Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. augusts, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Risinājumi Sīrijas konfliktam – cits par citu sliktāki

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Nesen britu ārlietu ministrs Viljams Heigs izteicās – tas, kas šobrīd notiek Tuvajos un Vidējos Austrumos, ir līdz šim svarīgākais 21. gadsimta notikums, vēl svarīgāks nekā finanšu krīze. 


Notikumu sekas ir grūti paredzamas, un tās var izrādīties tikai citas par citu sliktākas, jo pašlaik nav tāda risinājuma vai starprisinājuma, kas pat nosacīti būtu saucams par labu. Bet līdz tādam vēl jātiek. Sīrijā nogalināto skaits jau tagad pārsniedzis simt tūkstošus, bet bēgļu skaits tuvojas astoņiem miljoniem, kas ir krietni vairāk nekā, piemēram, savulaik Korejas karā (1950 – 1953) bez pajumtes palikušo skaits. Agrākie kari, kas kādreiz izraisījās visaptverošā aukstā kara periodā, parasti beidzās, kad PSRS un ASV un pa starpu Ķīna bija ieinteresētas vai jutās spiestas meklēt kādu politisku izeju. Šodienas pasaule, ko sauc par daudzpolāru, ir sarežģītāka, taču tas konkrētajā jeb Sīrijas gadījumā nemazina ANO Drošības padomē ietilpstošo lielvalstu, padomes pastāvīgo locekļu, atbildību.

Apvienojot lielvalstu pūles, bija iespējams iegrožot traģēdijas apmērus. Bet tā vietā, lai censtos paralizēt vardarbību, paralizēta izrādījās pati ANO Drošības padome, kurā Krievija bloķēja jebkādas rezolūcijas, kas saturētu kaut mazāko Bašara al Asada režīma nosodījuma ēnu, lai gan runa bija vien par varbūtējām nemilitāra rakstura sankcijām.

Tāpēc Asadu klans turpināja pilsētu apšaudi ar smago artilēriju. Tas savukārt tikai veicināja sunnītu reliģisko fanātiķu pieplūdumu opozīcijas rindās un tāpat sadursmes un spriedzi aiz Sīrijas robežām – Libānā un citur, kas bija vienīgais viegli pareģojamais šā kara iznākums. Masu slaktiņi pamazām kļuva tik ierasta parādība, ka t. s. starptautisko sabiedrību nupat satricināja vienīgi ziņa par ķīmisko ieroču lietošanu. Tas gan būtu noziegums pret cilvēci – spriež amatpersonas, nevilšus liekot domāt, ka civiliedzīvotāju masveida slaktēšana ar citādiem ieročiem nebūtu tik tāla atkāpe no starptautiskajām tiesībām.

Rietumu lielvalstis šajā stāstā izskatās nepārliecinoši, un arī to iespējas ir ierobežotas. Vašingtonas pērn izteiktais brīdinājums neķerties pie ķīmiskajiem ieročiem – tagad daudz apcerētā Obamas “sarkanā līnija” laika gaitā arvien vairāk izplūda. Militāri pasākumi ir dārgi un laikietilpīgi. Tomēr “sarkanās līnijas” pilnīga izdzēšana var maksāt vēl dārgāk. Turklāt jāpatur redzeslokā Ēģiptes krīze, Irāka, Afganistāna… Eiropas politiķiem ir līdzīgi apsvērumi un problēmas.

It kā vajadzētu principiālāk nosodīt Kairā sarīkoto apvērsumu, bet alternatīva ģenerāļu varai Ēģiptē ir islāmisti, un Eiropas Savienība gribētu saglabāt izredzes uz starpnieka un tātad pilsoniskās sabiedrības lobija lomu šajā valstī. It kā vajadzētu vienoties par konkrētu nostāju pret Sīrijas opozīcijas spēkiem, bet kā vienmēr tādās reizēs rodas domstarpības.

Eiropieši savas nesaskaņas ārlietās mēdz aizsegt ar humāno palīdzību – jo dziļākas nesaskaņas, jo dāsnāka ir palīdzība… Skaidrs, ka Eiropu skars jauns politisko bēgļu vilnis. Taču neviens nezina, kādos virzienos izplatīsies Āzijas dienvidrietumos skanošo šāvienu un tieši vai pastarpināti kārtoto rēķinu politiskās atbalsis. Tās gan vairāk vai mazāk būs jūtamas visur, neapejot arī Baltijas telpu. Vēl viens iemesls, lai mēs tajā tomēr turētos kopā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+