“…. un tu rāpo pretī gaismai” 0
Dzejnieks Marts Pujāts (1982) dzimis Ikšķilē, no septiņu gadu vecuma mācījies Rīgas E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, no 7. klases turpinājis mācības Rīgas Doma kora skolā un dziedājis tās zēnu korī, ar kuru kopā koncertējis dažādās valstīs.
Mācījies kompozīciju pie Paula Dambja un Pētera Vaska. Studējis Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā. Strādājis par reklāmas tekstu autoru. Dzejoļus sācis rakstīt 14 gadu vecumā, 1998. gadā pirmoreiz piedalījies Jauno autoru seminārā un nometnē “Aicinājums”, šajā gadā publicētas viņa pirmās dzejas. Vēlāk publicēti arī stāsti un slejas laikrakstā “Kultūras Forums”, sarakstījis dziesmu tekstus Ingas Ābeles izrādei “Skola”, savukārt izrādē “Sala” izmantoti viņa dzejoļi un mūzika. M. Pujāta pirmās dzejoļu grāmatas “Tuk tuk par sevi” manuskripts saņēma Klāva Elsberga prēmiju (2000) un gada beigās tika arī izdots grāmatā.
2005. gadā Maskavā izdota bilingvāla M. Pujāta dzejas izlase “Divzvaigžņu baznīcas”, kuru krieviski atdzejojis Aleksandrs Zapoļs. 2006. gadā portāla “Satori” apgādā nāk klajā otrais dzejas krājums “Mūsu dziesma”. M. Pujāta dzeja iekļauta dzejas diskos “Poeticus Mixturalis”, “Lex Poetica” un “Dzejas piegrieztne”, latviešu dzejas antoloģijās angļu valodā (2001), bulgāru valodā (2008), zviedru valodā (2008) un lietuviešu valodā (2012), kā arī kopkrājumā “Six Latvian Poets”, kas Ievas Lešinskas atdzejojumā izdots Lielbritānijā 2011. gadā. Nupat uz Dzejas dienām nācis klajā M. Pujāta trešais dzejoļu krājums “Nāk gaismā pati lampa”, kuram piešķirta žurnāla “Latvju Teksti” dzejas balva. Piedāvājam trīs dzejoļus no šī dzejoļu krājuma.
– Vai jums ir ideāls dzejā – nevis kas tāds, kam censtos līdzināties, bet kas pašam šķiet kā dzejas absolūtā esence?
M. Pujāts: ‒ Nē, par šādu jautājumu mūžā pat neesmu domājis. Ideālu man nav, kaut kādas ietekmes ‒ varbūt. Bet, ja tev kaut kas tāds ir bijis, piemēram, četrpa-dsmit gadu vecumā, tad šobrīd jau to vairs nevar uzskatīt par nopietnu.
– Ja nebūtu Rīgas Doma kora skolas pieredzes, vai uzdrīkstētos ķerties pie operas?
– Nē, neuzdrīkstētos, bet sadarbība ar operas “Valentīna” radošo komandu ir sen beigusies, tā īsti nemaz nesākoties.
– Ar kuru savu reklāmu patiesi lepojaties?
– Droši vien ar šī gada Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku radošo risinājumu.
ABC Kritiķi par Marta Pujāta dzeju Martu Pujātu uzskata par visneparastāko un “nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku. Blakus sarkasmam un vietām prātvēderībai Pujāts saglabā kaut ko no bērnišķīgā, no nevainīgā. Tas pārliecina lasītāju, ka dzejnieks ir sirsnīgs, patiess, un viņam var ticēt. (Juris Silenieks, “Jaunā Gaita”).
|
***
Kristele un Ežēns bija atlaidušies viņnedēļ pļautā zālienā uz dvieļa.
– Vai tu zini, – Kristele ievaicājās, grozīdama rokās petangas lodi, – kāpēc puiku balsis sauc par eņģeļu balsīm?
– Nu, laikam… – Ežēns pieslējās pussēdus, lai mēģinātu atbildēt, bet Kristele turpināja:
– Tā taču viņas sauc, vai ne? Bet tas taču sanāk ar kājām gaisā. Kāds ietekmīgs kungs izdzirdēja puiku dziedāšanu un iedomājās, ka tā varētu dziedāt eņģeļi, bet pēc tam tiek pieņemts, ka eņģeļi JAU tā dzied, un puikas dzied kā eņģeļi, bet patiesībā eņģeļi ir tie, kas, ja tādi vispār ir un ja dzied, tad dzied kā puikas, nevis otrādi.
– Nu, tu jau pati esi tagad atbildējusi uz savu jautājumu.
– Bet tu man pasaki, kas tajās puiku balsīs ir tāds?
– Tur ir…
Bet Kristele pārtrauca:
– Puiku balsis ir taisnas. Lūk, tur meklējams to pievilcīgums. Tās nav kā operdziedātājām – AaAaAaA – viņa atdarināja operdziedātāju vibrato, – puikām nekā tāda nav. Puiku taisnās balsis – lūk, dabā nekur nesastopamā, tikai abstrakti iedomājamā taisnā līnija, lūk, absolūti melns objekts, – un Kristele paripināja Ežēnam petangas lodi.
***
Ienākusi savā dzīvoklī, Kristele nez kāpēc uz plauktiņa
ieraudzīja ziloni-lejkannu. Nē, to, ka ir tāds zilonis, viņa zināja, bet to, ka viņam ir acs, to Kristele nebija ievērojusi.
Viņa ielūkojās lejkannas acī, nu, nekā tur nav – nedzīva acs, acs, kas ir vaļā, bet neskatās.
Nu, bet nekas, man tik un tā šī acs patīk. Viņai ir sava izteiksme. Tā nav suņa paklausīgā acs un nav kaķa nepaklausīgā acs. Tā ir ziloņa acs, ziloņa, kas pazīst un maigi ar snuķi aptausta savu mirušo senču kaulus.
***
kā putekļi pagultē saveļas kamolā, tā saveļas kamola miesa
un gars
caur plānajiem plakstiem pirmā gaisma spīd, laika vēl nav
bet virs galvas viegls kā puteklis jau beigu cirvis plīv
un tad tevi iemēž šaisaules šaufelē, kur acu skatieni kā
noķepuši tvaiku nosūcēji nosūc vieglās sirds plēves
un tu rāpo pretī gaismai, atstādams aiz sevis glumu laika sliedi
