Uldis Šmits: Vai Obama ir berlīnietis? 0
Saistībā ar Baraka Obamas oficiālo vizīti Vācijā un 19. jūnijā teikto runu pie Brandenburgas vārtiem daudzi vilka paralēles ar cita ASV prezidenta – Džona Kenedija – uzstāšanos 1963. gada 26. jūnijā un vēsturē iegājušo frāzi “Ich bin ein Berliner”, apliecinot atbalstu Berlīnes mūra nošķirtajiem.
Bet, iespējams, Obamas vizīti būtu piemērotāk salīdzināt ar viņa paša nemaz ne tik seno ierašanos Berlīnē 2008. gada vasarā, toreiz vēl prezidenta amata kandidāta lomā, kad eiropieši piedēvēja šim pretendentam uz Balto namu gandrīz vai pārcilvēciskas spējas panākt mieru un saprašanos pasaulē. Tomēr pierādījās, ka līdzekļi, ko ASV izraugās savas nacionālās drošības aizsardzībai, nav īpaši atkarīgi no valsts galvas partijiskās piederības vai ādas krāsas.
Pirms ASV prezidenta došanās uz G8 sanāksmi Ziemeļīrijā un tālāk uz Vāciju dažādas domstarpības starp Eiropas Savienību un Vašingtonu bija tiktāl sabiezējušas, ka “Der Spiegel” tām veltīja virsrakstu “Obama, mūsu zaudētais draugs”. Tas, protams, bija apzināts žurnālistisks pārspīlējums, jo cita vai labāka drauga eiropiešiem nebūs. Un vecie aukstā kara ierakumi vēl nav gluži aizauguši ar zāli. Uz to netieši norāda arī Obamas aicinājums būtiski samazināt ASV un Krievijas kodolarsenālus un tāpat Eiropā esošo bruņojumu – aicinājums, kuru Putins tūlīt pasteidzās noraidīt.
Vēl bīstamāka par vecajiem ierakumiem ir vecā domāšana, kas Kremlim liek iztēlot Rietumu demokrātijas par Krievijas galvenajiem ienaidniekiem, simulēt uzbrukumus Varšavai vai Stokholmai un rīkot manevrus pie Baltijas valstu robežām.
Obamam adresētie pārmetumi par novēršanos no Eiropas ne vienmēr ir pamatoti. Tieši viņa ierosmē tika atdzīvināta iecere par ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu (Vašingtona gan vēlas līdzīgu vienošanos arī ar Āzijas valstīm) – vēl viena šajās dienās plaši apcerēta tēma. Pēc visa spriežot, sarunas starp Briseli un Vašingtonu ieilgs vismaz pāris gadus. Pastāv pieņēmums, ka līguma noslēgšanas gadījumā vairāk iegūs rūpnieciski attīstītās un uz eksportu orientētās Eiropas valstis, tāpēc ir saprotama Vācijas, respektīvi, Angelas Merkeles pretimnākšana Obamam. Taču Vašingtonas centienos stiprināt transatlantiskās ekonomiskās saites novērotāji saskata arī noteiktu pretsparu Ķīnai, kas jau tuvākajā nākotnē kļūs par pasaules pirmo ekonomiku, ar kuru Vācija ir noskaņota sadarboties…
Mūsu ārpolitiskajā pieticībā nav pārāk svarīgi, vai Obama kādreiz uzņemtos saukt sevi par rīdzinieku. Labāk, lai paši oficiālās Rīgas politiķi atcerētos – viņi pārstāv Latviju kā ES un NATO dalībvalsti.
Jāatceras arī, dalība šajās organizācijās neatbrīvo no pienākuma aizstāvēt nacionālās intereses, bet Latvijai nozīmīgo valsts tiesiskās pēctecības principu var aizsargāt tikai pati Latvija. Pēdējā laikā bieži tiek runāts, ka joprojām esam “drošības pelēkajā zonā” vai ES “nomalē”, kas gan ir ne tik daudz ģeogrāfijas, cik Rīgas nekonsekventās politikas jautājums.
Un drosmes trūkums atzīt to, ko skaidri pateica Grībauskaite šā gada martā pēc ES samita: “Visi labi saprot, ka mums ir darīšana ar Putina Krieviju, nevis vienkārši ar Krieviju. Visi labi saprot, ka mums vairs nav nekādu ilūziju par tādu Krieviju.” Bet zināmā mērā tas ir arī mantojums no pagātnes – no tiem laikiem, kad Kenedijs bija “berlīnietis”. Bez ilūzijām.
