Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. februāris, 2016
Drukāt

“Unikāls savā brīvībā”. No mākslinieka Ilmāra Blumberga atvadoties

Foto - LETAFoto - LETA

Mākslinieks Ilmārs Blumbergs.

Kalpotājs nu ir atliecis muguru un pārtapis – nē, ne melnā taisnstūrī starp dzimšanas un miršanas gadskaitļiem, bet bezgalīgā ceļā. Varbūt turpinās sarkanais labirints, pa kuru kā pa mākslinieka dzīslām, viņa stāstu valdzināti, gājām pēdējā personālizstādē “Es nemiršu” (2013). Neiedomājamā spēkā Ilmārs Blumbergs bija piepildījis “Arsenālu” pilnu ar saviem darbiem, vien mazu daļu no tā, kas mūžā veikts, – scenogrāfijā, grafikā, kostīmu mākslā, glezniecībā, plakātu un grāmatu mākslā, skulptūrās, monētu dizainā, fotogrāfijā… Visās radošās darbības jomās mākslinieks ir saņēmis visaugstākos apbalvojumus un atstājis spilgtus, neizdzēšamus tēlus mūsu smadzenēs.

Andris Freibergs, Latvijas Nacionālās operas galvenais scenogrāfs, LMA scenogrāfijas pasniedzējs: “Man Ilmārs Blumbergs ir vertikāle. Bieži vien viņš nemaz nav bijis klāt, bet gala rezultātā saproti – viņš tevi ir suģestējis no attāluma, gluži kā ar tālvadības pulti. Viņš bija neiztrūkstošs mūsu scenogrāfu vienībā, kas turējāmies kopā, – Kitajevs, Zemgals, Dimiters, Freibergs, Blumbergs. Man šķiet, ka laiks jau tagad ir visu sakārtojis, un ir redzams – Ilmārs ir virsvērtība. Viņš tik radikāli ir piedalījies scenogrāfijas pārmaiņās, ko piedāvāja 20. gs. beigas un 21. gs. sākums, ka viņa scenogrāfija izrādēm “Brands” un “Žanna d’Arka” jau ir kā hrestomātija. Ar savām metaforām, idejām, filozofiju Ilmārs bija ļoti atbilstošs šodienas operas saprašanai, klasisks piemērs ir viņa scenogrāfija operai “Aīda”. Ilmārs Blumbergs ir kā renesanses cilvēks.”

Juris Strenga, Branda lomas atveidotājs Dailes teātra izrādē “Brands” (1975): “Ilmāra Blumberga scenogrāfija bija būtisks izrādes risinājums (atradās arī inženieris, kas to realizēja). Daudzreiz dekorācija ir vienkārši izrādes fons, bet te tā bija darbojošās persona, izrādes tēls – kā Norvēģijas klinšu šķautne, kā doma – šī nepiekāpīgā doma. Tā mani, Brandu, pacēla pāri masām un nolaida lejā, kad bija nepieciešams. Izrādē viss sakrita, Blumberga scenogrāfija, Modra Tenisona kustības, kas palīdzēja apdzīvot skatuvi. Tas bija skaists laiks.”

Viesturs Kairišs, režisors, kopā ar Ilmāru Blumbergu veidojis operu “Burvju flauta” (2001), “Valkīra” (2007) iestudējumus LNO un projektu “Riga Magic Flute 2001”, kas pārstāvēja Latviju 49. Venēcijas Mākslas biennālē un bija iekļauts Ilmāra Blumberga personālizstādē Luksemburgas pils Oranžērijā Parīzē 2002. gadā: “Ilmārs man bija gan draugs, gan skolotājs. Viņš ir klātesošs vairākos manos darbos. Arī par Melāniju Vanagu (V. Kairišs veido spēlfilmu “Melānijas hronika”) pirmo reizi man pastāstīja Ilmārs. Savā pēdējā personālizstādē “Es nemiršu” Ilmārs uztaisīja tādu vājprātīgu portretu, kuram puse ir no viņa sejas, puse – no manējās. Tas uz mani atstāja šausmīgu iespaidu. Nāve Ilmāram mākslā ir ārkārtīgi svarīgs jēdziens, arī dzīvē pret nāvi viņš izturējās ar tai pienākošos cieņu. Domāju, viņš strādāja līdz pēdējam mirklim. Ilmārs Blumbergs ir liels jēdziens, liels zaudējums mūsu kultūrai un viens no maniem tuvākajiem cilvēkiem mākslā. Kas vairs mani kritizēs?”

Dāvis Sīmanis, režisors un kino teorētiķis, Ilmāru Blumbergu portretējis filmā “Zīmētājs” (2007) un dokumentālajā filmā par operas “Valkīra” tapšanu LNO “Valkyrie Limited” (2009): “Ilmārs nebija tikai izcils mākslinieks, autors ar spēju precīzi novērot pasauli, cilvēks, kura domāšana bija unikāla savā brīvībā. Papildus visam viņš ar savu klātbūtni un darbiem rādīja piemēru totālam godīgumam mākslā, gluži kā eksistenciālu brīdinājumu nekad neļauties gļēviem kompromisiem. Ilmārs reiz teica: “Mani vada vēlēšanās aptvert visu. Ļaunu, labu un debesis, un zemi.” Esmu pārliecināts, ka viņš ir tas pavisam retais autors, kuram to izdevās izdarīt. Viņš gan dzīvoja, gan radīja tādā neatslābstošas mākslas enerģijas lodē, turklāt realizējot sevi kā īstens renesanses autors. Katrs viņa darbs ir kā vesela apziņas topogrāfija, kur mēs ieraugām Ilmāru pašu un vienlaikus visu pasauli. Un tagad, atskatoties, piemēram, uz neseno un vēsturiski skaudro gleznu ciklu “Visu laiku snieg”, ir skaidrs, ka Ilmāra darbi turpinās viņu, saglabājot intimitāti ar mūžīgi dzīvu cilvēka pagātni. Ilmār, lai Tev viegli!”

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+