Kultūra
Teātris un kino

Artmanes laikā ar teātri varēja revolūciju uztaisīt. Saruna ar aktieri Gintu Grāveli1


Gints Grāvelis.
Gints Grāvelis.
Foto: Karīna Miezāja

Viņam patīk izaicinājumi dzīvē un teātrī. Kā Blaumaņa Edgaram zirgi, tā viņam savi rumaki uz četriem un diviem riteņiem, ar kuriem, paša melnajam ērkulim plīvojot, cienījamā ātrumā traukties tūkstoš jūdzes. Teātrī viņš spēj ātri aizsvilties, bet dzīvē – nokrist ceļos. Sava tēva priekšā. Edgaru mūziklā “Purva bridējs ugunī” Liepājas teātrī spēlē dailēnietis Gints Grāvelis.

Tas ir mans Edgars, esmu to notvēris un vaļā nelaidīšu – tā par savu varoni staļļa puisi Edgaru Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklā “Purva bridējs ugunī” pēc Blaumaņa stāstu motīviem Liepājas teātrī saka tā atveidotājs Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis, kurš pirmoreiz mūžā spēlē uz Liepājas teātra skatuves.

Gint, vai atceries savu pirmo asociāciju, izdzirdot vārdu salikumu – Blaumaņa “Purva bridējs”?

Pat nezinu, vai ar kādu spilgtu bērnības iespaidu tagad varu lepoties. Skolā kā liela daļa puišu nebiju no cītīgākajiem lasītājiem, konspektus nospēru no meitenēm, kaut ko pašpikoju.

Bet lielākais izaicinājums šāda tipa lomām ir tas, ka vienmēr visi zina, kā tas ir un kā jābūt.

Nu pajautā latvietim – kas ir “Purva bridējs”? Ā, Edgars un Kristīne! Viņš dzer, viņa viņu mīl, ar Akmentiņu, kuram ir nauda, neapprecas, iziet pie dzērāja, noliek savas vieglās dienas. Bet laikam jau tik vienkārši viss tomēr nav.

Kā tu domā, kādēļ, līdzko piemin Edgaru, latviešu sabiedrība tā kā iespringst?

(Pasmejas.) Varbūt vismaz starp večiem katrs redz Edgarā kādu daļu no sevis. Nezinu, varbūt ar Edgaru viegli asociēties, pieļaut, ka var to dzīvi vadīt mazliet vieglāk, nepiespiestā rokenrolā un beigās viss tomēr nokārtojas tev par labu. Bet mūsu izrādē tā noteikti nenotiek. Kāds ir Blaumaņa Edgars? Dzer un mēģina būt labs, bet visu laiku “noraujas”, sataisa ziepes, un nekas no iecerētā vairs nenotiek.

Iebildīšu, Edgars šķiet nevis labs, bet vairāk kaislīgs un pašcieņas pilns.

Tas jau viens otru neizslēdz! Tikai Blaumaņa Edgars, ja tā cītīgāk palasa, nevis patiesi cenšas mainīties, bet tikai par to runā. Ar muti solās – es jau vairs nedzeršu, bet pirmais, ko izdara, aiziet uz krogu un pielejas. Var jau atrunāties ar provocētājiem un apstākļiem, bet

mēs ar režisoru Regnāru Vaivaru izrādē strādājam pie tā, lai mūsu Edgars būtu gatavs rīkoties.

Protams, nevar izslēgt apstākļus, sasvītrot Blaumani krustu šķērsu, uzrakstīt citu nobeigumu vai vēl ko tamlīdzīgu. Bet mūsu stāsts veidojas par to, ka divi cilvēki tik ļoti mīl viens otru un ir gatavi pārvarēt visus šķēršļus.

Un mūsu variantā Edgars pierādīs, ka var arī nedzert, jo zina, kā vārdā to dara. Tikai sākumā apstākļi pagriežas citādi, kur viņa kaislība, temperaments un pašcieņa neļauj visam notikt līdz galam, azarts ņem virsroku. Bet tā nav dzeršana.

Arī Regnārs Vaivars teicis, ka stāsts nebūs par dzeršanas postu un aklu mīlestību, bet par neremdināmām slāpēm. Pēc kā?

Pēc miera, patiesas mīlestības. Izrādē tāds filozofisks teksts – es strauta malā slāpes ciešu, bet remdēt nespēju es tās. Šķiet, ak tu nabadziņš, pieliecies un padzeries, bet…

Mēdz teikt, ka aiz katra dzīvē ko sasnieguša vīrieša stāv stipra sieviete.

Jā, ieklausieties – “purva bridējs ugunī” – šķietami tik abstrakts salikums. Bet kāds trakums verd Edgarā! Viņš aptver, ka bez Kristīnes ir tikai purva bridējs ugunī neremdināmās alkās, nespējā dzīvot bez viņas. Kas ir Edgara lielākā problēma? Vienā brīdī viņš pats nesaprot, kas īsti ir, jo dzīvo visu apkārtējo radītā tēlā, ar citu uzliktu zīmogu.

Var nedzert kaut desmit gadus, bet vienalga visi teiks – o, tas jau dzērājs Edgars.

Dzīvē esmu saskāries – ja kaut ko esi sačakarējis, izdarījis ļoti slikti, pēc tam daudzus gadus vari būt pilnīgi cits cilvēks, daudz labas lietas riņķī apkārt paveikt, neko pat līdzīgu nejēdzībai neatkārtot, taču vienalga to tevis sūdīgi, slikti izdarīto cilvēki atcerēsies. Labi padarītais izplēn ātrāk. Diemžēl mūsu sabiedrībā tā notiek.

Šķietami ar Edgaru jau viss it kā kārtībā – tāpat tusē, traucas pa dzīvi, viņam ir Matilde, liekas, par ko trakot, ko sūdzēties? Bet ir kaut kas, kā dēļ nevari rast mieru un tāpēc esi tāds purva bridējs ugunī – gan brien pa staignāju, gan visu laiku dedzini sevi.

Laikam jau katram jābūt blakus tai īstajai, tad purvi nosusinās, tur dzērves dzied, skaisti, var iet dzērvenes lasīt.

Nelaime, ka tajā purvā nemeklē risinājumu, bet attaisnojumu, jo tā ir vieglāk – ļauties ritenim kā dzirnavās – ūdens tek, tu griezies, brīžiem pazūdi putās. Kāds rokturi paraus, ūdens apstāsies, tā līmenis nokritīsies un varēsi izbāzt galvu. Bet daudz prātīgāk, ja pats esi tas dzirnavnieks.

Bija laiki, kad teātris veidoja lielas personības, kā, piemēram, Vija Artmane, kurai nupat būtu apritējuši deviņdesmit gadi un kuras cilvēciskajā personībā nezināmas šķautnes pavēra jauna dokumentālā filma ar kadriem no Dimiteru personīgā arhīva.

Es neteiktu, ka teātris veido personības. Tās veidojas kopā ar teātri. Viens pats teātris neko nevar izveidot, ja mākslinieks nav gana ambiciozs, nekautrēsimies, mazliet arī godkārīgs. Ja tā ir, tad personība veidojas caur taviem darbiem. Tie nosaka personības lielumu un nevis tas, cik tev instagramā sekotāju vai feisbukā draugu.

Diemžēl mūsdienu sabiedrībā mēra pēc tā, cik cilvēks ir pamanāms vai nav.

Ir, kas no rīta pamostas, nofočē sevi dušā, savu ēdienu, pastaigu ar suni, palaiž to visu virtuālajā pasaulē, un tad ir vesela kaudze cilvēku, kas dzīvo no šīs būtībā gara nabadzības un saka – okei, baigi interesantā personība! Provinciāli.

Bet par tevis pieminēto Artmani runā viņas darbi, lieliskās lomas. Labi, laiks toreiz bija cits, tagad ir 21. gadsimts, kas diktē savus noteikumus, bet vienalga domāju, ka vispirms būtu jāsāk ar darbiem.

Kādreiz un arī tagad aktieri lielā mērā ir tie, kuri meitenēs un sievietēs veido priekšstatu par vīrieša ideālu vīrišķības, arī skaistuma izpratnē. Bet vai aktieri to apzinās?

Vajadzētu. Patiesībā aktieris to nemaz nevar nezināt, jo profesija uzliek zināmus noteikumus, kuri obligāti būtu jāievēro. Pats šajā ziņā esmu slinkojis…

Artmanes un Pūcīša laikos teātrim bija lielākas iespējas, ar teātri varēja pat revolūciju uztaisīt.

Šobrīd laiks diktē mazliet citādākus dzīves noteikumus, ritmu un visu pārējo. Bet vienlaikus teātrim vajadzētu palikt tai saliņai, kura ļauj sabiedrībai noticēt, ka vēl ir kaut kas īsts, foršs, patiess. Un pēc dzīvām emocijām var aiziet uz teātri, nevis krogu, kur pielieties un izkauties.

Varbūt fantazēju, bet kopumā teātrim vajadzētu būt gana izglītojošam, šobrīd atkal mesties iekšā sabiedrības veidošanā. Jo caur teātra valodu, dzeju, mūziku, aktieru stāstiem var parādīt to īsto un patieso emociju, kura rodas šeit un tagad un kopā ar skatītāju. Teātrim pie tā vajadzētu gana piedomāt, jo šobrīd diemžēl notiek visādi.

Vai zini, kāpēc režisors Regnārs Vaivars Edgara lomai izvēlējās tevi?

Kad pavaicāju, teica, cita neviena nav. Ļoti pagodinoši (iesmejas).

Ar Regnāru Vaivaru pirmoreiz tikies, kad biji Jānis viņa Dailē iestudētajā “Aijā pēc Jaunsudrabiņa”, pa vidu bija vēl kaut kas, tad nāca Dakteris “Ivanovā”, pērn Stenlijs Kovaļskis Tenesija Viljamsa “Kaisles vilcienā”. Kāds tavā skatījumā Regnārs Vaivars ir kā režisors – aktierim bauda vai sūri sviedri?

Viss kopā. Regnārs ir tiešs, ļoti atklāts, gudrs režisors, kurš brīžiem caur neiedomājamiem salīdzinājumiem un nesaprotamiem piemēriem galu galā panāk, lai tu saprastu pilnīgi visu un tev vairs nebūtu neviena jautājuma. Tajā pašā laikā prasa divsimtprocentīgu atdevi no pirmā līdz pēdējam mēģinājumam.

Kā Liepājas teātra premjeri uzņem viesmākslinieku Gintu Grāveli no Dailes?

Neizjutu neko tādu – nu ja, nu ja… Varbūt viņi ir tik brīnišķīgi kolēģi – un viņi tiešām ir brīnišķīgi –, ka skaļi neko tādu neizrunā, nezinu, varbūt pa stūriem, bet es neko tādu netiku izjutis.

Pats biju vairāk sabijies un nobijies, jo spiediens no malas tomēr ir, lai vai kā, no tā nevar izbēgt.

Ja pie mums Dailē atbrauktu aktieris, vienalga, no kura teātra, gan jau būtu tas vērtējošais – pag, pag, ko mēs paši te nevarētu izdarīt?

Kristīnes atveidotāja Agnese Jēkabsone savulaik dziedāja Edīti Piafu, tu arī skaities pie dziedošajiem aktieriem. Kārlis Lācis pazīstams kā komponists, kurš var uzrakstīt gan jautru dziesmiņu tūkstošbalsīgam Dziesmu svētku kopkorim, gan darbu ar simfonisku atvēzienu.

Šī nav pirmā reize, kad saskaros ar Kārļa Lāča mūziku, taču mūžā neesmu neko tik sarežģītu dziedājis un nezinu, vai citreiz būs tāda iespēja. Bet šajā brīdī zinot, ka paralēli Kārlis raksta simfoniju… Ir sarežģīti, ārkārtīgi daudz strādājām ar režisoru, liels paldies Ievai, mūsu vokālajai pedagoģei (Ieva Kerēvica. – V. K.).

Solo numurs tavam baritonam arī ir?

Bija gabali, kas oriģinālā man mazliet bija par augstu, bet Kārlis Lācis ir tik pretimnākošs, ka šo to transformējām. Viņš jau saprot, nav jēgas uzrakstīt tā, lai ne pēc kā neskanētu. Visi esam ieinteresēti labā iznākumā.

Virtuālajā pasaulē uzdūros pasenai ziņai, ka Gints Grāvelis ar Dailes teātra aktrisi Ēriku Egliju bijuši Baldonē zirgaudzētavā. Nodomāju, redz, Grāvelis gluži kā nojautis, ka viņam būs darbs izrādē, kur svarīga loma arī zirgiem.

Nē, nē, ja jau toreiz, pirms diviem gadiem, domātu par vienu lomu, sajuktu prātā vai paliktu par muļķi, kurš dzīvo tikai teātrim. Teātris, protams, ir mana darbavieta, otrkārt, sirdslieta un, treškārt… nu, tas lai paliek pie manis.

Bet Baldonē nokļuvām netīšām. Ērikai ir draudzene, kurai pieder liels stallis ar daudziem zirgiem, sen nebija tikušās. Vienā dienā izdomājām – laižam! Paņēmām līdzi arī puiku (Ginta Grāveļa dēlu Krišu no iepriekšējām attiecībām ar Rudīti Būmani. – V. K.), kurš vispār nekad nebija sēdējis zirga mugurā.

Bet, jā, zirgiem izrādē ir gana liela loma. Pie barona strādājot, Edgars ir staļļa puisis, kurš taču zina par zirgiem visu. Tādēļ bez tiem – nekur! Dekorācijās viens liels zirgs uz skatuves būs īstā izmērā, zirgi būs gan stilizēti, gan vizuāli, tos spēlēs arī aktieri, jo zirgi ir Edgara iedomu draugi, naidnieki, viņi izrādē pilda dažādas funkcijas.

Vai jūs ar Ēriku Egliju ieraudzījāt viens otru kādā lomā uz skatuves?

Nē. Tas notika sen, pirms visām lomām.

Nebija tā, ka mēs spēlētu mīlniekus un…

Aizrāvāmies viens ar otru. Tā vienkārši notika, un paldies Dievam, ka tā notika. Tur vairāk neko nevar stāstīt. Tas tāpat ir mans, paliks pie manis un ar mani.

Kā pārdzīvojāt 1. septembri?

Sēžu un raudu. Tikko saņēmu bildi no puikas, viņš nofotografējies pie skolas. Sāka iet 4. klasē, bet es esmu Liepājā. Pirmos trīs skolas gadus 1. septembrī uz skolu gājām kopā. Liepājas teātra brīnišķīgajiem kolēģiem bērnu vai nu nav, vai tie vēl skolai par mazu, līdz ar to 1. septembra mirklis tur nebija tik aktuāls.

Bet es labprāt svētdienas brīvdienu būtu samainījis pret šodienu (mūsu saruna notiek 2. septembrī, pirmajā skolas dienā. – V. K.). Būtu aizbraucis uz Rīgu un aizgājis uz skolu pie puikas, bet dzīvē reizēm tā nelāgi sakrīt. Un puikas dzīves desmit gadu laikā pirmo reizi nebiju arī uz viņa dzimšanas dienu. Tā ir 6. septembrī.

Aktiera dzīves ēnas puse.

Nezinu, vai tā ir ēna, bet forši tas nav. Es ar Krišu par to runāju. Sākumā bija dikti saskābis – kā tā var būt? Bet dzīve diemžēl ievieš daudzas ne visai patīkamas korekcijas. Sākumā jau pirmizrāde bija paredzēta 7. septembrī, bet viss sagriezās specifikas, darba daudzumu un sarežģītības dēļ un paldies Dievam, ka izdevās izkārtot citādāk. Bet, atgriežoties pie puikas, teicu viņam, tā ir tikai dzimšanas diena, mums kopā būs vēl citas dienas, kuras varēsim nosvinēt citādi.

Vai mūziklā noderēs arī šovā “Dejo ar zvaigzni” iegūtās prasmes?

Tas ir kas cits. Šovs bija brīnišķīgs piedzīvojums, milzīga pieredze, bet mūziklā ar šovā iegūtām prasmēm maz līdzības. Ja man jautātu, vai es vēl piedalītos dejošanas šovā, ilgi pārdomātu. Ja nevēlies vinnēt, nav jēgas piedalīties, bet, ja ej, tas atņem milzum daudz laika. Mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi.

To var atļauties tikai brīvi cilvēki bez stabilas darbavietas, ģimenes. Vienā brīdī gan emocionāli, gan fiziski tu sabrūc, ar mani tas notika kādā sestajā vai septītajā raidījumā – likās, priekš kam!? Joprojām apbrīnoju savu učenīti Lieni Tarani, viņas pacietību.

Man beidzas izrāde ap desmitiem, ar Dailes teātra direktoru bijām sarunājuši, ka viņš ļaus lejā telpā ar spoguļiem mums mēģināt. Un mēs no vienpadsmitiem līdz vieniem naktī katru vakaru, citreiz arī dienas vidū un reizēm pat agrās rīta stundās strādājām. Kolēģi pēc izrādes iet dušā, pārģērbjas, nezinu, paņem bārā vīna glāzi, pasēž un iet mājās. Bet es gāju dušā, uzvilku treniņtērpu un lejā uz kārtējo smago nodarbību pie učenītes.

Ar televīziju tev ir arī nopietnākas attiecības. Skatītāji atcerēsies tavu Daini seriālā “Likteņa līdumnieki”, Marčello detektīvā “Ēnu spēles”, Gustavu “Neprāta cenā”. Kāda ir tava attieksme pret seriāliem?

Latvijā ir grūti ar scenārijiem. Sajūta, ka laba materiāla pietiek maksimums divām trim sērijām, pēc tam sižets sāk rotēt uz vietas, sāk izdomāt nejēdzīgus ārprātus, stāsts ātri zaudē pamatu. Jo visa jēga jau ir tajā – par ko ir stāsts.

Es gana daudz izvērtēju, kurā seriālā piedalīšos un kurā ne.

Kamēr esi jauns un maz pieredzējis, ej pēc atpazīstamības, un arī, būsim godīgi, kādu daļu no dzīves iztikas līdzekļiem aktieris nopelna ārpus teātra. Tās ir tādas saistītas lietas.

Vai latviešu nācija tomēr atkal nebūtu pelnījusi kādu labu, kvalitatīvu seriālu apmēram divpadsmit sēriju izvērsumā?

Bet tāds taču nupat bija! Zvirbuļa kungs uztaisīja brīnišķīgu seriālu “Sarkanais mežs”

Ar tevis iedziedāto tituldziesmu!

Var skatīties, baudīt un arī mācīties, cik labi un profesionāli pie tā strādāts. Bija plānotas deviņas, bet sanāca tieši divpadsmit sērijas. Ceru, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kuri varētu strādāt pie laba materiāla seriālam.

Pats nāc no Skrundas.

Jā, liepājnieki smējās – kurā pusē Ventai tu dzīvo? Sacīju – Liepājas pusē… Nu tad savējais!

Pie vainas Cieceres ezers vai Venta, ka par tavu aizraušanos kļuvusi makšķerēšana?

Jā, Venta tek gar vecāku mājām Skrundas maliņā, bet tā makšķerēšanas kāre un trakums sākās ar vectēvu, kad viņi ar vecmammu dzīvoja meža malā “Mūriņos”, kur blakus bija lieli dīķi. Tā zivsaimniecība joprojām pastāv.

Blakus bija mazāks, rezerves dīķis. Ja nevari kādā no zivsaimniecības dīķiem izpildīt normu, pasmel no šī mazā ezeriņa, kurā dzīvoja zivis, sākot no mobilā telefona lieluma līdz tādām, ka nevari panest. Tur ar vectēvu gājām copēt karpas. Vectēvs par godu katram mazdēlam raka mežā dīķi. Tā dēvētais Tomiņdīķis uzradās par godu manam brālim Tomam.

Dīķis joprojām dzīvo savu dzīvi, šobrīd tur iet padzerties meža zvēri, aploks riņķī. Tāpat kā manam tēvam bija milzīga saimniecība, tagad Tomam tur ir sava dambriežu audzētava.

Bet cope ir baigi foršā lieta, sākumā kopā ar vectēvu, tad tēti, vēlāk ar brāļiem.

Īstenībā labi, ka ir šī aizraušanās, jo vidusskolā neatlika laika, bija jāaudzē gari mati, jārunā muļķības un jādara citas lietas… Daudzi skrien, citi no rīta līdz vakaram skatās seriālus un tā atpūšas, bet mana meditācija ir iekāpt laivā, nobraukt desmit kilometrus pa Ventu vai nosēdēt ar makšķeri no rīta līdz vakaram ezera malā. Neko vairāk nevajag, esmu “iztīrījies”, galva izšūpota, mierīgs un laimīgs.

Mēs ar vecākajiem brāļiem pastāvīgi braucam arī ar motocikliem, mums katram ir savs jaudīgs spēkrats. Bet, tā kā moču braukšana arī nāk no tēva un tēva tēva, tad, pateicoties labiem cilvēkiem un vēl kaut kam, sadabūjām moci arī jaunākajam brālim un tētim un izmetām tūkstoš kilometru loku līdz Sāmsalai. Šķiet, it kā nekas sevišķs, bet, kamēr tur nonācām, iekārtojāmies…

Tās dienas pagāja ar muti vaļā – tikai mēs, bračkas, un tēvs. Brīnišķīgākais notikums aizvadītajā vasarā. Redzi, ka tēvam patīk, ka viņš paliek tāds lielāks (Gints ievelk plaušās gaisu, cik tik var. – V. K.), nekā īstenībā ir. Katram acīs skatoties tēvs var teikt paldies, un mēs, ceļos nokrituši – to pašu viņam…

Kā stāstā par tēvu, kuram bija trīs dēli…

Nē, četri. Smejoties vecākais brālis teic, ka ģimenē esot divi resnie brāļi – viņš pats un jaunākais – pēc tam smukais brālis Toms, un tad talantīgais. Tas esot es, aktieris. Bet, nopietni runājot, par daudzām lietām varu teikt paldies tēvam un brāļiem.

Esi ļoti bagāts. Bet kā no dīķiem un mežmalas nonāci teātrī?

Ar klasesbiedriem spēlējām diskotēkas, veidojām skolas radio, mums bija jauni latviešu valodas un literatūras skolotāji, kuri metās iekšā mūsu neprātībās. Bija brīnišķīgs skolas direktors Ilgvars Mielavs – lai viņam viegli! –, jauki un atsaucīgi, tiem laikiem inovatīvām un feinām lietām atvērti skolotāji.

Nezinu, kādēļ, bet no trešās klases man vienmēr bija jāpiedalās daiļlasīšanas konkursos.

Likās, lielākas šausmas nevar iedomāties! Zini dzejoli, bet izej uz skatuves, apkārt tik daudz ļaužu, nenormāls stress… Ejot uz teātri, jau sapratu, ka aktierim vienmēr būs jāstājas cilvēku priekšā. Tagad māku stresu kontrolēt un zinu, ka satraukums mazāks, ja saproti, kas tev jādara.

Ko spēlēsi šajā sezonā?

Tikko atgriezīšos no Liepājas, Dailē pie Rolanda Atkočūna sāksies darbs izrādē “Iemīlējies Šekspīrs”, kur man ir vairākas lomiņas. Pēc tam pie Lauras Grozas-Ķiberes izrādē “Talantīgais misters Riplijs” būšu viens no tiem puišiem kopā ar Andri Buli un saspēlē ar Ingu Alsiņu. Pēc tam pie Mišas (Mihaila Gruzdova) vēl nezinu, ko īsti, spēlēšu uzvedumā “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”, un sezonu noslēgšu ar Remarka “Trīs draugiem” atkal pie Regnāra Vaivara.

Tātad viens no trim draugiem?

Jā, būšu viens no trim, kuriem pa vidu mīļotā sieviete. Viss jau iet pa apli. Šī, šķiet, būs jaudīga sezona, lai neteiktu vairāk, būs ko turēt.

Ar radošo dzīvi Dailē esi gandarīts?

Kopumā jā, nevaru sūdzēties. Ar daudzām lomām esmu ļoti aizrāvies, varbūt ir gribējies darīt vairāk, bet pats vien lielākoties varu sist sev pa muguru vai uzsist uz pleca.

Un atkal jauns Edgars

 

Gints Grāvelis

Dzimis 1980. g. Saldū

Kopš 1999. gada Dailes teātra aktieris

Spilgtākās lomas – Djego (“Karmena”), D’Artanjans (“Milēdija”), Ārčijs, Džims, Veids (“Vējiem līdzi”), Merkucio (“Romeo un Džuljeta”), Semjuels Pariss (“Salemas raganas”)

Kopā ar Intaru Rešetinu vadījis TV3 raidījumu “Tikai ar ielūgumiem”

Piedalījies auto “1000 jūdžu ekspedīcijās” uz Arhangeļsku un Urāliem

LA.lv