Latvijā
Politika

Māris Zanders: Kariņš atturējies par konkurentiem verbāli atviegloties, kā to pamanījušies lielāku svaru ieguvušie1


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Līdz ar versijām, ka nākamās valdības premjera postenim varētu tikt virzīts Krišjānis Kariņš, publiskajā telpā aktīvāku lietojumu ieguva vārdu savienojums “kompromisa kandidatūra”. Uzreiz jāteic, ka “kompromisa kandidatūras” ir raksturīgas ne tikai politikai.

Faktiski jebkurā situācijā, kurā saduras samērā vienlīdz spēcīgas, konkurējošas grupas, dažkārt tiek meklēts šāds cilvēks – vienalga, vai runa būtu par augstskolas, reliģiskās konfesijas vai mednieku kluba vadītāju. Citiem vārdiem sakot, nekas pazemojošs būt “kompromisa kandidatūrai” nav. Arī tad, ja par šādu kandidātu konkrētais cilvēks kļūst tādēļ, ka konkurējošās grupas viņu uzskata par “mazāko ļaunumu”.

Cits jautājums, kā “mazākais ļaunums” tiek saprasts. Ja galvenokārt ar nepieciešamību nepadziļināt krīzi, iegūt laiku emociju pārvarēšanai, pieredzes iegūšanai, tad lai tā būtu. Savukārt, ja primāri ar to tiek saprasts tas, ka konkrētais cilvēks netraucēs pārējos, – nu, tas vairs nav jēdzīgi.

Piemēram, pašreizējais Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte, kurš amatu šogad maijā ieguva, kad pēc vēlēšanām divas uzvarējušās partijas “Līga” un “M5S” izrādījās ar līdzvērtīgu vietu skaitu, ir ērts gan vienai, gan otrai. Lēmumu pieņēmēji ir šo partiju līderi. Ko no tā iegūst Itālija, par pašu jurisprudences profesoru nemaz nerunājot, grūti teikt.

Dažkārt par labu “mazākā ļaunuma” izvēlei tiek minēts arguments, ka šim cilvēkam, kā saka, tāpat nav daudz ko zaudēt, līdz ar to viņš vai viņa savā darbībā var būt izlēmīgāki. 2016. gada maijā šādi pie varas nonāca Brazīlijas prezidents Mišels Temers (jaunievēlētais Žairs Bolsonaru vēl nav stājies amatā).

Vismaz pirmo divu prezidēšanas gadu laikā Temers tiešām pieteica un īstenoja vairākas valstij nozīmīgas reformas ekonomiskajā un sociālajā jomā, tomēr korupcijas skandālu – dažādās partijās – turpināšanās iesākto faktiski paralizēja, jo nokaitināto elektorātu vairs neinteresēja Temera personīgās diplomāta spējas un paša izpratne par to, ka šī viņam ir “gulbja dziesma”.

Respektīvi, “mazākā ļaunuma” modelis un pat konkrētā politiķa zināma uzupurēšanās vēl neko nenozīmē, ja turpinās satricinājumi un elektorāta neapmierinātība. Vai, ja kāda no konkurējošām grupām pamatoti vai pārsteidzīgi izdomā, ka kompromiss vairs nav nepieciešams, jo ir izredzes palielināt savu ietekmi.

Šādā kontekstā īsti nesaprotu argumentu, ka “Jaunās Vienotības” (“JV”) deputātu skaits un popularitātes līmenis ir tik neliels, ka citi iespējamās koalīcijas partneri neredz partijā un no tās rindām nākušā premjerā apdraudējumu sev. Šobrīd jā, bet kas notiks, ja, piemēram, 2019. gada maijā aptaujas uzrādīs “JV” un Kariņa popularitātes kāpumu?

Var noprast, ka Kariņa kandidatūrai par labu nāk tas, ka viņš līdz šim atturējies par konkurentiem tā verbāli atviegloties, kā to pamanījušās lielāku svaru ieguvušās partijas, un ka viņš vismaz formāli (kopš 2009. gada deputāts Eiropas Parlamentā) kādu laiku nav bijis iejaukts pašmāju politiskajā “virtuvē”. Prombūtnes (“nesasmērēšanās”) elementam tiešām ir nozīme.

Ja atļauts šāds ekstravagants salīdzinājums, sākoties 21. gadsimtam, bulgāriem bija tā apriebušies viņu politiķi, ka tad, kad no trimdas dzimtenē atgriezās bijušais monarhs Simeons II, 2001. gadā viņa jaunizceptā partija uzvarēja parlamenta vēlēšanās un bijušais karalis ar visai vāju priekšstatu par bērnībā pamesto dzimteni kļuva par premjerministru. Starp citu, itin veiksmīgu, prombūtnes šarms noturējās vairākus gadus. Cita lieta, ka Kariņš ir jau savulaik bijis ministrs un līdz Vairas Vīķes-Freibergas statusam arī “nevelk”.

Rezumējot: “kompromisa figūra” (“mazākais ļaunums”) premjera postenī principā ir iespējama neatkarīgi no tā, vai runa ir par Kariņu vai kādu citu personu. Ar vienu nosacījumu: ja citu darbojošos personu publiski paustais atbalsts klusībā nav jau terminēts (“tas ir uz laiku”).

To izzīlēt nav iespējams, var vien mēģināt nojaust pēc uzvedības stila. Pagaidām redzamais neko labu nesola. Varbūt reāla darba sākšana kaut ko mainīs.

LA.lv