Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Par uzturēšanās atļaujām jautājumu ir daudz un par to ir jārunā (1)

cels_LETA

Latvijas Darba devēju konfederācijas vēstulē valsts augstākajām amatpersonām ir sacīts, ka diskusijas, kuras izraisījušās par uzturēšanās atļauju piešķiršanu pret investīcijām, ir radījušas nestabilitāti un kaitē valsts starptautiskajai reputācijai un ka to negatīvi ietekmēs arī jebkādas sasteigtas un nepārdomātas izmaiņas minētajā sistēmā.


Pilnīgi noteikti – nepārdomātas izmaiņas nekad un nekādus pozitīvus ieguvumus nenes un nav vajadzīgas. Cits jautājums ir par izmaiņām kā tādām, jo 2010. gadā iedarbinātā sistēma, spriežot pēc vairākām atsauksmēm, vismaz ārpus Rīgas un Jūrmalas, līdz šim sagādājusi vairāk problēmu nekā risinājumu. Un, cik zināms, ne jau visi to uztver ar sajūsmu arī tajā pašā Jūrmalā, kur nekustamo īpašumu cenas reizēm pārspēj Francijas Rivjēras līmeni.

Toties apgalvojums par diskusiju kaitīgumu skan pavisam dīvaini. Īpaši, ja tādu izsaka Eiropas Savienības dalībvalstī. Daži ar nekustamo īpašumu biznesu saistīti eksperti pat nāca klajā ar uzstādījumu padomju garā, ka par šo lietu vispār “jābeidz runāt”. Turklāt pašu sistēmas aizstāvju teiktais nereti ir ārkārtīgi diskutabls, piemēram, kad Ainārs Šlesers oponentus pielīdzina “sava veida nacistiem”. Var strīdēties arī par to, cik pamatota un Latvijai nepieciešama ir viņa vēlme, lai Rīga kļūtu par “Singapūru vai Honkongu”, un pareģojums, “ka ap 100 000 investoru tuvākajos desmit gados vēlēsies investēt nekustamajos īpašumos Latvijā un šī nauda būs lielāka, nekā Latvija saņems no Eiropas Savienības struktūrfondiem”. Laiks rādīs… Visai zīmīga ir atsauce uz Honkongu, kas bija britu kolonija no 19. gadsimta vidus līdz pērnā gadsimta nogalei, kad ieguva Ķīnas Tautas Republikas autonomā “īpašā administratīvā rajona” statusu, un tā politiku tagad nosaka Pekina, kura arī būtībā uzrauga vietējo varu. Bet Āzijas apbrīnotāji, kuri izvirza bijušās kolonijas par sekošanas cienīgu paraugu, parasti neuzkavējas pie tādiem sīkumiem kā vēsturiskie un konkrētie politiskie apstākļi, kādos tur “investīcijas” tika vai joprojām tiek piesaistītas.

Valsts ekonomiskie apsvērumi tomēr nebūtu atraujami no politiskajiem, taču politiski atbildīgās amatpersonas par tiem diez ko izvērsti neizsakās. Cik noprotams, Iekšlietu ministrija neizslēdz ar šo uzturēšanās atļauju piešķiršanu saistītus riskus, bet arī tie netiek plašāk apspriesti, un valsts drošības tēma skopajās debatēs gandrīz neparādās.

Pagaidām varbūt smagākais arguments par labu sistēmas saglabāšanai bijusi Dzintara Zaķa frāze, ka “Vienotība” nevēlas, lai uz ārzemēm darba meklējumos dotos “vēl simtiem Latvijas celtnieku, dizaineru, mēbeļu ražotāju”. Taču tādā gadījumā jāsecina – ja tik daudz ļaužu liktenis ir pakļauts tāda veida “investīcijām”, tad ar valsts attīstības plānošanu kaut kas nav kārtībā. Vēl varētu, protams, piebilst, ka ieguldītāji pārsvarā nāk no valstīm, kurās ir izplatīta korupcija, ko Šengenas gaiss neārstē. Īsti nav izskaidrots, kā uzturēšanās atļauju piešķiršana apmaiņā pret “investīcijām”, ar šo vārdu saprotot galvenokārt dārgu dzīvokļu un vasarnīcu pirkšanu, novedīs pie daudzinātās zināšanās balstītās augstas pievienotās vērtības ekonomikas, kas jāattīsta ne tikai lielpilsētās vien.

Patiesībā iemeslu diskusijām ir pietiekami daudz. Veikalos, sākot izpārdošanas akciju, tiek uzrādīts arī beigu datums un tiek izdarītas iepriekšējas aplēses, bet mēs valsts mērogā nezinām, kāds būs iznākums. Lai gan, kā šajā sakarā Latvijas Radio sacījis visai kritiskais Cēsu mērs Jānis Rozenbergs, “ja mēs pārdodam savu guļamistabu, tam jābūt ar ilgtermiņa mērķi”. Citādi var gadīties, ka mūs izliks aiz durvīm.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Es arī sākumā biju pret šo ideju, bet tagad, redzot un dzirdot masīvo kampaņu informācijas līdzekļos jādomā, ka tiek aizskarts kāds nopietns bizness un te nu , acīm redzot, nedomā par celtniekiem, bet mērķē kaut kur augstāk.

Draugiem Facebook Twitter Google+