu kriminālās
    revolūcijas un veikli “aizvietojās” ar imigrantiem…
    Tāpēc tagad Latvijā tik liela atsaucība kremļa
    propagandai.

Draugiem Facebook Twitter Google+