Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Unikāla pieredze – latviete iemūžina smalkas lapsu medības Īrijā

Foto - Nadīna ZavadilikaFoto - Nadīna Zavadilika

Pa dubļiem, pāri grāvjiem – uz lapsām
Dubļi vien pašķīda, kad vairāk nekā simts mednieku zirgos metās pa pēdām suņu izdzītajām lapsām. Viņiem sekoja piecdesmit lēdijas, kas rumakos sēdēja ne pašā ērtākajā veidā – uz vienu pusi. Bija sākušās gada sensacionālākās lapsu medības Īrijā, Mītas grāfistē, par kurām interesi izrādīja teju visi valsts nacionālie mediji. Galvenā uzmanība tika pievērsta jātniecēm – vienkopus tik liels skaits dāmu vienas puses seglos oficiāli tika reģistrēts kā pasaules rekords.
Medībās piedalījās Nadīna Zavadilika, vienīgā latviete, kurai bijusi izdevība pašai savām acīm skatīt un fotografēt šādu notikumu.

 

Bija ko norauties!

“Fotogrāfam šādās medībās ir ko norauties. Bieži vien pati esmu pārklāta ar dubļu kārtu. Lai tiktu pie laba kadra, jārāpjas pāri dziļiem, dubļainiem grāvjiem, jālien cauri asiem krūmiem, jo lielākā daļa medību notiek laukos, kur ar mašīnu piebraukt nevar,” stāsta Nadīna, kurai aiz muguras jau četri gadi Īrijā. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas iecerējusi no Latvijas pārcelties uz saulaino Spāniju, taču ģimenes apstākļi aizveduši uz lietaino salu. “Grūti bija adaptēties un sev apkārt atrast pareizos cilvēkus, bet nu jau es patiesi esmu iemīlējusi dzīvi šeit, jo deviņdesmit procenti manu draugu ir zirdzinieki un lauku iedzīvotāji. Sākumā domāju, kā viņi var strādāt ar zirgiem, ja nepārtraukti līst. Tagad pašai nav problēmu jāt jebkuros laika apstākļos, jo nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs,” par dzīvi jaunajā mītnes zemē spriež Nadīna.

Medībās viņa nokļuva kā fotogrāfe, kas specializējusies zirgu fotografēšanā. “Medības es fotografēju otro sezonu, tā ir lieliska izklaide ziemā, kad sacensību sezona nav tik aktīva. Vasarā medības nomaina klasiskie jāšanas sporta veidi un kross un rikšotāju sacensības hipodromā. Ir ko darīt visu gadu. Man patīk fotografēt absolūti visu, kas saistīts ar zirgiem, – konkūru, iejādi, trīscīņu, sacensības hipodromā un, protams, medības. Patīk vērot zirgus arī dabā.”

Pērn Nadīna nodibināja savu uzņēmumu, kas sniedz fotopakalpojumus jātnieku sacensībās ar attēlu izdruku pasākuma vietā. Viņa pieņem arī pasūtījumus no privātpersonām, fotografē reklāmai. Nadīna ir apmierināta ar pirmo oficiālās darbības gadu, šogad darbu kalendārs jau aizpildīts līdz decembrim. Otrs ienākumu avots ir zirgu gleznošana. Jāglezno īriem, rietumeiropiešiem, amerikāņiem, gadās arī pa kādam klientam no Latvijas. “Divdesmit stundu garās darbdienas sāk atmaksāties, redzu, ka cilvēki manu darbu labi novērtē,” secina Nadīna un piebilst, ka pieder pie tiem laimīgajiem, kam darbs ir arī vaļasprieks.

Medību pasākums viņu tā iedvesmojis, ka radusies vēlēšanās kādreiz piedalīties arī pašai. “Man ir piedāvāti vairāki zirgi, kuru mugurā es garantēti tikšot pāri jebkuram grāvim. Kā īri saka, tik sēdi un baudi!”

Uz lapsām dāmu seglos

Pasākuma iniciatore ir uzņēmīga jātniece Sūzena Ouka, pašreizējā augstlēkšanas rekordiste dāmu seglos. Pagājušā gada jūlijā viņa ar zirgu Brendiju pārlēca 180 cm, uzstādot jaunu Lielbritānijas rekordu. Medības dāmu seglos notiek otro gadu pēc kārtas. Pērn medniekiem pievienojās divpadsmit jātnieces, tāpēc Sūzena bija pārliecināta, ka šogad sapulcēsies ne vairāk kā divdesmit piecas dāmas. Taču par pasākumu bija tik liela interese, ka šoreiz viņa dažām dalībniecēm pat atteica, pieteikumu skaitu ierobežojot līdz sešdesmit.

Tāpat kā lapsu medības zirga mugurā, arī dāmu līdzdalība šajā notikumā ir sena tradīcija. 17. gadsimta sākumā lēdijas saviem džentlmeņiem sekoja uz medībām tikai kā skatītājas. Seglos viņas sēdēja sāniski, noslīdēt zemē bija vieglāk par vieglu, tāpēc medības vēroja lauka vidū, sēžot zirgos. Pamazām seglu meistari pilnveidoja konstrukciju, pievienojot segliem labās kājas balstu, vēlāk uzkonstruēja atbalstu arī kreisajai kājai. Šādi jau varēja pārvietoties ne tikai soļos, bet arī rikšos, lēkšos un pat lēkt pāri šķēršļiem. Taču pat uzlabotajā versijā dāmu seglos pārvarēt šķēršļus ir grūtāk un arī bīstamāk nekā klasiskajos, jo riskantās situācijās ātri izņemt kājas no balstiem nav tik viegli.

Skroderi sekoja seglinieku piemēram un uzlaboja jātnieču tērpus, lai, dāmai krītot, tie neaizķertos aiz kādas no seglu detaļām. Tā radās tā saucamais amazones stils – eleganti gari svārki virs jātnieču biksēm, kas zirga mugurā netraucē kustībām.

Sūzenas Oukas aicinājumam piedalīties šā gada 19. janvārī lapsu medībās Mītas grāfistē pieteicās jātnieces no Īrijas un daudzām citām pasaules valstīm – Lielbritānijas, Francijas, Zviedrijas, Itālijas un pat ASV. Visām ārzemju viešņām bija jāsagādā zirgi un segli. Savus zirgus un ponijus apsolīja draugi un vietējie mednieki, seglus viņa aizlienēja no Īrijas, Ziemeļ­īrijas un Anglijas jātniecēm. Taču dāmu segli rūdītajiem lapsu medību zirgiem bija jaunums, tāpēc nācās viņus ar tiem iepazīstināt. “Galvenais, lai zirgs ir labi iejāts, pārējais – meistara rokās,” pārliecināta Sūzena. Mēneša laikā visi īru rumaki bija apmācīti samierināties ar tik savādo parikti uz muguras. Uzņēmīgā dāma strādāja ne pa jokam, visai bieži viņas darba diena ilga pat divdesmit stundas.

Apkārtnes zirgu īpašnieki Sūzenai ne tikai tos atveda, bet palīdzēja arī sapost, apseglot, kā arī nogādāt uz medību vietu.

Lai gan vairākas jātnieces netika uz pasākumu slikto laika apstākļu dēļ – daudzi prāmju un lidmašīnu reisi bija atcelti –, uz medībām ieradās piecdesmit dāmas.

Medību rīts viesnīcā sākas ar fotosesiju preses pārstāvjiem, pēc tam divos autobusos jātnieces ieradās tikšanās vietā, kur visus dalībniekus gaidīja karstvīns un zirgi. Pēc kārtējās bildēšanās jātnieču grupa devās uz pirmo lauku, lai pievienotos medniekiem un dzinējiem, kas zirgos sēdēja klasiskajos seglos.

{gallery id=”2097″}

Medības cilvēkiem ar stipriem nerviem

Lapsu medības ir sena tradīcija, to norise palikusi gandrīz nemainīga vismaz pāris gadsimtus. Viens jaunums pa šo laiku ir ienācis, stāsta Nadīna – mūsdienās mednieki lūdz atļauju vietējiem zemes īpašniekiem izmantot medībām viņu īpašumu. Atteikumu parasti neesot.

Pirms kāpt zirgos, mednieki sasildās ar karstu viskiju vai portvīnu. “Starp citu, lielisks dzēriens – viskijs ar cukuru, citronu un krustnagliņām, apliets ar verdošu ūdeni. Savukārt portvīnu atšķaida ar karstu ūdeni un pievieno citronu.” Arī Nadīnai bijusi iespēja to nobaudīt.

Medībās obligāti jāievēro “dress code” jeb ģērbšanās etiķete, arī zirgam jābūt koptam un sapostam, ar izķemmētu asti un krēpēm. Tas nekas, ka pēc medībām viss būs vienos dubļos.

Iesildījušies visi kāpj zirgos un dodas uz pirmo medību vietu. Huntsman jeb, latviski, medību vadītājs un whips – dzinēji liek suņiem, šoreiz tie ir fokshaundi, meklēt lapsas. Lapsu medībās arī dzinēji vienmēr ir zirgos, jo nākas pārvarēt daudzus kilometrus, lai nepazaudētu no skata suņus. Suņi bieži vien uzņem arī zaķu pēdas un sāk tos dzīt. Pēc balss var pateikt, vai viņiem trāpījusies lapsa vai zaķis.

Kamēr suņi dara savu darbu, pārējā mednieku grupa vadītāja vadībā brāžas pāri laukiem un grāvjiem, lai tikai nebūtu jāsalst zirga mugurā. Ir taču ziema.

Dažām jātniecēm šīs bija pirmās medības mūžā, dažas bija ar lielu pieredzi, citas nekad nebija lēkušas pāri grāvjiem, taču viņām bija tikai jānorāda zirgiem virziens, visu pārējo tie izdarīja paši – veiksmīgi pārvarēja grāvjus un pat sētas. Jātnieki parasti pieskata cits citu un aizkavēšanās gadījumā atpalikušo pagaida, sarunas notiek pieklusinātā balsī, lai sadzirdētu, kad suņi saoduši pēdas un sāk dzīt.

Medības ilgst no divām līdz pat sešām stundām, tāpēc jātniekiem un zirgiem nepieciešama laba sagatavotība un izturība. “Es apbrīnoju īru šķirnes zirgus (medībās izmanto Irish Draught, Irish Sport Horse zirgu šķirnes. – Red.). Viņi gadiem piedalās medībās un nezina, kas ir kliba kāja, traumēta stiegra vai citas kaites, ko bieži var novērot siltasiņu zirgiem. Īrijas zirgi ir bezbailīgi un izturīgi. Dubļi līdz ceļiem, nepārtraukts lietus un sešus metru platie grāvji viņiem problēmas nesagādā,” izturīgos rumakus slavē Nadīna.

Jautājumu par medību panākumiem viņa nosauc par interesantu. “Lapsas netiek nomedītas gandrīz nekad. Viss pasākums vairāk ir tradīcijas uzturēšanai un jautrībai. Kā saka paši mednieki – mēs mīlam lapsas, jo bez tām mums nebūtu ko darīt. Suņi iet pa pēdām, reizēm padzen arī pašu lapsu, bet līdz medījumam nonāk reti. Daudzi pieredzējuši medību jātnieki nekad nav piedzīvojuši, ka būtu nomedīta lapsa.”

Galvenais šajā pasākumā esot atgriezties abiem kopā ar zirgu sveikā, kā arī gūt baudu no pavadītā laika svaigā gaisā un labā kompānijā.

Pēc medībām dalībnieki dodas uz krogu, lai izdzertu pāris alus kausus un apspriestu tikai un vienīgi pasākuma norisi. Arī tā ir tradīcija.

“Laiks todien bija ļoti slikts, zeme slapja, dubļi dziļi, tāpēc šīs medības bija vairāk izrādīšanās. Tomēr pāris reizes suņi lapsu pēdas uzgāja, un jātnieces un jātnieki izbaudīja medību azartu, lecot pāri ne tikai milzu grāvjiem, bet pat vārtiem! Pasākums ilga aptuveni divas stundas.”

Par spīti briesmīgajiem laika apstākļiem visi veiksmīgi nonāca līdz galapunktam un bija bezgala sajūsmināti. Bez kritieniem neiztika, taču nopietnu seku nebija. Nadīna atzīst, ka šīs medības nav piemērotas cilvēkiem ar vājiem nerviem. “Jābūt pamatīgām iekšām, lai lēktu pāri milzu grāvjiem un vēl dāmu seglos!”

Nabaga lapsiņas

Nadīna stāsta, ka Īrijā liela daļa sabiedrības medības uzskata par ļoti nežēlīgu nodarbošanos. “Nabaga lapsiņu liktenis sarunās un presē tiek apspriests ļoti bieži. Ja kaut reizi kāds no medību pretiniekiem atbrauktu pavērot īstas lapsu medības zirgos, viņi savas domas mainītu. Protams, vienkāršāk ir kritizēt un vaimanāt. Taču mednieki zina, kādu postu lapsas nodara saimniecībām. Starp citu, nupat Anglijā kādā mājā lapsa uzbruka mazam bērnam un viņu pamatīgi sakoda,” Nadīnai par seno īru tradīciju izveidojies savs viedoklis. “Es otro gadu sekoju līdzi šīm medībām un varu teikt, ka pozitīvākus cilvēkus par medniekiem Īrijā grūti būtu satikt.”

Kaimiņzemē Lielbritānijā lapsu medības zirgos ir aizliegtas. Cilvēki, kam ilgus gadus tās bija būtiska dzīves sastāvdaļa, šo izklaidi mēģina aizvietot ar drag hunt jeb mānekli – maisu ar smirdīgu anīsa maisījumu velk pa zemi, bet pēc pusstundas palaiž suņus, lai dzen pēdas. Taču šis pasākums tiek uzskatīts par garlaicīgu, jo medību vadītāji jau iepriekš zina maršrutu. Medības ar mānekli tiek rīkotas arī Rietumeiropā un ASV.

Īrijas mednieki un viņu daiļās viešņas vēl var pilnībā izbaudīt seno medību tradīciju. Sūzena Ouka ir pārliecināta, ka arī nākamgad dāmas piedalīsies lapsu medībās un pasākums būs ne mazāk vērienīgs.

Raksts publicēts žurnālā “Medības”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+