Un kāds ir jūsu viedoklis 0
Pagājšnedēļ Valsts prezidents nosūtīja Saeimas priekšsēdētājai dokumentu Nr. 354 (“Latvijas Avīzē” tā skaidrojošā daļa bija lasāma jau pagājušās piektdienas numura 6. lappusē. Vienīgi mūsu avīzes redakcija deva iespēju vienkāršajam lasītājam uzzināt, kādas izmaiņas valsts pārvaldē grasās ieviest Rīgas politiķi).
Valsts prezidenta kungs raksta, ka viņš vēlas “efektīvāku izpildvaru – stiprāku, stabilāku valdību un lielāku Ministru prezidenta atbildību”.
Manuprāt, precīzāk un godīgāk būtu teikt, ka prezidenta k-ga piesauktās ekspertu grupas nodoms faktiski ir piešķirt Ministru prezidentam lielāku varu (runājot par “atbildību”).
Tomēr lietu loģika ir tāda: ja vienam kaut ko dod, parasti kādam citam kaut kas ir jāatņem. Kā izriet no dok. Nr. 354, valdības vadītāja varas pieaugumu tiek cerēts palielināt uz likumdevēja (un izpildvaras uzraudzītāja) pilnvaru un iespēju samazināšanas jeb ierobežošanas rēķina. Tas Bērziņa k-ga izpratnē nozīmētu “kolektīvās bezatbildības vietā virzīties uz premjerministra atbildību par savu komandu”.
Jāpiebilst, ka Valsts prezidents un viņa eksperti vēl atsaucas uz “Eiropas valstīs dominējošo moderno parlamentārisma tipu – racionālo parlamentārismu”, ko primāri raksturojot premjerministra pozīcijas nostiprināšana.
Laimīgā kārtā daudzinātajā Eiropā premjerministrus vēl savalda. Tā britu parlaments savaldīja premjeru Kemeronu, kad tas bija gatavs “šaut” pa Sīriju.
Kas attiecas uz situāciju, kādā nolikta Saeima, Valsts prezidents to netieši skubina uz pašierobežošanos. To, protams, atbalstīs valdošā šimbrīžam V. Dombrovska partija. Bet vai to atbalstīs citi – arī apzinīgā tauta? Vai šoreiz nebūs jārīko referendums? Vai iepriekš nebūs vēsturiskas pārdomas?
Pašreizējie projekti par valsts pārvaldes reformēšanu ir galvenokārt virzīti uz to, lai par varas centru padarītu valdības vadītāja (premjerministra) mītni, kur parlamentā netraucēts rīkojas valdības vadītājs. Tas, kā stāsta, būtu moderni un racionāli. Bet vai tā būtu?
Te jums pieredzējuša politiķa un diplomāta, britu premjerministra Tonija Blēra administrācijas vadītāja Džonatana Pauela secinājumi no “modernās”, “racionālās” politiskās prakses.
Stāsts ir par Lielbritānijas premjerministru un viņa varu. “Patiesībā politiskā vara nepavisam nemitinās Dauningstrītā 10 – nē, tā ir sadalīta britu elites pārstāvju vidū, un ne tikai starp tiem, kas ietilpst valdībā, bet arī starp tiem, kuru tajā nav. Premjeram nekas neatliek kā tikai sarunāt ar eliti, veidojot atbalsta koalīcijas un iedarbinot savus kolēģus – citādi viņam nekādas varas nebūs.”
Tā vietā, lai glābtos no Saeimas traucējumiem, visprātīgāk būtu ar parlamentu reāli sadarboties, kā to pamāca grāmatas “Jaunais Makjavelli” (“The New Machiavelli”, 2010) autors Džonatans Pauels, cilvēks ar lielu politisku pieredzi, turklāt valstī ar senāko politiskās kultūras pieredzi. Valsts prezidenta vēstule Saeimai var noderēt par labu sākumu lietu apspriešanai – turklāt arī ar plašu pilsoņu piedalīšanos.
