Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. oktobris, 2013
Drukāt

Reportāža no kino “Splendid Palace” 90 gadu jubilejas (2)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

1923. gadā dibinātais “Splendid Palace” ir vecākais un greznākais līdz šim strādājošais kinoteātris visā Ziemeļeiropā. 90 gadu jubilejas vakars piektdien sākās ar režisora Jura Pakalniņa kinoteātra vēsturei veltītu īsfilmu pianista Riharda Plešanova klavierspēles pavadījumā. To pārtrauca vien aplausi, no ekrāna izdzirdot kinoteātra iecienītāko ilggadējo darbinieku vārdus.

Vakara vainagojumam – kinokoncertam “Un ar reizi nāks tas brīdis…” ne velti bija izraudzīti vārdi no eposa 
”Lāčplēsis” noslēguma, kurā notiek cīņa starp Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Šajos eposa vārdos ir ārkārtīgi daudz līdzīga gan ar Latvijas brīvības cīņām, gan valsts un arī kino vēsturi. Aleksandra Rusteiķa filmas “Lāčplēsis” (1930) digitāli restaurētās versijas fragmentu izlasei komponists Emīls Zilberts bija radījis oriģinālmūzikas skaņdarbu, kas gluži kā mēmā kino laikā veidoja filmas skaņu partitūru orķestra “Sinfonietta Rīga” izpildījumā uz kinoteātra skatuves ar Normundu Šnē pie diriģenta pults.

Bet jau priekšpusdienā pie kino ēkas Elizabetes ielā 61 atklāja unikālu gleznoto kino afišu kolekciju. Tās ilgus gadus bijušas kinoteātra “Rīga” vizītkarte, iezīmējot veselu laikmetu kinoteātra dzīvē. Nostājoties ar muguru pret kino parādes durvīm un paceļot acis uz augšu, jūs ieraudzīsit 15 lielformāta mākslas darbus, kas tapuši pēdējo piecu gadu laikā un līdz šim saglabājušies kinoteātra “Splendid Palace” arhīvos. Visu kino afišu autors ir Artis Koknevičs, kurš savulaik šo arodu pārņēmis no sava tēva, kinoteātrī “Rīga” visu mūžu nostrādājušā māk-slinieka Kārļa Kokneviča (1930 – 2006). Kinokritiķe Daira Āboliņa atcerējās, kā Rīgā ieradies leģendārais režisors Joss Stellings un Artis Koknevičs bija izgatavojis plakātu Stellinga filmai “Dušačka”. Izcilais holandiešu meistars sacījis, ka vēloties, lai kāds viņu iemūžina gleznā pie afišas, kādu viņa filmas līdz šim nekad neesot piedzīvojušas. Pirmās gleznotās afišas uz kinoteātra mūra izstādītas jau tālajos pagājušā gadsimta 70. gados. Zinātāji stāsta, ka savulaik, lai konkurētu ar citiem kinoteātriem filmu afišu zīmējuma krāsu paletes izteiksmīguma ziņā, katram māksliniekam bijusi sava slepena krāsu izgatavošanas un jaukšanas tehnika, savējo Artis Koknevičs tur noslēpumā vēl līdz šodienai. Tagad jautāts par to, viņš man atteic, ka tās esot vien leģendas…

Izstādes atklāšanā piedalījās arī Elisabeta Brunella, starptautiskās Eiropas kinoteātru organizācijas “Media Salles” vadītāja. Kā vēlāk sarunā ar mani atklāja viešņa, viņai kā jau itālietei visvairāk pie sirds esot Pučīni operas “Triptihs” tiešraidei zīmētā Arta Kokneviča glezna, jo tajā lasāms arī Milānas vārds. “Media Salles” tika izveidota Itālijā 1991. gadā ar mērķi popularizēt un rūpēties par Eiropas kino izdzīvošanu un vēsturisko Eiropas kinoteātru saglabāšanu strauji pieaugošās kinoindustrijas tehnoloģiju un multipleksu konkurences vidē. “Man ļoti patīk, ka Eiropā saglabājušies tādi kinoteātri kā “Splendid Palace”, jo tie runā paši par sevi,” sacīja Elisabeta Brunella. “Kino var skatīties dažādās vietās, mājās, mūsdienu kinoteātrī, kur ir daudz krāsu, plašu telpu, bet, tur iegājis, cilvēks var arī nezināt, vai atrodas Āzijā, Itālijā vai citā Eiropas valstī. Taču senie kinoteātri ar savu auru vien ļauj izbaudīt īpašu kino pārdzīvojuma izjūtu. Mūsu moto – Eiropa satiekas kinoteātros. Un esmu priecīga redzēt, ka “Splendid Palace” to darījis jau deviņdesmit gadus.”

Jānis Streičs ar tikko jaušamu nostalģiju atcerējās pirmizrādes, mākslinieciski radošo gaisotni šīs ēkas omulīgajā kafejnīcā un arī to, ka kādā savas dzīves kūleņa laikā nama augšstāvs viņam devis patvērumu. “Esmu te pat nakšņojis,” atklāja kinorežisors.

Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja Ieva Romanova atcerējās: “Bērnībā mani reti veda uz kino. Tas laikam bija 1967. gadā, kad tēvs neizprotamā veidā bija dabūjis biļetes uz vienu no nedaudzajiem seansiem filmai “Es visu atceros, Ričard”. Tā nonācu “Splendid Palace”, ko toreiz sauca par kino “Rīga”, sēdējām balkonā tik tuvu visam krāšņumam, kas mani ārkārtīgi apbūra. Vēlākajos gados te jutos kā mājās, jo še notikušas daudzu filmu pirmizrādes.” Latvijas Kinematogrāfistu savienība šajā kinoteātrī gadiem rīkojusi latviešu filmu vakarus, festivālu “Lielais Kristaps”, allaž jūtoties kā latviešu kinoteātrī. Ieva Romanova atminējās te notikušo Aleksandra Leimaņa simt gadu atceres sarīkojumu. Kad viņam veltīto izstādi gatavojusies noņemt, kāda no pavisam jaunajām darbiniecēm sacījusi – cik žēl, mūs šī izstāde tik ļoti iedvesmo. “”Splendid Palace” ir mūsu nams, tā mēs to uztveram un ļoti ceram, ka tā paliks arvien,” jubilejas vakarā sacīja Ieva Romanova.

Gleznoto kinoafišu izstādi, ja vien laika apstākļi ļaus, varēs aplūkot līdz novembra vidum.

Publikācija tapusi sadarbībā ar “Splendid Palace”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+