Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
22. oktobris, 2015
Drukāt

“Uldis Stabulnieks. Tik un tā.” Saruna ar grāmatas autori Daigu Mazvērsīti (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

“Kad bērnībā klausījos dziesmiņas par jokiem, kuru nav, un buciņu, kam aug radziņi, es īsti neapjautu, ka tās dzied Uldis Stabulnieks, bet melodijas dziļi iegūla prātā.” Tā grāmatas “Uldis Stabulnieks. Tik un tā” ievadā raksta autore muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. Uldim Stabulniekam šogad apritētu septiņdesmit. Izdevniecības “Lauku Avīze” nupat klajā laistā grāmata varētu būt skaista dāvana skaņradim apaļā dzimšanas dienā, ja vien viņš būtu mūsu vidū. Taču grāmatu dāvanā saņems visi mūsu lasītāji, kuri pasūtīs “Latvijas Avīzi” vismaz četriem mēnešiem no nākamā gada janvāra. Kādu Uldi Stabulnieku grāmatas lappusēs atklās lasītāji? Par to šī saruna ar grāmatas autori Daigu Mazvērsīti.

– Kā veidojās Ulda Stabulnieka portrets?

– Kā jau rakstot par jebkuru cilvēku, sākotnējais ir pirmais iespaids – gan vizuālais, gan tas, kas rodas satiekoties un runājoties. Uz Uldi gan to nevar attiecināt, jo man kā radio klausītājai pirmais iespaids bija dziesmiņa par jokiem, jo es izaugu ar radio pie auss, sekoju pilnīgi visām novitātēm… Un dziesma no izrādes “Aug buciņš, aug radziņi” Valmieras teātrī bija pirmā, kurā iemīlējos. Pateicoties režisoram Edmundam Freibergam, tas bija arī pirmais nopietnais Ulda Stabulnieka teātra darbs. Nākamais muzikālais iespaids ir Ivara Kalniņa dziedātā “Romance” no mūzikas izrādei “Orfejs”. Tad gan es vēl nezināju, ka šīs muzikāli dramatiskās miniatūras par vientulību pie tukša galda autors ir Uldis Stabulnieks. Tā īsti viņu ieraudzīju astoņdesmito gadu sākumā “Mikrofona” aptaujās, kad tautā kļuva pazīstama dziesma “Par nesatikšanos”…

Esmu uzaugusi ar milzīgu cieņu, apbrīnu un pietāti pret mūsu dižajiem māksliniekiem, tāpēc 2002. gadā uzaicināt Uldi Stabulnieku uz interviju vien man bija liels notikums. Vienmēr bijis grūti sadūšoties piezvanīt tādiem talanta apdāvinātiem, radošiem cilvēkiem, liekas, iztraucēju viņus nepiemērotā brīdī, jo ko nu es, tāds sīks gariņš salīdzinājumā ar tiem lielajiem mērķiem, kas viņiem dzīvē piepildāmi. Toreiz žurnālā “Ieva” bija rubrika “Ievas vīrietis”. Ienāca prātā – nez, kur pazudis Uldis Stabulnieks… Tas bija mirklis, kad viņš jau lidoja augšup. Bija paredzēts izdot dziesmu izlasi, notika dziesmas “Tik un tā” ieraksts “zvaigžņu” kora priekšnesumā, tas bija visaugstākais pacēlums Ulda dzīvē, varbūt pašam likās, ka viss tā arī ies, uz augšu vien, uz augšu vien… Bet tā nenotika. Ar Uldi notika tā, kā notika… Un tas ir arī ļoti skumjš stāsts par vienu no mūsu latviešu muzikālās inteliģences brīnišķīgākajiem pārstāvjiem. Tāpēc man bija dedzinoša nepadarīta darba sajūta, likās – jāmēģina grāmatas lappusēs veidot Ulda Stabulnieka portretu, kas galu galā izvērtās par atklājumu daudzējādā ziņā arī man pašai. Skaņraža teātra mūzikas “plati” vispār nezināju. Nebiju redzējusi viņu “Velna māceklī” pie klavierēm, mazliet zināju Dekamerona mūziku. Patiesībā rakstīt grāmatu par cilvēku, kuru, šķiet, it kā zini, bet, izrādās, ka tā gluži nav un jārok vēl dziļāk, ir tāds Šerloka Holmsa darbs. Kā jau vienmēr grāmatās par mūziķiem, arī šajā priekšplānā tiecos izcelt muzikālo, radošo pusi, personiskie aspekti, ko dziedātājs, komponists un džeza pianists juta, ar ko draudzējās, varbūt saistīja mazāk.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vispār, Stabulnieks bija no nedaudzajiem, kuri dziesmās centās ielikt savu ATTIEKSMI , nevis vienīgi fabulas “danč-atstāstījumu”…
    Cita lieta, ka ar vārdu autoriem Latvijā nabadzīgi.
    Pat katastrofāli nabadzīgi…
    Tie “dzejnieki” jau paši sirgst ar atstāstīšanas kaiti.
    Vairāk vai mazāk ILUSTRATĪVU atstāstījumu rajonu avīzīšu publicistikas stilā un līmenī.
    Cēlu un patriotisku vārdu pieminēšana vēl nav dzeja…
    Tā nu LR2 24 stundas diennaktī “zāģē” praktiski bezsatura dančveida troksni…
    Padomju partkomu propagandas idiotisko prasību atbalsis…

Draugiem Facebook Twitter Google+