Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. oktobris, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Politiķiem jāķeras klāt novārtā pamestajiem identitātes jautājumiem

Zale

Pie novārtā pamestajiem identitātes jautājumiem būs jāķeras klāt politiķiem, diskutējot un lemjot par Satversmes preambulas projektu un, konkrēti, Egila Levita piedāvāto variantu, kas uzsver valstiskuma kodola nozīmību.


Būtībā preambulas variants ir veltīts likuma garam. To, ka likuma burts var tikt pavērsts pret likuma garu, apliecināja “Saskaņas centra” vadītāju atbalstītais referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Kas arī daļēji apliecina, kāpēc 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu tomēr ir vērts paskaidrot. Lai gan, protams, līdzās ir viedoklis, ka nav vērts. Jo tās tā kā būtu ābeces patiesības. Tomēr šķietami vispārzināmās lietas tieši izraisa lielākos strīdus. Egils Levits akcentē, ka latvieši Latvijā ir valstsnācija, savukārt tādās reizēs neiztrūkstošā eksperte Iveta Kažoka (portālā politika.lv) saskata šādā pieejā visu nelaimju sakni, pārmet projekta sastādītājiem pārāk zemu jeb Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs” laiku līmeņa “idejisko lidojumu” un nevēlēšanos “mācīties no pasaules labāko valstu pieredzes”. Ir citēts Islandes konstitūcijas preambulas projekta pašķidrs fragments, bet konkrēti netiek pateikts, kas īsti būtu “pasaules labākās valstis”. Šajā sakarā vien jāsecina, ka Igaunija laikam pieder pie sliktākajām, jo Igaunijas konstitūcijas preambulā sacīts, ka valsts mērķis ir nodrošināt nācijas pastāvēšanu un igauņu valodas un kultūras saglabāšanu, turklāt Levits nemaz neslēpj, ka aizguvis šo virsmērķu formulējumus no igauņiem.

Tāda nostāja tomēr izvirza priekšplānā nevis etnisko piederību vai kaut kādus vispār neesošus tīrasiņu latviešu meklējumus, bet noteiktas pamatvērtības, un nav pretrunā ar savulaik jau plaši apcerēto un integrācijas nostādnēs ietverto principu, saskaņā ar kuru “valstsnācija ir iekļaujoša. Tās pienākums ir nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties”.

Diez vai būtu jāsāk strīds par Latvijas valsts pienākumu sargāt savu kultūras mantojumu. Bet, kā redzams, ne visiem ir pieņemama šī kultūras mantojuma ietekme, teiksim, uz Satversmes preambulas projektu. Mums tiek apgalvots, ka Brigaderes vai, citu gadījumu atceroties, ļoti eiropeiskā Edvarta Virzas “Straumēnu” filozofiskajai domai ir beidzies derīguma termiņš. Kā vecam sviestam. Lai gan Rietumeiropā jeb “labākajās valstīs” politiķi un tiesību zinātnieki joprojām smeļas ierosmes no pagājušo gadsimtu klasikas, un tas pat ir obligāts priekšnoteikums, lai nonāktu pie jebkādas cēloņsakarību izpratnes.

Noteicošais vārds piederēs Saeimas deputātiem, bet, ja nu reiz lēmums par preambulas nepieciešamību pieņemts, nevajadzētu aizsegties ar liekulīgām bažām, ka tas šķels sabiedrību vai kļūs par politiskās tirgošanās objektu. Labi zināms, ka pie mums viss var tikt izmantots sabiedrības šķelšanai – pat tas, kāpēc Latviju sauc Latvija, – un visu var padarīt par politiskās tirgošanās objektu. Pilnīgi neatkarīgi no tā, pēc cik ilga laika būs nākamās vēlēšanas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+