Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. marts, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Kāpēc kauns palīdzēt Baltijas trešajam sivēntiņam (5)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Latvijas politiskie vadītāji nu ir nonākuši pie slēdziena, ka jāstiprina valsts aizsardzības spējas un tam pat jāpiešķir pienācīgs finansējums atbilstoši Latvijas saistībām Ziemeļatlantijas aliansē, kā arī jārūpējas par Baltijas reģiona enerģētisko drošību. Vispār “par mūsu valsts neatkarību ir jādomā nevis no krīzes uz krīzi, bet ik dienu”, nesen izteicās ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš ilustrācijai piesauca pasaku par trim sivēntiņiem un vilku – “palīdzēt jau palīdzēs trešajam sivēntiņam, bet kauns būs”. Izskanēja drusku kā pārmetums. Bet kam tas varētu būt adresēts…

Mums netrūkst amatpersonu, kam dažādu formātu sanāksmēs tik tiešām vajadzētu “domāt” par minētajiem jautājumiem, sākot jau ar Valsts prezidenta vadīto Nacionālās drošības padomi un beidzot ar attiecīgajām Saeimas komisijām. Tika arī paziņots, ka tagad Ministru kabinets ik nedēļu izvērtēs drošības un ekonomiskos riskus slēgtās valdības sēdēs. Situācija, protams, nav ikdienišķā un uz to jāreaģē, taču riski attiecībās ar Krieviju ir pastāvējuši vienmēr. Tos nevarēja neredzēt, jo Kremlis vairāk vai mazāk pakārto ģeopolitiskajiem apsvērumiem visu, arī biznesu – no gāzes eksporta līdz šprotu importam, un īpaši jau ekonomiskos sakarus ar kaimiņvalstīm. Tikpat acīmredzama pēdējos gados bijusi Krievijas karaspēka arvien lielāka koncentrācija Eiropas daļā pie šo kaimiņvalstu robežām. Nerunājot par teritoriju atraušanu Gruzijai, kas mūsu politiķus pārāk neiespaidoja (“mēs esam NATO”), un tagad Ukrainai, kas tomēr liek – vai uz ilgu laiku? – satraukties, cik nopietnas ir Vašingtonas līguma 5. pantā fiksētās garantijas. Tikmēr Latvija savu nopietno attieksmi pret drošību nav diez ko darbos apliecinājusi, īpaši attiecībā uz valsts drošību šī jēdziena plašākā nozīmē. Piemēram, Saeimas Ārlietu komisijai patīk spriest par augstām matērijām – kā Turcijas integrēšana ES, bet izrādās, mūsu pašu valsts pierobeža Latgalē nav integrēta Latvijas informācijas telpā, tāpēc TV3 raidījums “Nekā personīga” varēja izdarīt zīmīgu secinājumu, ka tur dzīvojošie gan zina, kas ir Vladimirs Putins, taču nezina, kas ir Andris Bērziņš. Jācer, ka atradīsies kāda partija, kura priekšvēlēšanu laikā šiem novārtā pamestajiem to pateiks…

Centrāleiropieši jeb Višegradas valstu grupa, kurā ir Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, marta vidū vienojās par aizsardzības stratēģijas un tāpat aizsardzības izdevumu saskaņošanu, kā arī par kopīgas kaujas vienības izveidošanu NATO ietvaros. Salīdzinājumā ar baltiešiem Višegradas valstu militārās iespējas ir daudz lielākas, bet drošības apdraudējums – daudz mazāks. Tas neliedz čehiem un slovākiem vai poļiem un ungāriem mest pie malas pagātnes nesaskaņas un strīdus, kādu starp Baltijas valstīm nav. Toties tām pēdējā laikā bijis atšķirīgs priekšstats par kaimiņvalsti austrumos. Igaunijai un Lietuvai nu jau labi pasen, Daļas Grībauskaites vārdiem, “vairs nav nekādu ilūziju”, bet Latvijas ārpolitikas veidotāji šīs ilūzijas uzturēja. Pērn oktobrī Latvijas vēstniece Maskavā Astra Kurme sarunā ar “LA” tēlaini sacīja: “Pašreiz sēžam uz ES dīvāna ar NATO jumtu virs galvas un skatāmies televizorā, kas notiek Krievijā.” Šodien jāpiebilst, ka mēs skatāmies arī notikumus Ukrainā un varbūt drīz sekosim vēl citiem. Jumts turas, bet tas ir uzsliets virs salmu būdiņas, ko sastiķējis Baltijas trešais sivēntiņš jeb Latvija. Viņu varbūt izpestīs, bet, kā teica Rinkēviča kungs, “kauns būs”. Patiesībā mazliet neērti ir jau tagad.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. ..’ … JADOMA… ‘ !!!!

    .

  2. Tā nu mēs klunkurējam šos 20 gadus, nekas nav vekts ilgam laikam un ar domu par nākotni, pilnīgi nekas. Ņemiet jebkuru nozari, projektu, viss vienalga, pilnīga katastrofa. Tūlīt būs redzami “integrācijas” augļi skolu reformas sakarā. Un kāds būs rezultāts, nu, protams, kā prasti. Rodas iespaids, ka neatkarība mums iekrita rokās negaidīti un vēl joprojam nesaprotam, ko ar to visu iesākt. Pilnīgs pretstats Igaunijai.

  3. Kur 2 % ? Bet deputāti to nemaz nevēlas un kur vēl tie bērziņi un rudās lapsas – pilnīgs klusums… vai nav intereses, vai kaut kas solīts? Jā salīdzina, cik Krievijā aktīvs ir Putins ar savu komandu… Vai valsts pirmās persons nav jau klusam aizšmaukušas, kā skolēns no skolas? lasīju un labs. Kur Saeimas ārkārtas sēdes un lēmumi, vai tikai gaisa tricināšana ar skatu gaisā, ka tik kas neuzkrīt.

    • Ir tāda sajūta, ka Latvijā mums pašreiz ir tikai ārlietu ministrs un vēl premjerministre. Ne Valsts prezidents, ne spīkere nav pauduši neko, kas attiektos uz krīzi Ukrainā un Baltijas valstu drošību. Nožēlojami gan.

  4. 100% piekrītu. Mēs sākam barot (pagaidām mazliet)suni ,kad vilks jau aitās.

Draugiem Facebook Twitter Google+