Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
31. maijs, 2014
Drukāt

Aka, spice vai urbums: kuru labāk izvēlēties ūdens ieguvei? (1)

udenspumpis_1992

Labu ūdeni reizēm pielīdzina universālām zālēm, vienīgajām, kuras neizraisa blaknes. Vairākums iedzīvotāju valgmi saņem centralizēti no ūdensapgādes saimniecības. Tur ūdeni sagatavo līdz normatīvajos aktos paredzētajai kvalitātei, tas ir droši lietojams, pat ja dažreiz nav sevišķi gards. Attālākās savrupmājās nākas ierīkot akas, spices, seklos urbumus vai dziļurbumus.

Katrai no šīm sistēmām ir savas priekšrocības. Izvēli lielā mērā nosaka gruntsūdens līmenis un tur esošā ūdens kvalitāte. Lai pārliecinātos, vai plānotā ieguves metode sniegs gaidīto, nepieciešams konsultēties ar pieredzējušu firmu speciālistiem vai arī doties uz Valsts vides dienestu pēc informatīvas izziņas. Akas ierīkošanai vispirms aicina rīkstnieku, lai noteiktu pagalmā labāko vietu – ūdens āderi. Īpašnieks aku var izrakt pats, tās sienas nostiprinot ar būvmateriālu veikalā nopirktiem dzelzsbetona grodiem, tomēr visdrošāk to uzticēt profesionāļiem. Agrāk populārās spices iesaka lietot tikai dārza laistīšanai, jo ūdeni nesošie horizonti augšējā zonā bieži ir piesārņoti, iegūtais reizēm drīz vien kļūst nekvalitatīvs un dzeršanai nepiemērots. Arī spicēm ekspluatācijas termiņš nav liels, urbumi ar laiku aizsērē, un tos nepieciešams skalot. Vienīgā priekšrocība – samērā zemā cena par ierīkošanu, tomēr skopais, kā saka, maksā divreiz.

Ūdens ieguve


Stabilai ūdens ieguvei drošāki ir urbumi līdz nesošajiem slāņiem. Izšķir seklos (5–50 m) un dziļos (50–250 m) urbumus. To ekspluatācija notiek ar centrbēdzes iegremdētajiem vai vakuuma sūkņiem, kam ražīgums ir 0,5–3,6 m3/h. Urbuma ierīkošana maksā vidēji 45– 55 eiro par metru atkarībā no izmantotajām caurulēm (plastmasa vai metāls). Tātad jau līdz 20 metru seklumam vajadzīgs 900 eiro. Un tomēr vislabākais variants autonomai ūdensapgādei ir dziļurbums. Jo dziļāk atrodas nesošais ūdens horizonts, jo mazāk tas atkarīgs no lokāla piesārņojuma draudiem. Urbjot mīkstākos zemes slāņos, izmanto plastmasas caurules, bet dolomītā drošākas ir metāla caurules. Dziļurbumi ir devīgi, atkarībā no konstrukcijas un pazemes iegulu ģeoloģiskajiem apstākļiem ražība var sasniegt pat 60 m3/h. Pēc darba beigām racēji urbumu atsūknē, nodod ūdens paraugu analīzei un izsniedz urbšanas pasi.

Ja urbums nav dziļāks par 20 metriem un īpašnieks to lieto personiskajām vajadzībām, zemes dzīļu izmantošanas licence nav nepieciešama. To pieprasa par dziļāka urbuma izveidošanu un visām juridiskajām personām, bet izsniedz Valsts vides dienestā, kad saņemts Veselības inspekcijas atzinums.

“Ūdens nesošo slāņu izvietojums var mainīties pat pāris kilometru attālumā. Lai vienmēr reāli iegūtu ūdeni, daudzos uzņēmumos strādā pat vairāki ģeologi un daudzi tehniķi ar atbilstīgu izglītību, kuri kvalifikāciju paaugstina arī ārzemēs. Ģeoloģiskai ekspertīzei – ūdens horizontu precizēšanai – izmanto modernas iekārtas, kas, analizējot dziļumiežu izstarotos gamma starus, pat 500 m dziļumā ar centimetra precizitāti nosaka šo iežu izkārtojumu. Tas ļauj, piemēram, izvietot filtrus tieši kvalitatīvu ūdeni saturošajā smilšakmens slānī. Šādi uzņēmumi vēl palīdz ātrāk un lētāk nokārtot dokumentus, turpretī mazāk pieredzējušie un ar specializēto tehniku nenodrošinātie mēdz kļūdīties. Paņem no saimnieka avansu, vēl paprasa par degvielu un caurulēm, tomēr ūdeni neatrod,” brīdina SIA “TOTAS” galvenais inženieris Romāns Kormiļicins.

Attīrīšanas iespējas


Ideālu ūdeni var iegūt diezgan reti, arī katrā novadā centralizēti piegādātajai valgmei atšķiras dzelzs, sulfātu un citu piemaisījumu un cietības rādītāji. Savukārt lokālajās ūdensapgādes sistēmās var nonākt piesārņojums, piemēram, no minerālmēsliem. Lai noteiktu labāko attīrīšanas risinājumu, vispirms nepieciešams veikt ūdens analīzes, kas ļauj izvēlēties atbilstīgākos filtrus. Ir divas attīrīšanas sistēmas – kopējam un speciāli tikai dzeramajam ūdenim. Kopējā sastāv no atdzelžošanas un atkaļķošanas blokiem. Moderna atdzelžošana notiek bez reaģentiem, ar aerācijas starpniecību. Proti, ūdenī esošās dzelzs daļiņas, saskaroties ar skābekli, oksidējas un izgulsnējas. To nodrošina divas tvertnes. Vienā ūdens līst virs gaisa spilvena, bagātinās ar skābekli un veido dzelzs oksīda daļas, otrā sūcas caur kvarca smiltīm, kas savāc dzelzs piemaisījumus. Kompresora enerģijas patēriņš ir niecīgs, filtrējošā slāņa skalošana notiek automātiski. Ūdens mīkstināšanai toties izmanto katonīta sveķus, kas piesaista kaļķi, magniju un citus minerālus. Atkarībā no ūdens kvalitātes šos filtrus periodiski skalo, piesārņojumu automātiski novadot kanalizācijā. Dzeramā ūdens attīrīšanai no bakterioloģiskiem piemaisījumiem izmanto mehāniskas sistēmas.

“Ūdens attīrīšanai ļoti noder modernās vācu iekārtas “Ecomix”, kas to arī mīkstina, atbrīvojot no organiskām vielām, amonija, dzelzs, mangāna. Tās piemērotas dzīvokļiem, privātmājām, viesu namiem un viesnīcām. Spiediena tvertne ir pildīta ar filtrējošo materiālu, kas sastāv no jonu apmaiņas sveķiem un citiem absorbējošiem materiāliem, kas piesaista nevēlamos savienojumus. Reģenerācija notiek automātiski, periodiski skalojot materiāla slāni ar sāls šķīdumu. Vadības mehānisms ļauj iestatīt katram klientam nepieciešamos parametrus atkarībā no analīžu rezultātiem un ūdens spiediena. Patēriņa skaitītājs fiksē litrus līdz nākamajai reģenerācijai, nodrošinot reaģentu un notekūdeņu ekonomiju,” stāsta “www.udensbuve.lv” tirdzniecības vadītājs Toms Kuhta.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jocīgi, bet senāk latvieši akas dziļumu par seklumu nesauca. Tas bija toreiz kad latviski runājām.

Draugiem Facebook Twitter Google+