Guntis Ulmanis.
Guntis Ulmanis.
Foto – Timurs Subhankulovs

Ulmaņa vārdu neizdosies noklusēt. Saruna ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani 16

Vakar valstsvīram Kārlim Ulmanim bija 140 gadu jubileja. Par viņa devumu brīvvalsts laikā un nozīmi mūsdienās saruna ar pirmo Valsts prezidentu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Gunti Ulmani.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Atceros, ka Valdis Zatlers pirmos mēnešus prezidenta amatā arvien cilāja Satversmes grāmatiņu, bet jūs pirmajās intervijās 1993. gadā neaizmirsāt pieminēt, ka pārlapojat sava vectēva brāļa Kārļa Ulmaņa atstātos rakstus un vēlējumus. Jūs sevi garā atzīstat par ulmanistu?

G. Ulmanis: Kauls no kaula esmu. Sevi Ulmanim piederīgu uzskatu radnieciskā, kaut kādā mērā pat rakstura ziņā. No dzimtas nācis, ģenealoģiskām saitēm siets, esmu dzimtas kodā iekšā. Ulmanists, neulmanists – tādu jautājumu neesmu sev uzdevis, bet katrā laikposmā tas bijis līdzi. Atmodas gados – ka Ulmaņa labais vārds un veiktie darbi jāpastiprina un jāatbalso. Pat jāattaisno, jo unikālāku vīru par Kārli Ulmani Latvijas vēsturē nevaru atrast. Viņa dzīvei, devumam nereti pieliets daudz melnās krāsas – vai skauģu nelabvēlības dēļ, vai tiešām bijis daudz kļūdu? Uz šo vienmēr varu atbildēt, ka neviens Ulmanim izteiktais nosodījums nav ar tālejošām sekām un dziļu iespaidu latviešos. Ne viņam krimināla pagātne, ne patvarība varas izmantošanā, ne valsts mantas un īpašumu piesavināšana. Vienīgais pārmetums nepotismā, dažu personu pietuvināšanā, kur prezidents ir dzīvs piemērs, ka bez tā varētu mierīgi iztikt. Arī bez ziedu vītnēm, goda vārtiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijai Ulmanis nozīmē veselu laikmetu. Nav daudz cilvēku, kuru vārdā saukts valsts dzīves posms – ulmaņlaiki. Kāpēc viņš tik bieži piesaukts un pieminēts? Tāpēc, ka tā laikmeta krāsās rosīgais cilvēks visur ir iekšā. Absolūti visur. Man tagad vaļa lasīt grāmatas – no romiešu laikiem esmu guvis atziņu, ka Romas varenības gados ikviens valstsvīrs bija gan domātājs, gan darītājs. Ulmanis šim tipam piederīgs. Apveltīts ar ārkārtīgi spēcīgu intelektu – interesantu, savdabīgu, latviski zemniecisku. Neviens valstsvīrs Latvijā, kuru loks jau tā pašaurs, ne tuvu nevar pretendēt uz tādu grāmatu kā “Degsme”. Pat tad ne, ja šodienas spožākiem politiķiem piešķirtu radošo atvaļinājumu uz gadu, šaubos, vai no viņiem izspiestu tik vērtīgu domu kodolu kā no “Degsmes” autora. Ulmani raksturo īpašība – spēja domāt dziļi, tieši un bieži vien nežēlīgi patiesi. Te ir moments, kāpēc tas daudziem nepatīk. Jo viņš aizskar partneri vai oponentu sāpīgā atskārsmē – johaidī, es taču to zināju pats, bet Ulmanis atradis vārdus, kā pateikt balsī, rakstu rindā!

Ulmaņa lielums izaug no spējas arvien domāt par Latviju. Šodien politiķu dabā nav pārāk raksturīgi pirmkārt gādāt par valsti.

Man drīz būs 80, jūtos par valsts daļu, negribu pārmēru kritizēt valstī notiekošo. Pirmo kritizēju pats sevi. Ulmaņa priekšrocība pret jebkuru tālaika kolēģi, ka viņš lietas tver ļoti pamatīgi un visu pārzina. Jā, es gribētu būt ulmanists, bet cik katram dots, un mans laikmets, personīgās īpašības un apstākļi neļāva visu īstenot, kā gribētu. Filozofiski joprojām pētījams vārds “diktators”. Tas ir padomju gadu apzīmējums, bet amerikāņu vēsturnieki saukuši Ulmani arī par maigo diktatoru. It kā nelīmējas kopā, bet mūsu vēstures zinātne droši vien dos vēl padziļinātāku prezidenta darbības analīzi.

Ulmaņlaikus piedzīvojušo pa lielākai daļai vairs nav šaisaulē, jaunākās paaudzes dzīvo ar vecvecāku atmiņām, un par 95% vērtējums ir – labie gadi. Vai jūtat, ka ar gadiem attieksme mainītos? Bija politologi, kas vedināja diktatora portreju izvākt no Rīgas pils. Kas nopēla apvērsumu, demokrātijas apbedīšanu.

Paaudzes nāks un ies, Ulmanis paliks nemainīgs. Esmu pārliecināts, ka Ulmaņa paliekamībai valsts, tautas, pilsoniskajā atmiņā nav līdzvērtīga konkurenta. Varbūt emocionāli mainīsies nostalģija, bet atstāto mantojumu, grāmatu “Degsme” arī pēc 100 gadiem cels galdā. To nevar izmest, izcirst no mūsu vēstures vai apspļaudīt. Var kaut ko ņaudēt pretim, skrāpēt, bet, pastāvot Latvijas valstij un tautai, šīs domas glabās. Ulmaņa mērogā nav citu valsts politisko personību. Ir Čakste, Meierovics, Valters, vēl desmitu atminēsim, bet, saucot šos bez Ulmaņa, būs saukšana pret vēju. Nu neizdosies viņu iebāzt maisā un vārdu noklusēt. Allaž saku – pirms zāģē ābeli – padomā, cik ābeles esi iestādījis. Pirms noliec Ulmani, paskaties spogulī. Ko tu esi paveicis Latvijas labā? Vai tas iespaids nebūs diezgan pliekans?

Reklāma
Reklāma

Ulmaņa valsts celmlauža nopelni nav noliedzami. Vēl jāuzsver iesakņotais nacionālisms, spītīgā valstsgriba, kas latviešiem līdzēja izdzīvot garu okupācijas periodu ar sapni par neatkarību un pēc tam sapni piepildīt.