Egils Līcītis: Un visi raksta prezidentam 0
Tā nevar teikt, ka Valsts prezidents nevēlas saņemt nekādas vēstules, un viņu pārņem garīgs satraukums, ieraugot aizlīmētu vai jau uzplēstu aploksni. Bez šaubām, Raimondam Vējonim ir plaša sarakste. Ar ilgošanos pilī gaida darba kolektīvu vēstules, lūgumrakstus no veco ļaužu namiem un pamatskolām izsūtīt Valsts prezidenta Ivetas un Raimonda Vējoņa parādes fotogrāfijas pilnā augumā (vai jaunākos attēlus no modes sesijām), konvertus ar ielūgumiem uz rudens puķu, sēņu un kaķu izstādēm un uz bērnudārza “Zīļuks” 50 gadu jubileju.
Uz prezidenta adresi sūta noderīgu informāciju valsts galvas pienākumu pildīšanā – apceres par jaunas Konstitūcijas projektu un dvēseliskus dzīvesstāstus par aizlauztu, sabendētu mūžu, kurus derētu ekranizēt Rīgas kinostudijā un kas Vējoni sevišķi saviļņo un aizkustina. Prezidenta sirds sažņaudzas sāpēs, lasot atklātību, kādi velni vada un izzaguši valsti, bet atsevišķā pasta somas sadaļā nonāk Latvijas pilsoņu vēstījumi par kontaktiem ar ārpus Zemes civilizācijām, un prezidents var salīdzināt, pārbaudīt, vai viņam balsis to pašu teikušas. Pat uz bērza tāss ieskrīpēta zīmīte, kas šķietami rakstīta kunga prātā, VP kancelejā netiks atstāta bez ievērības.
Sevišķu uzmanību pelna tāla lidojuma “Par avion” pasta baloža ierašanās, kas nes vēstis no Baltā nama Vašingtonā vai Indijas maharadžas pils. Prezidentam sūta arī paziņojumus, kur TV viesbrigādes sagatavojušas filmēšanās laukumus un kurā izklaides vietā pirmajam pārim jāierodas uz āfterpārtiju.
Vissirsnīgāk prezidentam ķeras pie dūšas no kādreizējiem klasesbiedriem, bijušajiem kaimiņiem, jaunības gados iegūtiem paziņām saņemtās rindiņas, kas sākas ar vārdiem – bračka, ko pašlaik dari? Kā Tev klājas? Kā ar veselību? Un noslēdzas ar – vecīt, vai spiedīgā brīdī nevari aizsist 300 eiro līdz algai? Priekš draugiem nav žēl tērēt kancelejas izdevumu posteni, ko maksā uzlipināmās pastmarkas, zīmoglaka un prezidenta monogrammas štempelēšana, lai laistu oficiālu atbildi – atvaino, bet ej bekot!
Vējonis saskaišas, kad daudzpusīgajā korespondencē ir arī vēstules, ko nav tik patīkami lasīt. Kategoriski pieprasījumi no nekautriem žurnālistiem. Glupu sabiedrisko organizāciju pretenzijas uz vienīgo patiesību. Kvītis no veļas mazgātavas un rēķini no deju skolas. Telegrammas no pusteroristiskām partijām ierasties protesta mītiņā pils laukumā – itin kā valsts galvam jāpiedalās visos odu sīkšanas pasākumos.
Patiesībā šiem konvertiem neatvērtā veidā īstā vieta būtu pārceļot par iekuriem pils taupības krāsniņai, nevis tikt krautiem grēdā un arhivētiem. Vēstuļnieki nesaprot, cik neticīgs arods ir būt par prezidentu. Viņš taču ir vīrs, kas spiests visam piekrist, par visu smaidīt un sadzīvot ar visiem pa draugam.
Kopumā iedzīvotāju balss, skatījums no lejas ļoti palīdz valstiskos darbos. Tautas domas papleš prezidentālo apvārsni, Vējoņa emocionālā pieslēgšanās skopās rindās izteiktajam ļauj sistematizēt atklāsmes, radīt dzirksti tiem konceptiem, ar kuriem valsts galva vēlāk nāk klajā publiski.
Bet tad uzrodas vēstuļu draugi, kurus Vējonis nemaz negrib par vēstuļu draugiem, un sarakstīšanās ar tādiem nedara godu augstiem amatvīriem. Sūtījumus nogādā no apsūdzētiem Vaškeviča vai Lemberga, un Vaškevičs no palātas Austrijā ar žēlabām apelē, kā aizstāvēt godu un atjaunot reputāciju. Pasekojiet manam sūram liktenim tādā mērā, cik tas skar valsts intereses. Sasodīts, kā pati tiklība pār plecu nodiktējusi meistariski izjustās rindas, bet kancelejai jāalgo 10 gab. lingvistikas referenti, lai cenzēti izteiktos uz prezidenta ģerboni zīmogotā papīra, jāņem štatā Kornēlija Apškrūma, lai atbildētu dzejnieka vārdiem. Pils sargs Džeris nav novaktējis pastnieku un nav ieklupis stilbos, kad “Latvijas Pas-ta” kalpotājs ielaidis mēstules pils pastkastē. Tikai augstais ieņemamais stāvoklis rada neērtību pārdrošībā pateikt – šito adresi, čaļi, aizmirstiet un vairs nerakstiet. Tādās reizēs Vējonis novelk brilles, nodzēš naktslampiņu, pāri uzvelk deķi un domā garu domu – trakas lietas, kāda piķa pēc tas pār manu galvu! Kāds vējš šito rakstu galu atpūtis! Paldies par kūkām, es neesmu neparastu vēstuļu kolekcionārs!
Tad, rīta pasta paku ieraugot, prezidents jau pa gabalu sauc, ka karsts pārskrien līdz papēžiem – nesiet ārā to vēstuļbumbu!
