Foto – Dainis Bušmanis

Ulmanis no vēstures nav izraujams 8

Prognozējami, ka Latvijas Kara muzejā vakar sarīkotā diskusija “Vai Kārlis Ulmanis ir bijis Latvijas Valsts prezidents?” daža publikā sēdoša aktīvista dēļ izvērtās brīžiem skaļa un haotiska. Savukārt diskusijā pieaicināto ekspertu slēdzienu varētu izteikt pāris teikumos.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

Proti, vēsture ir raiba, ne melnbalta, un tāda bija arī Ulmaņa personība. Tautai Kārlis Ulmanis vienmēr paliks kā Valsts prezidents, savukārt juridiskās detaļas lai paliek vēsturnieku strīdiem.

Pasākums Kara muzejā tika rīkots saistībā ar astoņdesmito gadadienu, kopš 1936. gada 11. aprīlī toreizējais Latvijas Ministru prezidents Ulmanis paziņoja, ka pēc iepriekšējā valsts vadītāja Alberta Kvieša pilnvaru beigām uzņemas arī Valsts prezidenta pienākumus, apvienojot abus amatus. Kā runātāji diskusijā tika pieaicināti vēsturnieki Ilgvars Butulis, Ainārs Lerhis, Juris Ciganovs, Barba Ekmane un sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Pēdējais pirms dažiem gadiem guva plašāku ievērību ar aicinājumiem “izmest” Ulmaņa ģīmetnes no Valsts prezidentu galerijām, jo Ulmanis par prezidentu taču kļuva antikonstitucionālā ceļā, ar paša vadīta Ministru kabineta rīkojumu, nevis Saeimas ievēlēts. Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks sprieda, ka Ulmaņa jautājums ir “karsts kartupelis”. Tautas apziņā šis valstsvīrs joprojām ir kā “mītisks varonis”, saistīts ar daudzu pozitīvi vērtētiem pirmskara Latvijas aspektiem. Tāpēc sabiedrība pieverot acis uz to, ka režīmu izveidoja nelikumīgi, apvērsuma ceļā. Sedlenieks gan savā pozīcijā palika viens. LU profesors Ilgvars Butulis atkārtoja jau agrāk pausto (sk. interviju “LA” 6. aprīlī), ka Ulmanis tobrīd “izpildīja Valsts prezidenta pienākumus”, faktiski bija valsts vadītājs, kaut ne demokrātiski ievēlēts. Tikmēr Juris Ciganovs atzina, ka no šodienas viedokļa var atrast juridiskās nesaskaņas faktā, ka Ulmanis pats sevi iecēla par Valsts prezidenta pienākumu pildītāju, taču tolaik viņš noteikti bija valsts galva.Līdzīgu pozīciju ieņēma Latvijas diplomātiskā dienesta vēstures pētnieks Ainārs Lerhis. Viņš atgādināja, ka daži Ulmaņa autoritārā režīma kritiķi arī pēc 1940. gada mēģinājuši Ulmaņa apvērsumu un tam sekojošo pielīdzināt padomju un vācu okupācijām. Miķelis Valters pat piesaucis “iekšējo okupāciju”, taču rietumvalstīs palikušie Latvijas sūtņi toreiz brīdināja no tādas putrošanās un aizrādīja, ka autoritāro režīmu nevar vērtēt tāpat kā sekojošos totalitāros režīmus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Savukārt Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane dalījās pieredzē, ka vēsturnieki no juridiski grūtās situācijas parasti iziet, zem Ulmaņa portretiem rakstot: “Valsts un Ministru prezidents”. “Ja mēs Kārļa Ulmaņa foto izņemam no Latvijas Valsts prezidentu galerijām skolās un Valsts prezidenta kancelejā, tad mums jādomā, kā citādi vizualizēt laiku no 1936. līdz 1940. gadam, jo šīs galerijas ir veids, kā mēs ar Latvijas prezidentiem rādām Latvijas valsts vēsturi. Citādi iznāk, ka mūsu valsts kopš 1936. gada neeksistēja,” atgādināja Ekmane.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.