Latvijā
Politika

Uldis Šmits: Respektīvi, miera labad miera nebūs 0


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Septembra pēdējā nedēļā uzmanība atkal bija pievērsta runām Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā. Šī runāšana gan maz ko iespaido. Izpaliek ANO statūtos paustā apņēmība “veikt efektīvus kolektīvus pasākumus miera apdraudējuma nepieļaušanai”, un vajadzīgo saistošo lēmumu pieņemšana Drošības padomē ir paralizēta. Francijas ārlietu ministrs Žans Īvs Ledrāns pirms došanās uz Ņujorku intervijā “Le Monde” izteicās, ka diplomātija piedzīvo krīzi, jo netiek respektēti pat pamatprincipi un parakstītās vienošanās, bet acīm redzamus faktus pakļauj manipulācijām, noliedz un noraida.

Eiropa ko tādu jau ir pieredzējusi. Iespējams, minētās pagātnes pieredzes tēma atbalsosies 11. novembrī Parīzē rīkotajā miera forumā, kas būs veltīts Pirmā pasaules kara beigu simtajai gadskārtai. (Arī ASV galva solījis ierasties.) Mums šis laiks asociējas ar Latvijas valsts tapšanu, brīvības cīņām un cīņu par starptautisko atzīšanu. Gan uzvarētājvalstis, gan jaundzimušās toreiz cerēja uz Versaļas līguma rezultātā izveidoto Tautu Savienību jeb Nāciju Līgu, kas bija ANO priekštece. Tās likteni noteica Eiropas lielvaru nespēja ievērot pasludinātos augstos principus miera un starptautiskās kārtības nodrošināšanā, turklāt novēršanās no principiem šķietami notika tieši mīļā miera labad.

Tāpēc 30. gados palika nesodīta Vācija, kura citu pēc citas mīdīja kājām tai uzliktās saistības.

Un tāpēc neviens īsti nevēlējās ieviest iedarbīgas saimnieciskas sankcijas ar naftas piegādes aizliegumu pret Abesīnijā iebrukušo Itāliju, kaut abas bija Tautu Savienības dalībvalstis un organizācijas līgums it kā garantēja visu locekļu teritoriālo neaizskaramību un paredzēja agresoru sodīt. Taču izrādījās, ka pat vājas un “fakultatīvas” sankcijas ir pārāk neizdevīgas to piemērotājiem… Toreizējās reālpolitikas gaisotnē daudzi uzskatīja par mūžīgā miera iestāšanās vēsti arī 1938. gada Minhenes vienošanos, kad Eiropas lielās demokrātijas atdeva Hitleram saplosīšanai demokrātisko Čehoslovākiju. Lai nomierinātu fīreru.

Šajā darījumā Tautu Savienība noraudzījās no malas. Tai nebija nekādas ietekmes, un PSRS izslēgšana no organizācijas 1939. gada decembrī par agresiju Somijā vairs nemainīja notikumu gaitu – Otrais pasaules karš jau bija sācies. Politiskās komas stāvoklī Tautu Savienība formāli pastāvēja līdz 1946. gada aprīlim, kad pēc ilga pārtraukuma sanāca pēdējā sēde. Padomju Savienības pretlikumīgi okupēto un anektēto Baltijas valstu pārstāvjiem tajā liedza piedalīties, kaut gan tās nebija no organizācijas izslēgtas. Un gadu iepriekš jau oficiāli nodibinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas durvis baltiešiem palika aizvērtas. Par mierinājumu Staļinam.

Igauniju, Latviju un Lietuvu uzņēma ANO tūlīt pēc neatkarības atgūšanas.

Iespējams, Baltijas valstīm derēja atgādināt Ģenerālās Asamblejas auditorijai savas kādreizējās uz Tautu Savienību liktās veltās cerības. Jo nav nejaušība, ka tagadējā situācija itin bieži tiek salīdzināta ar pērnā gadsimta 30. gadiem. Toreiz karu nesen pārcietušajās Eiropas demokrātiskajās lielvalstīs valdīja pacifisma noskaņas, bet komunistiskā PSRS un nacistiskā Vācija bruņojās. Tikmēr ASV, kas tā arī palika ārpus Nāciju Līgas (kaut prezidents Vudro Vilsons bija tās izveides galvenais rosinātājs), turējās no Vecās pasaules lietām attālāk.

Tāda nostāja visnotaļ atbilst Donalda Trampa izteikumiem un Ģenerālajā Asam­blejā sacītajam, lai attaisnotu muitas tarifu celšanu: “Mēs noraidām globalizācijas ideoloģiju un cieši pieslienamies patriotisma doktrīnai.” Ārpolitika nav gluži atmesta, taču šobrīd tā pārsvarā izpaužas kā Ziemeļkorejas pielabināšana un Irānas šaustīšana. Teherāna, apgalvo Tramps, nemaz nedomā atmest draudīgo kodolprogrammu, sēj terorismu, neciena savus kaimiņus, robežas un “nāciju suverēnās tiesības”, bet režīma “līderi izlaupa valsts resursus, lai kļūtu bagāti…” Tas droši vien atbilst patiesībai, tomēr Irāna nav anektējusi svešas teritorijas un Baltā nama izvirzītās apsūdzības drīzāk būtu adresējamas dažam labam citam režīmam, kas to ir darījis.

Nedēļas ilgumā valstu un valdību vadītāji un rindas galā, kad interese jau noplakusi tuvu nullei, ārlietu ministri kāpa tribīnē izklāstīt savu jau tāpat zināmo viedokli. Emanuels Makrons pretstatā Trampam uzsvēra, ka daudzpusēja sadarbība ir neaizstājama, bet vienpusēja rīcība no spēka pozīcijām nav pieļaujama, un drusku sakāpinātā tonī pievērsās klimata pārmaiņu problēmām. Svarīgākas par runām no tribīnes tomēr ir sarunas kuluāros, kur varbūt atklātāk apsprieda arī ANO institūciju un pirmām kārtām Drošības padomes paplašināšanas un reformēšanas nepieciešamību, ko atzīst gandrīz visi.

Tikmēr, kā savā visai skarbajā uzrunā (sašutis par nespēju izbeigt karadarbību Sīrijā un citviet) teica ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, tiesiskums tiek grauts un “nesodāmība izplatās”. Respektīvi, miera labad miera nebūs.

LA.lv