Latvijā
Politika

Uldis Šmits: Levits iederas valsti simbolizējošas figūras lomā2


Egils Levits.
Egils Levits.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Saeimas debatēs no opozīcijas puses izskanēja retoriskā jautājumā ietērpts mudinājums izsvērt, vai mums esot vajadzīgs tautas vai koalīcijas prezidents. No spārnotā aicinājuma izriet, ka īstenā sajēga par tautu piemīt parlamenta mazākumam un ka savulaik, kad ZZS vēl atradās pie varas, šīs partijas izvirzītie un ar “Saskaņas” klusu piekrišanu valsts galvas amatā ievēlētie visumā arī atbilst attiecīgo partijnieku priekšstatiem par “tautas prezidentu”.

Ne pārāk smaga intelektuāla bagāža un vāja valodu prasme varbūt patiešām tiek uzlūkotas kā pazīmes, kuras liecina par tuvību “tautai”. Patiesībā minētās parādības nu jau gadiem ilgi traucējušas nesenējiem Rīgas pils saimniekiem pilnvērtīgi veikt Satversmes 41. pantā noteikto pienākumu – “Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski”.

Tāpēc neesam pilnā mērā izmantojuši daudzas izdevības, sākot ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē (2015. gada pirmajā pusē) un beidzot ar iespējām, ko radīja valsts simtgade vai tas, ka “Raimonds Vējonis ir pirmais “zaļais” prezidents Eiropā”, kā teikts arī oficiālajā biogrāfijā. Pasaules prese šo faktu sākotnēji izcēla, bet drīz aizmirsa, un mūsu amatpersonas laikam pārāk nepūlējās to atgādināt. Kaut gan varēja, jo politiskais fons bija ārkārtīgi piemērots un vides tematika kļuva arvien aktuālāka.

Kopumā ņemot, pēc Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras Rīgas pils devums valsts atpazīstamības veidošanā ir neattaisnojami pieticīgs.

Tagad vajadzēs iekavēto atgūt.

Parlamentārā republikā, kurā Valsts prezidents nav izpildvaras iemiesotājs, viņa ietekmi galvenokārt nosaka agrākie sasniegumi, zināšanas un morālā autoritāte. Bet nesen amatā ievēlētais Egils Levits iederas valsti simbolizējošas figūras lomā arī dzimtas pagātnes dēļ. Tā stipri atgādina vēsturnieka Timotija Snaidera grāmatās aprakstītos traģiskos likteņus okupācijas režīmiem pakļautajā Austrumeiropā, kur vienas ģimenes locekļi kļuva gan par holokausta, gan staļiniskā terora upuriem. Taču Levits, būdams deklarācijas par LR neatkarības atjaunošanu autors un Satversmes preambulas autors, zināmā mērā simbolizē arī Latvijas atgriešanos Rietumu civilizācijā un, ja lietojam viņa iecienīto jēdzienu, valstsgribu. Ar kuru jau iepriekš piesauktās tautas centieni bijuši visnotaļ saistīti.

Acīmredzot Levita profesionālā karjera un dzīves gājums izraisa “sociāldemokrātiskās partijas” un vēl dažu partiju rindās gluži instinktīvu nepatiku. Tomēr ir visai grūti sakarīgi pamatot, kāpēc viņš, kas bijis deputāts, ministrs, vēstnieks, ECT un ES tiesas tiesnesis un valstij nozīmīgu tiesību aktu izstrādātājs, neder par Valsts prezidentu. (Saskaņietis Vjačeslavs Dombrovskis argumentu vietā no Saeimas tribīnes stāstīja vecu anekdoti.)

Kaut ko līdzīgu pamatojumam formulējis Aivars Lembergs: “Viena lieta ir runāt juridiski izkoptā valodā, kurā apaļi teikumi birst kā no pārpilnības raga un kuri normālam cilvēkam neko neizsaka, bet tas neliecina par prasmi vadīt valsti.” Te vairāk izpaužas savdabīgs skatījums uz augstāko amatu un amata šķietami nodrošināto varu, lai gan Latvijas Republikas prezidents valsti nevada. Savukārt vēlamā valoda jeb valoda, kura kaut ko izsaka “normālam cilvēkam”, cik nojaušams, varētu būt tā, kas skanēja, piemēram, “Rīdzenes” sarunās.

Ar bagātīgiem nenormatīvās krievu leksikas iestarpinājumiem un atsaucēm uz politiskajā blakustelpā valdošajām nostādnēm par lietu kārtību, ieviešamu arī pie mums.

Patiesības labad vēl jāatceras, ka laikā, kad izvērtās strīdi par Satversmes preambulu, tekstu aizgūtnēm pēla gan kreisie, gan liberālo uzskatu paudēji. Tā tomēr bija viena no vērienīgākajām domu apmaiņām, kurā iesaistījās neierasti plašas aprindas. Debates par Levita idejām un viņa mūsdienu valstiskuma izpratni faktiski sākās jau toreiz.

Saistītie raksti

Un pretēji apgalvojumiem, ka nekas nav ne apspriests, ne vērtēts, viņš pavisam noteikti būs līdz šim visvairāk un visdažādākajām mērauklām pirms stāšanās amatā mērītais un vētītais Latvijas prezidents. Viņš, protams, nav pasargāts no kritikas. Gluži tāpat kā viņu izvirzījušie un atbalstījušie parlamenta vairākuma partiju deputāti. Taču prezidenta vēlēšanu sakarā izmestie žultainie pārmetumi drīzāk atgādina bezspēka dusmas, ka balsojums kļuvis atklāts, proti, rezultāts vairs nav tik viegli izkārtojams kaut kur ārpus Saeimas. Bet tautā mēdz teikt – suņi rej, karavāna iet tālāk. Saprotami katram normālam cilvēkam.

CITĀTS

No spārnotā aicinājuma vērtēt, “vai mums esot vajadzīgs tautas vai koalīcijas prezidents”, izriet, ka īstenā sajēga par tautu piemīt parlamenta mazākumam.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
9 stundas
Raivis Šveicars
Latvijā
FOTO: “Air Baltic” paceļ debesīs “Baltijas ceļu” 1
9 stundas
DJ
Dace Judina-Nīmane
Latvijā
Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs. Leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei – 90
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Nākotnē maksājumi kļūs arvien ērtāki – pakustēsies, pamirkšķināsi acis… 3
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
“Dinamo” uzkaujas un izcīna otro uzvaru “Latvijas Dzelzceļa” kausā
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
KNAB atbrīvojis aizturēto Ogres novada mēru Helmani 1
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
9 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Kristiešu draudze izplata aicinājumu pērt bērnus
6 stundas