Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. janvāris, 2012
Drukāt

Upe nesa ledutiņu ar visām zālītēm


Foto - Aldis JermaksFoto - Aldis Jermaks

Pagājušajā nedēļā no Krustpils puses krietnā zemnieka un prasmīgā makšķernieka Andra Felsa saņēmu ziņu, ka Daugavā netālu pie viņa mājas labi ņemot vēdzeles. Pāris stundās Andrim izdevies noķert divpadsmit kunceles. Atļauto izmēru – 30 centimetrus – pārsniegušas gan tikai četras, pārējās nācies atbrīvot. Lielākā svērusi 830 gramus. 


 

Piektdien pie likteņupes ieradāmies agrā pēcpusdienā, lai jau ar gaismu nolūkotu piemērotāko vietu un iekārtotos uz copi tumsā. Andris bija saracis sliekas, viņa mājas pagrabā grīdā izveidotajā baseiniņā sasmēlām iepriekš noķertās sīkzivis un devāmies pa nogāzi uz Daugavas stāvkrastu.

Bijām nepatīkami pārsteigti, ka pa strauji plūstošo ūdeni visā upes platumā lejup nāca dažāda izmēra un biezuma ledus gabali. Kopējo pirmo iespaidu un veiksmīgas copes prognozes vēl vairāk sabojāja pērno niedru un doņu peldošās čupas. Iepriekšējās dienās šādi traucēkļi neesot manīti.

Izvēlējāmies šiem apstākļiem piemērotāko vietu upes posmā, kur veidojās šaura, bet padziļa atstraumes strēmele. No peldošās drazas daudzmaz brīva josla bija tikai pāris metru platumā gar pašu krastu.zivs2_AJ_11

Andris steidzīgi saridāja vienu grunteni un ar svārsta metienu iesvieda svina grimuli. Aukla momentā nostiepās, straumes stiprums pamatīgs. Pēc desmit minūtēm makšķerkāta gals liecināja par krietnu drazas daudzumu uz auklas. Tā arī bija. Nācās mest ēsmu pie pašas malas, un arī tad uz auklas uzsēdās izmirkušās zāles, taču ne tik ātri.

Gruntenēm likām pa diviem āķiem, kurus īsās pavadiņās stiprinājām cilpu cilpā. Par ēsmu izmantojām tirgū pirktu svaigu nēģu ripiņas, raudu filejas gabaliņus, mazās zivtiņas un dažādu kalibru sliekas. Lai makšķeres neierautu upē vai nesalauztu kātus, nācās tās pārlūkot ik pēc piecpadsmit, divdesmit minūtēm. Ķimerējot no auklas nost zāļu kumšķus, sāka stingt pirksti. Jau pirms pulksten pieciem kļuva krietni tumšs. Kātu spicītēs ar līmlenti piefiksējām spīgulīšus, lai tomēr mazliet romantiskāk un interesantāk. Pirmo copi sagaidījām 17.15. Spīdulīša nervozā trīcēšana upes virzienā nepārprotami liecināja par zivs klātbūtni. Vēdzeļu copē viss jādara bez steigas. Ja ļurba barību atradusi, tad parasti no tās neatstājas. Gaismas signalizators norima, kolēģis nedaudz piecirta un sāka ietīt auklu. Kāts smagi saliecies – kārtējā zāļu čupa. Zivs rāvienus nemanīja. Tomēr izrādījās, ka viena vēdzele ir galā. Knapi pāri mēram, bet iesākums ir! Tumsas plēsoņa bija iekārojusi nēģa gabaliņu.

Tādā veidā nomocījāmies vēl divas stundas, biežāk uz auklas bija zāļu biežņa, taču pa kādai zivij trāpījās. Līdz pusastoņiem izdevās noķert trīs daudzmaz pieklājīga izmēra vēdzeles, četras mazākās atbrīvojām. Galvenais jau process un apziņa, ka zivis var noķert arīšādos ekstrēmos apstākļos. Vislabāk tām patika nēģa ripiņas, dažas iekāroja mazo zivtiņu ar sliekas aizdaru. Sestdien Andris piezvanīja un teica, ka upe atkal brīva, nenesot ne ledus, ne zāles. Nu vajadzēja arī tieši mums tā sagadīties!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+