Un cerības plauka 0
Šosvētdien apritēs jau 24 gadi kopš tās dienas, kad visu Dziesmu svētku estrādi piepildīja milzīgi daudz dziedātāju un klausītāju, kas runāja gluži neticamas lietas par Latvijas pagātni, tagadni un nākotni. Notika kaut kas tāds, par ko bija neiespējami domāt tumsonīgajos brežņeviskajos viduslaikos. Tas bija milzīgais tautas koncertmītiņš, kas tika veltīts Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresam.
Ideja par tautas fronti pieder juridisko zinātņu doktoram Borisam Kurašvili, kas to publiskoja 1988. gada martā un tālāk izstrādāja kopā ar igauņiem. Latvijā par to pirmoreiz publiski ieminējās Viktors Avotiņš 1988. gada 2. jūnijā preses konferencē pēc Radošo savienību apvienotā plēnuma. 22. jūnijā Preses namā pēc žurnālistu protesta sanāksmes, kas tika rīkota LKP Centrālās Komitejas ideoloģijas sekretāra Anatolija Gorbunova atbalstam, Viktors Avotiņš nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli par tautas frontes dibināšanu. Ne pirmajā, ne otrajā sanāksmē nekādas milzīgās klausītāju sajūsmas nebija, jo gluži vienkārši neviens nesaprata, kas tā par fronti, ar ko tā nodarbosies.
11. jūlijā par Tautas demokrātisko fronti sprieda Latvijas Televīzijas tiešraidē un 13. jūlijā rakstīja laikraksts “Padomju Jaunatne”. Tiešais un nepārprotamais aicinājums veidot Tautas fronti tika publicēts “Padomju Jaunatnē” 19. jūlijā 220 000 eksemplāru lielā metienā. Notikums sekoja notikumam, tautas cerības tika spārnotas.
Radošo savienību kultūras padome paplašinātajā sēdē izveidoja LTF dibināšanas kongresa rīcības komiteju, un 30. augustā tā pieņēma lēmumus 8. un 9. oktobrī sasaukt Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu, bet 7. oktobrī rīkot tautas koncertmītiņu Mežaparkā.
Dzīve bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, jo bija milzīgas cerības izveidot laimīgu, brīvu, neatkarīgu Latviju.
Šos un vēl daudzus citus faktus var izlasīt Barikadopēdijā mājaslapā “www.barikadopedija.lv”.
