Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. augusts, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Kur ir strīda kodols par eirozonu?

LETALETA

Jēdzienu “Eiropas kodols” mūsu politiķi sāka īpaši bieži iekļaut savās runās, aizsākoties diskusijām par Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešanu vai neieviešanu Latvijā. Šis vārdu salikums iegūst noteiktu jēgu, kad apzīmē kādas valsts integrācijas pakāpi vai gribu, bet ģeogrāfiskajā un arī politiskajā izpratnē tas var kļūt maldinošs.

 

Līdzīgi kā minētajās diskusijās reizēm piesauktā un Latvijai par sekošanas cienīgu paraugu iztēlotā citu valstu pieredze un nostādnes, tostarp pat britu premjera Deivida Kemerona solījums pēc nākamajām vēlēšanām, ja vien viņš saglabās amatu, sarīkot referendumu par Apvienotās Karalistes palikšanu vai nepalikšanu ES. Latvijas situācijas salīdzināšana ar valsti, kura ilgi bijusi lielākā koloniālā impērija un kura joprojām saglabā savu īpašo attieksmi pret kontinentālo Eiropu, varbūt ir pats absurdākais no tāda veida piemēriem. Tomēr, ja Londonas bukmeikeri piedāvās izdarīt likmes minētā referenduma sakarā un ja līdz tam vispār nonāks, nevajadzētu sevišķi paļauties uz britu izstāšanos. Paša Kemerona izdarītajam taktiskajam gājienam gan piemīt zināms tiešums.

Latvijas politiķiem tiešuma pietrūkst, un viņi bieži dod priekšroku frāžainības dūmu aizsegam. Valdībai nevajadzētu iztēlot eirozonu par nobriedušo demokrātiju vai apzinīgāko pilntiesīgo eiropiešu klubu, jo kukuļiem un aplokšņu algām noder jebkāda valūta.

Stingrāki spēles noteikumi pirmām kārtām attieksies uz politisko varu, bet arī šajos, ja vēlaties – ierobežotas suverenitātes apstākļos, ir iespējams gan valsts krahs, gan uzplaukums. Eirozona ir arī riska zona, kaut Latvija riskētu ne mazāk, paliekot ārpus šīs zonas. Noteikumu izstrādāšana tajā vēl turpinās, turklāt spēles gaitā, kas sportā nebūtu pieņemams, taču vēsturisku pārmaiņu laikos tā mēdz notikt. Tāpēc viens no jautājumiem, ko nāktos vairāk apspriest, ir – vai Latvijai un Baltijas valstīm kopumā jānogaida, kādu galaproduktu cels priekšā citi, vai tomēr jācenšas pēc iespējas tā veidošanā iesaistīties.

Tallina par spīti krīzei pieņēma lēmumu, īpaši nešaubīdamās, nospriežot, ka Igaunijas konkrētajā ģeopolitiskajā situācijā eiro ir lietderīgāks par Igaunijas kronu. Var pat sacīt, ka krīze atviegloja Igaunijas uzņemšanu eirozonā, jo treknajos gados “Eiropas kodols” neizrādīja baltiešiem pārlieku labvēlību, kaut eiro ieviešana ir noteikta pievienošanās līgumā ES, un Lietuva 2006. gadā tika atstumta, izmantojot par ieganstu aiz matiem pievilktu iemeslu – tās inflācijas rādītājs par mikroskopisku procentpunkta daļiņu pārsniedza noteikto līmeni. Tolaik inflācija pārsvītroja arī Latvijas nodomus.

Protams, ne toreizējā Lietuvas vadība, ne pirms dažiem gadiem Igaunijas premjers Andruss Ansips netika apkrauti ar apsūdzībām nacionālo interešu nodevībā, ar kādām stipri aizraujas mūsu opozicionāri, tostarp, dīvainā kārtā, aprindas, kas, sākot jau ar t. s. valodu referendumu, bijušas iesaistītas teju visos Latvijas valstisko pamatvērtību norakšanas mēģinājumos.

Mūsu savdabīgajā politiskajā ainā iederas, piemēram, Saeimas deputāti, kuriem ļoti patīk Latvijas lats, bet riebjas Latvijas Dziesmu svētki un Latvija kā tāda. Šo ainu vēl papildina politiķi un politiķes, no kuru izteikumiem ir grūti izlobīt, vai tie galvenokārt ir vērsti pret ieviešanas termiņu, procedūru, vienoto valūtu vispār vai galu galā pret dalību ES. Vai tikai pret to, ka vajadzēs “maksāt par grieķiem”. Bet tad būtu aplūkojami visi t. s. Eiropas naudas ceļi, tajā skaitā uz Latviju, un arī neceļi kopumā. Baltijas politiskais konteksts debatēs gandrīz neparādās, lai gan paretam pasviestais arguments, ka mums uz igauņiem nav jāskatās, ir tā kā drusku par vieglu.

Eiropas Savienības vēsture diskusijās parādās vēl mazāk. Kaut nebūtu mazsvarīgi atcerēties, ka jau ES pirmās priekšteces – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (1951) – politiskais virsuzdevums bija radīt apstākļus, kas, piesaistot Vāciju pārējai Eiropai, izslēdz karus, un Vācijas nu jau kā atkalapvienotas valsts piesaistīšana bija arī viens no vienotās valūtas ieviešanas politiskajiem zemtekstiem, kas lielā mērā izskaidro gan tās plusus, gan nepilnības. Mazliet vienkāršoti sakot, Berlīne ielaidās darījumā ar nosacījumu, ka eiro būs pēc vācu šnites. Ne velti Eiropas Centrālā banka (ECB) atrodas Frankfurtē, turpat, kur “Deutsche Bundesbank”, ko vācieši tautā sauc par “Buba”. Tieši ECB ir finanšu sistēmas kodols, lai gan mūsmājās pastāv ieradums visu uzkraut abstraktajai Briselei. Tas, protams, ir parocīgāk nekā lamāt Merkeli, kura ir pavisam konkrēta persona un savā ziņā piekasīgs kreditors, kas liek cirpt budžetus un raugās, lai izdevumi nepārsniegtu ieņēmumus. Kā izturēties pret Berlīnes lomu un pieeju – lūk, vēl viens jautājums, kas būtu pelnījis plašāku apspriešanu. Bet, jo neērtāka tēma, jo politiķi to cītīgāk apiet. Tā ir arī droši pazīme, ka vēlēšanas nav aiz kalniem…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+