Latvijā
Politika

Ulmaņa vārdu neizdosies noklusēt. Saruna ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani 16


Guntis Ulmanis
Guntis Ulmanis
Foto – Timurs Subhankulovs

Vakar valstsvīram Kārlim Ulmanim bija 140 gadu jubileja. Par viņa devumu brīvvalsts laikā un nozīmi mūsdienās saruna ar pirmo Valsts prezidentu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Gunti Ulmani.

 

Atceros, ka Valdis Zatlers pirmos mēnešus prezidenta amatā arvien cilāja Satversmes grāmatiņu, bet jūs pirmajās intervijās 1993. gadā neaizmirsāt pieminēt, ka pārlapojat sava vectēva brāļa Kārļa Ulmaņa atstātos rakstus un vēlējumus. Jūs sevi garā atzīstat par ulmanistu?

G. Ulmanis: Kauls no kaula esmu. Sevi Ulmanim piederīgu uzskatu radnieciskā, kaut kādā mērā pat rakstura ziņā. No dzimtas nācis, ģenealoģiskām saitēm siets, esmu dzimtas kodā iekšā. Ulmanists, neulmanists – tādu jautājumu neesmu sev uzdevis, bet katrā laikposmā tas bijis līdzi. Atmodas gados – ka Ulmaņa labais vārds un veiktie darbi jāpastiprina un jāatbalso. Pat jāattaisno, jo unikālāku vīru par Kārli Ulmani Latvijas vēsturē nevaru atrast. Viņa dzīvei, devumam nereti pieliets daudz melnās krāsas – vai skauģu nelabvēlības dēļ, vai tiešām bijis daudz kļūdu? Uz šo vienmēr varu atbildēt, ka neviens Ulmanim izteiktais nosodījums nav ar tālejošām sekām un dziļu iespaidu latviešos. Ne viņam krimināla pagātne, ne patvarība varas izmantošanā, ne valsts mantas un īpašumu piesavināšana. Vienīgais pārmetums nepotismā, dažu personu pietuvināšanā, kur prezidents ir dzīvs piemērs, ka bez tā varētu mierīgi iztikt. Arī bez ziedu vītnēm, goda vārtiem.

Latvijai Ulmanis nozīmē veselu laikmetu. Nav daudz cilvēku, kuru vārdā saukts valsts dzīves posms – ulmaņlaiki. Kāpēc viņš tik bieži piesaukts un pieminēts? Tāpēc, ka tā laikmeta krāsās rosīgais cilvēks visur ir iekšā. Absolūti visur. Man tagad vaļa lasīt grāmatas – no romiešu laikiem esmu guvis atziņu, ka Romas varenības gados ikviens valstsvīrs bija gan domātājs, gan darītājs. Ulmanis šim tipam piederīgs. Apveltīts ar ārkārtīgi spēcīgu intelektu – interesantu, savdabīgu, latviski zemniecisku. Neviens valstsvīrs Latvijā, kuru loks jau tā pašaurs, ne tuvu nevar pretendēt uz tādu grāmatu kā “Degsme”. Pat tad ne, ja šodienas spožākiem politiķiem piešķirtu radošo atvaļinājumu uz gadu, šaubos, vai no viņiem izspiestu tik vērtīgu domu kodolu kā no “Degsmes” autora. Ulmani raksturo īpašība – spēja domāt dziļi, tieši un bieži vien nežēlīgi patiesi. Te ir moments, kāpēc tas daudziem nepatīk. Jo viņš aizskar partneri vai oponentu sāpīgā atskārsmē – johaidī, es taču to zināju pats, bet Ulmanis atradis vārdus, kā pateikt balsī, rakstu rindā!

 

Ulmaņa lielums izaug no spējas arvien domāt par Latviju. Šodien politiķu dabā nav pārāk raksturīgi pirmkārt gādāt par valsti.

Man drīz būs 80, jūtos par valsts daļu, negribu pārmēru kritizēt valstī notiekošo. Pirmo kritizēju pats sevi. Ulmaņa priekšrocība pret jebkuru tālaika kolēģi, ka viņš lietas tver ļoti pamatīgi un visu pārzina. Jā, es gribētu būt ulmanists, bet cik katram dots, un mans laikmets, personīgās īpašības un apstākļi neļāva visu īstenot, kā gribētu. Filozofiski joprojām pētījams vārds “diktators”. Tas ir padomju gadu apzīmējums, bet amerikāņu vēsturnieki saukuši Ulmani arī par maigo diktatoru. It kā nelīmējas kopā, bet mūsu vēstures zinātne droši vien dos vēl padziļinātāku prezidenta darbības analīzi.

 

Ulmaņlaikus piedzīvojušo pa lielākai daļai vairs nav šaisaulē, jaunākās paaudzes dzīvo ar vecvecāku atmiņām, un par 95% vērtējums ir – labie gadi. Vai jūtat, ka ar gadiem attieksme mainītos? Bija politologi, kas vedināja diktatora portreju izvākt no Rīgas pils. Kas nopēla apvērsumu, demokrātijas apbedīšanu.

Paaudzes nāks un ies, Ulmanis paliks nemainīgs. Esmu pārliecināts, ka Ulmaņa paliekamībai valsts, tautas, pilsoniskajā atmiņā nav līdzvērtīga konkurenta. Varbūt emocionāli mainīsies nostalģija, bet atstāto mantojumu, grāmatu “Degsme” arī pēc 100 gadiem cels galdā. To nevar izmest, izcirst no mūsu vēstures vai apspļaudīt. Var kaut ko ņaudēt pretim, skrāpēt, bet, pastāvot Latvijas valstij un tautai, šīs domas glabās. Ulmaņa mērogā nav citu valsts politisko personību. Ir Čakste, Meierovics, Valters, vēl desmitu atminēsim, bet, saucot šos bez Ulmaņa, būs saukšana pret vēju. Nu neizdosies viņu iebāzt maisā un vārdu noklusēt. Allaž saku – pirms zāģē ābeli – padomā, cik ābeles esi iestādījis. Pirms noliec Ulmani, paskaties spogulī. Ko tu esi paveicis Latvijas labā? Vai tas iespaids nebūs diezgan pliekans?

Ulmaņa valsts celmlauža nopelni nav noliedzami. Vēl jāuzsver iesakņotais nacionālisms, spītīgā valstsgriba, kas latviešiem līdzēja izdzīvot garu okupācijas periodu ar sapni par neatkarību un pēc tam sapni piepildīt.

Turklāt Ulmaņa nacionālisms nav naidīgs, agresīvs, bet mazas tautas pašapziņu ceļošs. Svētākā, vērtīgākā īpašība, bez kuras tauta nepastāvētu.

 

Daudzi saka – tā šodien trūkst.

Mūsu acu priekšā ir atjaunotās neatkarības politiķi. Nevaru teikt, ka viņi sveši savai nācijai. Kaut rīcība nereti nesapasējusi ar nacionāliem principiem. Nacionālo pārliecību nevar izsvēpēt vai ar uguni izdedzināt. To var galināt, aprakt, bet tā tāpat kaut kur gaisā vēdīs.

 

Mums gan ir kosmopolītiski ļaudis, latvieši, kuri nemaz vairs negrib būt latvieši.

Latvietību nolieguši eksemplāri bijuši visos laikos. Bet nav cilvēku spēkos iznīcināt to, kas radīts no Dieva un dabas. Nācijas dzimšana nav tikai politisku darbību produkts. Neviena politiska partija nespēj ne radīt, ne iznīdēt nāciju. Žēl, ka šodienas Latvijas partijas īsti nezina, ko darīt. Deviņdesmitajos gados vēl varēja taisnoties, ka mācāmies demokrātiju, bet tagad salasa 200, 300 cilvēkus, cep partiju pēc partijas. Bet cik dziļi viņi ir iekšā valstiskā procesā, par tautai tiešām nozīmīgo?

Šodien nav tāda tipa vadītāju, kāds bija Ulmanis. Kur tādi radīsies? Ko varu teikt – ir nopietni jāmācās, jāmīl sava zeme un manta jātur par lietu, kuras ir tik, cik vajag, ne vairāk. Ja mantkārība iedegusies kā melnais azarts vairāk un vairāk un tas piešķir dzīvei jēgu, tad tas pamats zūd. Mūsdienu politiķiem tā ir viena no smagākām slimībām.

 

Tuvojas valsts simtgade. Vai un kā jubilejas reizē pieminams Latvijas cēlājs Kārlis Ulmanis? Pats esat piedalījies prezidenta atdusas vietas meklējumos – vai to turpināt bezcerīgi? Vai kaimiņvalsts arhīvos nav iegūlušās neatdotas liecības par Ulmani?

Apmēram 15 gadus esmu veltījis Ulmaņa pīšļu meklējumiem. Šai garai vēsturei esmu pielicis punktu. Manuprāt, kapavietu vairs nevar atrast. Var uziet viņa lietotu nazīti, kabatas grāmatiņu, drēbes gabalu, esam apsekojuši visus cilvēkus, kam vien bija jel kāds sakars ar aizvesto Kārli Ulmani, bet pagaidām strupceļš.

Pa kapiem nemitīgi nav ko staigāt. Jāgodina cilvēka darbi. Arī arhīvos darījām, cik bija spēkos. Pēc mana lūguma ASV prezidents Klintons jautāja Krievijas prezidentam Jeļcinam, paši ar viņu runājām, un prezidents uzdeva kompetentām personām paskatīties. Bezcerīgi. Var būt dubulta spēle. No vienas puses, nevēlēšanās parādīt melnos darbus, taču paaudze, kura tos darījusi, ir aizgājusi. Tomēr dokumenti neparādās, kaut to, kam tie kaitētu, nav. No otras puses, bija 1942. gads. Jukas, kad pirmām kārtām glāba ādu, bet dokumentu reģistrācija, lietvedība notika haotiski. Nav izslēgts, ka arhīvā tiešām nekā nav. Tāpēc valsts gadadienā vairāk jādomā par Ulmaņa garīgā mantojuma glabāšanu. Var ķīvēties ap personību, bet Ulmaņa zvaigzni no Latvijas karoga nekādi neizņemt. Rosināju Vēstures institūta direktoru Gunti Zemīti, ka derētu zinātniskas konferences sarīkojums kā vēsturisks atskats uz Ulmaņa atstātām vērtībām un veikumu. Vara izvairās. Interesants fenomens – kas nokļūst pie varas, sāk tā kā baidīties.

 

Pie varas ir Ulmaņa dibināta partija.

Varu dala. Mums valda koalīcija. Bija izgatavots piemineklītis, ko domāja uzlikt miršanas vietā. Tas neizdevās, pieminekli atveda uz Latviju. Runājām ar liepājniekiem. Sākumā – o, jā! Tas būtu lieliski! Kad pilsētas vadībai vajadzēja likt pēdējo parakstu, ka statuja stāvēs centrālā laukumā visu apskatei – nē, to ne. Nemeklēju vainīgos, bet tad Valkas mērs Krauklis, kuru neturu aizdomās par kvēlu ulmanistu, bet kurš vienkārši enerģisks vīrs, teica – lai Valkā stāv piemineklis. Par ko man nav izdevies pārliecināt politiķus – lai mācās labāko no Ulmaņa. Negāniet, nekritizējiet – labāk neaizmirstiet, ko viņš darījis. Akadēmiķis Stradiņš sacījis – bez Ulmaņa 18. novembra Latvija nav iedomājama. Ziniet, varbūt objektīvas Ulmaņa darbības izvērtēšanas laiks vēl nav pienācis.

 

Pirms prezidēšanas bijāt Zemnieku savienības biedrs. Kādēļ pēc pils posteņa atstāšanas neatgriezāties “dzimtajā” partijā?

Prezidenta laiks uz cilvēku atstāj padziļas pēdas. Sapratu, ka atgriezties būtu ļoti sarežģīti. Otrkārt, 90. gados partijas veidojās, Latvijas lielkapitāla spēcīgi ietekmētas. Un par LZS toreiz šefību pārņēma Lembergs & Co. Ar viņu man nevarēja būt pa ceļam.

 

Ak tā?

Pateicoties Lembergam, Latvijas Zemnieku savienība (LZS) tolaik izglābās no politiska un drīza finansiāla bankrota. Gods kam gods, politisko seju, raksturu, domāšanu, pateicoties Ulmaņa izstrādātiem melnrakstiem, partija tomēr saglabājusi. Šodien neasociēju LZS ar Lembergu. Viņš, protams, stāv netālu no visa, bet Zemnieku savienība ar Nacionālo apvienību ir divi spēki, kas pašlaik politiskajā kartē izskatās stabilākie. Cita lieta – cik nacionāli noskaņoti mūsu politiķi ir? Mīļā Nacionālā apvienība ap šo jautājumu vien tinas, un tad jau latviešiem partiju vajadzētu turēt kā dārgu relikviju, bet cik reāli un patiesi ir spēts aizstāvēt nacionālās intereses?

 

Prezidents Vējonis samērā negaidīti uzrunāja parlamentu par tautas vēlēta prezidenta idejas iedzīvināšanu, un darba grupa deputāta Baloža vadībā sagatavojusi vielu, ko frakcijās pārdomāt šai virzienā. Kādu galu tam redzat?

Tas nebūs – man nav bijusi iespēja šai sakarā pārmīt domas ar prezidentu, bet politiķi domā vienu, runā otru un līdz darīšanai nav tikuši. Tautas vēlēts prezidents ir pateicīgs temats diskusijai, argumentu kaujām un vēlētāju vilināšanai, bet pārāk nopietns būtiskām darbībām. Balodis, augsti profesionāls jurists, mēģinājis kustināt prātus šai virzienā, bet esmu sastapis maz cilvēku, kuri pārliecināti, ka konkrētajā valstī, konkrētajā laikā un situācijā vajadzētu dibināt tautas prezidenta institūciju. Uzsveru šos trīs momentus, jo situācija var mainīties. Tajā krēslā nosēdēju sešus gadus, bet no tām pozīcijām domāju joprojām vairāk nekā 20 gadus. Sveru, analizēju, un man nav neviena pierādījuma, ka es būtu valsti pagriezis citādāk ar tautas dotu mandātu. Otrs arguments, ka esam tik sašķelta sabiedrība, kur uzlikt atbildību tautas pleciem nebūtu prātīgi. Viens otrs grupējums noasiņotu cīņā par amatu.

 

Prezidentus gandrīz visās valstīs ievēlē ar nelielu pārsvaru. Austrijā bija vētraina pretstāvēšana, divkārt balsošana, līdz vienas puses kandidāts uzvarēja. Austrija nav sabrukusi pēc asumiem. Latvijā aptaujātie grib vēlēt prezidentu.

Idejas aizstāvjiem atbildu vienkārši – man ir cits viedoklis. Protams, tautas vēlētam prezidentam ir pozitīvi momenti, bet varai ir trīs pīlāri. Nevar divus neaiztikt, vienam iedot citas pilnvaras. Varas summa ir viena. Ja kādam ko dod, citam atņem. Nevar ievēlēt valsts galvu bez varas instrumentiem. Nobalsojusī tauta taču negrib vienu vēlēšanu aktu, bet lai prezidents izpilda, ko solījis četros gados izdarīt. Darīt var, ja ir pilnvaras.

 

Kā raugāties uz ierosmi, ka prezidentu vēlētu plašāka kolēģija – ar pašvaldību iesaistīšanu?

Nav slikta doma. Tas, nemainot būtību, nodrošina, ka deputātu korpusu balsojumā papildina ar gudrākiem pārstāvjiem, jo pašvaldību deputāti tautai stāv tuvāk un ir saprotamāki par Saeimas politiķiem. Reizēm pat pabrīnos, cik īpatnēji, ka daudzi Saeimā vēlētie nomaldās no iepriekšējiem uzskatiem.

 

Kas jums kā eksprezidentam iekritis acīs no pēdējā laika politisko notikumu aktualitātēm? Priekšvēlēšanu kampaņa agri sākusies. Kā vēlētājs jau apsverat, par ko balsot?

Trāpījāt! Mājās, ja runājam par politiku, tad vienu – par ko balsot? Man liekas, tā ir tēma visos Latvijas namos. Aptaujas rāda, 40% nezina, nav izvēlējušies. Īsā sprīdī man bija divi negaidīti notikumi. Pirmais – “Vienotības” ātrais sabrukums. Biju domājis, ka viņi atkopsies. Vīlos Piebalgā, mana laika politiķī, kurš toreiz bija noteikts, konkrēts. Tagad Piebalgs mani kā vēlētāju piemānījis. Savlaik balsoju par “Vienotību” un šķita, ka ar bijušo eirokomisāru vadībā partija atgūsies. Piebalgs bijis virsotnēs, kur varēja analizēt, pamācīties, kā strādā politiskās partijās, bet “Vienotības” lejupslīde turpinājās, un tā intelekta noiešana no skatuves, kāds tur bija, būs zaudējums valsts politikai. Bet ir plusiņš. Māris Kučinskis izrādījās labāks premjers, nekā skeptiķi paredzēja. Amatā mierīgs, nosvērts, dažādu pušu argumentu līdzsvarotājs. Viņam ir tāda stabila, nacionālpatriotiska, zemnieciski apdomīga pieeja. Māris vēl nav kļuvis valstsvīrs, bet ļoti tuvojas šim mērķim. Patlaban nesaprotamākais ir jaunpartiju veidošanās process. Ja visi zirnekļi, skorpioni nav varējuši sadzīvot savā starpā un cer, ka, apmainot krātiņu, veiksies labāk – tā būs alošanās. Politiķiem Latvijā jākļūst līdzsvarotākiem, nav jāmetas no viena grāvja otrā un pēc tāda principa jāatver jaunas partijas.

 

Pieminējām ulmaņlaikus. Vai jums prātā trāpīgs apzīmējums pašreizējiem laikiem? Oligarhu gadi?

Grēcīgā noskaņā iedomājos – kas zina, varbūt oligarhi nevilšu bijuši par attīstības dzinējspēku, jo parādījuši, kā nevajag darboties pie varas? Parādījuši arī, ko var sasniegt vīri, kam pietiek nekaunības un prāta. Tas tāds cinisks skatījums, kas neder par mācību cilvēkiem. Tomēr oligarhu atrašanās varā radījusi spriedzi sabiedrībā, kas liek smadzenēm kustēties, ja negribi tikt izmests žogmalā. Salīdzinot pirmās neatkarības gadus ar atgūtā valstiskumā nodzīvotiem, materiālās labklājības ziņā nešaubīgi dzīvojam labāk. Garīgi emocionālo vērtību ziņā toties esam zaudētāji. Kaut kā izšķīstam kopējā globālā politikā. Jautājums – vai nākamos 20 gados izšķīšana nesīs pozitīvas emocijas un attīstību un par kādu cenu gūsim vēl lielāku labklājību? Nešaubos, uz augšu tiksim, bet kāda būs cena? Atkarība no globalizācijas turpināsies, bet mēs varam glabāt savu iekšējo garīgo spēku, latvisko kultūru, mentalitāti.

LA.lv