Uldis Šmits: Tev nebūs nosodīt PSRS noziegumus Otrajā pasaules karā? 13
Atmaskot vai kritizēt Padomju Savienības un sarkanarmijas Otrā pasaules kara laikā pastrādātos noziegumus ir tikpat nosodāmi kā attaisnot nacismu – tāda politiskā vēsts izriet no Krievijā piecus gadus “pilnveidotā” likumprojekta par nacisma reabilitācijas sodīšanu. Šis varas partijas “Vienotā Krievija” frakcijas radītais likumprojekts jaunā redakcijā ir iesniegts parlamentam un paredz saukt pie kriminālatbildības gan par Nirnbergas tribunāla spriedumu neatzīšanu, gan par “apzināti melīgu” PSRS un padomju armijas apsūdzēšanu noziegumos. Diskusijas šajā sakarā ir uzvirmojušas ik pa brīdim, un loģika, no kuras vadās likumprojekta sacerētāji, atspoguļojas, piemēram, zināmajos Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumos, kas skar Latviju.
Ir izteikušies – protams, ne Kremļa propagandas kanālos – arī tie Krievijas vēsturnieki, kuri neizjūt īpašu mīlestību pret lielvalsts staļinisko pagātni un kuri likuma pieņemšanas gadījumā var kļūt par pirmajiem upuriem. Aleksandrs Skobovs jau pērn norādīja, ka Putina partijas ražojumam ir maz kopīga ar Eiropā pieņemtajiem likumiem, bet tā pamatā ir likta koncepcija, ka nav pieļaujams Padomju Savienību ne par ko vainot, jo visi Staļina darbi, ieskaitot masu slepkavības, kalpoja valsts varenības stiprināšanai. Tāpēc, ironizē Skobovs, “jāaizliedz jebkādas runas, ka PSRS palīdzēja Hitleram izraisīt Otro pasaules karu un tā pirmajā posmā faktiski piedalījās viņa pusē. Ka karš pret Somiju bija agresija, Baltijas valstu pievienošana bija aneksija un padomju zaldāti tur bija okupanti”. Savukārt profesors Boriss Sokolovs ir pievērsis uzmanību likumprojektā ietvertajam dīvainajam formulējumam, kas ļautu piemērot kriminālatbildību tiem, kuriem ienāktu prātā kritizēt PSRS un sarkanarmijas darbību “starptautiskā miera un drošības uzturēšanā”. Vēsturnieks pieļauj, ka tādējādi arī PSRS un nacistiskās Vācijas 1939. gadā noslēgto līgumu slepenos papildprotokolus var interpretēt kā gādību par mieru, bet poļu apšaušanu Katiņā – kā drošības uzturēšanas pasākumu. (Un vai tad Litenē un 1941. gada jūnija deportācijās neizpaudās rūpes par PSRS drošību?) Kā atgādina Sokolovs, Nirnbergas spriedumus mēdza no savām pozīcijām šaustīt pat padomju prese, jo ne visi Trešā reiha augstmaņi tika pakārti un daži tiesātie vispār izspruka sveikā. Nirnbergas tribunāla pilnvarās neietilpa uzvarējušo valstu izdarīto kara noziegumu izskatīšana, taču tas nenozīmē, ka noziegumu nebija. Par tiem ir stāstīts gan fundamentālos vēstures pētījumos, gan frontē karojušu izcilu rakstnieku, piemēram, Viktora Astafjeva un baltkrievu klasiķa Vasiļa Bikava darbos. Zīmīgi, ka Astafjevs izteicās arī par Ļeņingradas blokādi: vajadzēja glābt cilvēkus, ko varēja izvest, pirms aplenkuma loks bija noslēdzies. Bet nupat Krievijas vienīgajam privātajam telekanālam “Doždj”, kas saviem skatītājiem uzdeva jautājumu minētās tēmas sakarā, tika piedēvēta nosliece “reabilitēt nacismu”, tāpēc prokuratūra saistībā ar šo “ekstrēmismu” ievadīja izmeklēšanu. Politiski likumprojekts jau ir ieguvis likuma spēku…
Droši vien arī bēdīgi slavenais “PBK” retranslētais sižets par 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā atspoguļoja uzstādījumu, ka jebkāda padomju armijnieku rīcība jebkuros laikos pēc definīcijas ir pareiza un ka tamlīdzīgas pārraides – atšķirībā no “Doždj” bezkaunībām – nevienu neaizvaino un pelna visplašāko auditoriju pašā Krievijā un, protams, Baltijas valstīs. Stūrgalvīgie lietuvieši tomēr apvainojās. Taču viņu un visas Baltijas “apraidīšana” lielā mērā ir atkarīga no Latvijas, kas to uztver olimpiskā mierā un vispār grib šo vēsturi, kā saka, nolikt malā. Bet izskatās, ka neizdosies.
