Kārlis Ulmanis.
Kārlis Ulmanis.
Arhīva foto

Pētnieks: izdarot apvērsumu, Kārlis Ulmanis izvēlējās mazāko ļaunumu 6

Izdarot apvērsumu 1934. gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis izvēlējās ļaunumu, lai izbēgtu no vēl lielāka ļaunuma, uzskata Latvijas partiju sistēmas pētnieks Uldis Krēsliņš. LU Latvijas vēstures institūta un LU Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotajā seminārā valdīja viedoklis, ka Ulmanis toreiz rīkojies, labu motīvu vadīts.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās sarīkotajā pasākumā, kas bija veltīts kā pirmskara Latvijas politiskās sistēmas jautājumiem, tā 15. maija apvērsumam, tika atzīts, ka toreizējās Latvijas demokrātijai piemita daudzi trūkumi un iespējams atrast arī paralēles mūsdienās. Piemēram, daudzas partijas bija veidotas ”māk­slīgi”, un cilvēkiem nācās grūti saprast, ar ko tās savstarpēji atšķiras. 20. gados jau parādījās tendence, kad tika dibinātas partijas, kuru veidotāji apzināti izvairījās no vārda ”partija” un nosaukumā uzsvēra, ka ir ”bezpartijiski”. ”Bet varbūt izšķirošais bija, ka parlamentārā sistēma bija ne tikai ar trūkumiem, bet arī vāja. Šo vājumu ļoti labi atspoguļoja tas, ka visu parlamentārisma laiku, jau sākot ar 1922. gadu, presē nepārtraukti tika runāts par iespējamā apvērsuma draudiem. Otrkārt, vājumu parādīja pats apvērsums, jo normālai demokrātijai 16 gadu laikā vajadzēja radīt mehānismu vai sistēmu, kas varētu apturēt jebkuru apvērsumu,” sacīja vēsturnieks Krēsliņš. Viņš atgādināja 20. – 30. gadu Latvijas parlamentārisma nespēju cīnīties ar jaunajām, izaicinošajām politiskās darbības metodēm. Piemēram, sociāldemokrāti nevēlamu jautājumu novilcināšanai parlamentā lietoja obstrukciju – nebeidzamas un bezjēdzīgas runas no Saeimas tribīnes.

LU profesors Ilgvars Butulis pieļāva, ka apvērsums bija Latvijas valsts modernizācijas mēģinājums tā, kā to saprata Ulmanis. Butulis atzina, ka demokrātiskās Latvijas iekārtai bijusi raksturīga ”nepabeigtība”, nespēja iet politiskajos lēmumos līdz galam: ”Šeit var runāt par partiju savstarpējo neuzticēšanos, šaursirdību, nespēju ielūkoties nākotnē.” Šī nepabeigtība parādījās arī Latvijas aizsargu organizācijas sakarā, kad politiskās partijas un Saeima tā arī nespēja vienoties, kā aizsargus demokrātiski iekļaut Latvijas politiskajā sistēmā. Tādējādi aizsargi nonāca Ulmaņa vadītās Latviešu zemnieku savienības kontrolē un bija izšķirošais spēks 15. maija apvērsumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Seminārā tika apšaubītas versijas, ka 15. maija notikumus būtu izraisījusi pasaules ekonomiskā krīze, vispārējā antiparlamentārisma tendence Eiropā vai bažas no kādu radikāļu rīcības. Tāpat nav pamata uzskatīt, ka Ulmanis, iedibinot autoritārismu, būtu veicinājis 1940. gada padomju okupāciju. Tā notiktu tik un tā, tikai parlamentārisma apstākļos noritētu citādi.

Pēc Ulda Krēsliņa domām, nopietnāks rīcības arguments varētu būt Ulmaņa personiskās ambīcijas. Viņam kā cilvēkam ar lielākajiem nopelniem valsts dibināšanā tās varēja būt lielākas. Otrkārt, iespējams, Ulmanis jutās vīlies sabiedrības bezatbildībā un Saeimas nespējā reformēt valsti konstruktīvā virzienā. Viņš vairs necerēja, ka balsotāji izdarīs loģisku izvēli starp darītājiem – pilsoniskajām partijām un ”baltajiem” sociāldemokrātiem, kas vairāk runāja, taču nekā nedarīja. Neveiksmi bija piedzīvojuši arī visi mēģinājumi reformēt Satversmi. ”Radās dilemma vai nu mainīt kaut ko likumīgā ceļā, vai varas ceļā. Likumīgā ceļā mainīt neko nevarēja, jo visas iespējas tika izmantotas un noraidītas. Šajā situācijā Ulmanis izvēlējās ļaunumu, lai izbēgtu no vēl lielāka ļaunuma,” tā Krēsliņš.