Ušakovs: ir utopija par “kopienu nošķirtību” 0
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Rīgas domes priekšsēdētājs NILS UŠAKOVS (“Saskaņas centrs”). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Rīgā apsprieda pilsētas attīstības plānu, tajā pašā laikā sabiedrības apspriešanai nodots Nacionālās attīstības plāns. Likumsakarīgi jautāt Rīgas galvam – kā vērtējat jūsu pilsētas vietu NAP?
N. Ušakovs: – Rīgai ir sava vieta šai valstī neatkarīgi no tā, vai valdība par to apspriežas ar pašvaldību vai ne. Ar mums par plāniem nerunāja, bet Rīgas pienesums ir apmēram puse no IKP, iedzīvotāju skaits virs 40% plus osta un pārējais. Pats ar NAP pagaidām iepazinos virspusēji, par zaļumu un ekonomisko izrāvienu vārdos viss ir smuki, jautājums – vai un kā to piepildīs.
Domē nerunājam par, teiksim, “izglītības izrāvienu”. Noliekam, ka šogad remontēsim šīs skolas, citugad – tās. Ja gribam zaļāku pilsētu, tad iekārtojam parku Lucavsalā vai renovējam Māras dīķa apkārtni, un tā dodamies uz priekšu, rēķinot, ko varam atļauties. Esam vienkārši cilvēki pašvaldībās.
E. Līcītis: – Viens no galvenajiem attīstības plāna centrējumiem, šķiet, ir: kā apdzīvot Daugavmalu, “pievest” pilsētu klāt upei.
– Rīga ir pilsēta, kur pašreiz dabiskā ūdenstece Daugava netiek izmantota. Bet jebkurā lielpilsētā pa vidu tekošas upes krastmalas izmanto daudzkārt lielākos mērogos. Tagad esam uzbēruši pludmali Lucavsalā, būs lielā promenāde starp un iepretī tirgus spīķeriem, kur turpinās labiekārtošana. Runāsim ar uzņēmējiem, kādas izklaides viņi varētu piedāvāt krastmalā. Apspriesta ideja, ka arī Ķīpsalas pusē, kur tagad tā smilšu kaudze, būtu piestātne kruīza kuģiem, atslogojot esošo termināli otrā krastā. Vēl viens atvērts jautājums – kā palaist pa Daugavu kuģīšu satiksmi, teiksim, ūdenstramvaju no Bolderājas un Vecmīlgrāvja līdz centram un Ķengaragam. Pa ūdeņiem var pārvietoties septiņus astoņus mēnešus gadā, tur neveidojas “korķi” kā ielu satiksmē. Rēķinām, cik maksā ūdenstransports, cik ekspluatācija – piestātnes joprojām ir saglabājušās.
– Vai nevar būt principiāls risinājums, ka krastmalā iepretī Vecrīgai pavisam slēdz automašīnu satiksmi un tā kļūst par gājēju joslu, iekārtojot veikaliņus, kafejnīcas ūdensmalā, rīkojot pasākumus? Pat pazīstams autožurnālists atzinis, ka pilsēta pieder cilvēkiem, nevis mašīnām.
– Iesim pakāpeniski. Lai sāktu ko tamlīdzīgu domāt, nākamgad pabeigsim Dienvidu tilta trešo kārtu, bet 2014. gadā – Austrumu maģistrāles pēdējo posmu Ieriķu ielas rajonā. Tad kravas auto varēs novirzīt prom no centra un uz Vecrīgas krastmalu paskatīties jūsu iezīmētajā perspektīvā. Jau veidojas ļoti liela publiskās izmantošanas zona pie spīķeriem, kur būs arī diezgan plaša promenāde iedzīvotājiem un tūristiem ar apakšzemes pārejām un pieeju pie upes. Ir iespējams risinājums, ka tālāk uz Akmens tilta pusi mašīnas kādreiz varēs laist pa tuneli un krastmalu atdot tikai gājējiem. Tas būtu eleganti, bet tas noteikti prasīs kādu laiku.
V. Krustiņš: – Kā ir ar kultūras ēku celtniecību Rīgā? Te būs kultūras galvaspilsēta 2014. gadā, notiks daudzi pasākumi.
– Neko jaunu nebūvēsim, un paskaidrošu kāpēc. Rīgā ir gana daudz kultūras objektu visai nolaistā stāvoklī, un tos vajag pirmām kārtām sakārtot. Ko runāt par jaunām celtnēm, ja priekšā stāv, piemēram, renovācijas darbi Mākslas muzejā. Izvēlētais lietuviešu arhitektu piedāvājums paredz plaša apjoma izbūvi pazemē, un, lai kā to ņem, tas maksā ap 23 miljoniem latu. Pašreiz ir sarunas ar KM, vai varēsim dabūt līdzfinansējumu – ap 7 miljoniem Eiropas naudas. Vērts pagaidīt šo piešķīrumu, taču Mākslas muzejs jāsaved kārtībā. Ja gribam pārvērst Kongresu namu par Rīgai ideāla apjoma pasākumu un koncertu zāli ar 1500 sēdvietām, modernizācijas izmaksas tiek lēstas ap 20 miljoniem. Rēķinām, vai šo summu nevar mazliet samazināt, ja atsakās no dažām ekstrām. Bet 2014. gadā sāksim rekonstrukciju un plānojam līdz 2015. gadam to pabeigt. Kamēr nesakārtosim šos abus objektus, runas par jaunbūvēm izklausīsies absolūti nesaimnieciski. 2014. gadā lielā mērā izmantosim atjaunoto “Ziemeļblāzmas” kultūras centru – koru olimpiādei, pieņemšanām, kas saistītas ar kultūras galvaspilsētas statusu. Tur ir apkārtne ar parku, viena no lielākajām Rīgas zālēm ar 600 sēdvietām, ko pirms kara izmantoja virsnieku ballēm. Tikko veikti remontdarbi Krievu drāmas teātrī, jāuztur Nacionālā teātra un arī Operas ēkas.
E. Līcītis: – Vai Latviešu biedrības namam arī varēsiet palīdzēt?
– Tas nav mūsu īpašums. Varam atbalstīt konkrētas programmas, kā, piemēram, to darām visu šo sasaukumu ar Okupācijas muzeju, taču objektu sakārtošanā ar pašvaldības līdzekļiem varam piedalīties tikai tur, kur ir Rīgas īpašums, un vienīgais ar speciālu likumu noteiktais izņēmums ir Rīgas Doms.
V. Krustiņš: – Vai Latvijas prezidēšana Eiropas Padomē 2015. gadā neskar Rīgas “iekšējās” lietas?
– Tā kā Nacionālā bibliotēka izvēlēta par šo notikumu centru, tad esam sākuši ar ministrijām apspriest visu pievedceļu sakārtošanu tajā apkārtnē. Domāju, ka mums šajā jautājumā izdosies normāli sadarboties un rast saimnieciski tehniskus risinājumus.
E. Līcītis: – Vai pašlaik var rezumēt, kā būs noslēgusies vasaras tūrisma sezona?
– Tas būtu pāragri, taču jau šodien ir rezumējums, ka tūristu skaits būs pieaudzis, neraugoties uz klimatiskā ziņā ne sevišķi izdevušos vasaru.
Īpaši strauji pieaug Krievijas tūristu plūsma, un viņi kotējas, jo salīdzinoši tērē īpaši daudz. No personas tie ir 1300 eiro, kamēr citu zemju atpūtnieki ir ievērojami taupīgāki. Veiksmīgi izdevies piesaistīt tūristus no citām malām – brauc daudz itāļu un spāņu, ja šeit vēl dabūtu Ķīnas augošo tūrismu…
Tie ķīnieši, kas ceļo, ir turīgi ļaudis, par daudz ko interesējas, ir zinātkāri. Tūrisma pamats, protams, ir vācieši, skandināvi, krievi un kaimiņi no Igaunijas, Lietuvas.
V. Krustiņš: – Esat bijis Ķīnā, Maskavā, un, tā no malas skatoties, šķiet, ka jūsu saimnieciskās aktivitātes, sakari, piemēram, ar Ķīnu ir stiprāki nekā valdībai?
– Tas grūti salīdzināms, bet esam līdzdibinātāji Pasaules tūrisma organizācijai, ko šovasar izveidoja Pekinā. Tā domāta, lai apkalpotu gan ķīniešu tūristu intereses, gan tos, kas brauc uz Ķīnu. Dibinātāju kompānija šai Ķīnas un starptautiskajā organizācijā ir ļoti solīda – arī Berlīne un Londona. Septembrī došos turp atkal – uz tūrisma konferenci un izstādi. Mums ir ko piedāvāt. Diez vai ķīnieši plūdīs speciāli uz Rīgu. Iespējamais modelis – Pekinas vai Šanhajas iedzīvotājs viesojas Ziemeļeiropā un, atlidojis uz Helsinkiem vai Stokholmu, arī Rīgu iekļauj starp trim četrām apceļojamām vietām. Racionāli skatoties uz dzīvi, nebūsim maršruts nr. 1 Ķīnas tūristiem, bet varam būt nr. 2 vai nr. 3, un tas jau būs ļoti labi. Ķīniešiem ļoti patīk Norvēģijā, viņi iecienījuši Sanktpēterburgu, un tas nav tālu no mums. Iespējams, ar laiku kāda ķīniešu lidsabiedrība atver tiešo reisu uz Rīgu, taču ne tagad, kad gadā izsniedz 600 – 700 vīzu Ķīnas pilsoņiem. Savukārt ar Maskavu labi attīstās divi virzieni. Viens – tūristi, kas brauc pie mums. 2009. gadā šeit ieradās 50 000 viesu no Krievijas, pērn jau 130 tūkstoši. Un tie ir ievērojami ienākumi viesnīcniekiem, ēdinātājiem, tūrisma aģentūrām, to jūtam arī pašvaldībā. Otrs pozitīvais piemērs ekonomikā ir “Rižskij dvorik” (“Rīgas pagalmiņš”), mūsu pārtikas preču tirgotavas, ko atver krievu lielveikalos. Mums jau ir pieci “pagalmiņi”, un uzņēmēji, kas ar to darbojas, stāsta, ka līdz gada beigām dažādos tīklos būs jau 20 tirdzniecības vietas, kur pārdod visu, sākot no “Lāču” maizes un beidzot ar slavenajām šprotēm. Rīgas domes pienākums šai sakarā ir visu laiku veidot pozitīvu Rīgas tēlu. Lai pircējs, ienācis veikaliņā, vēlētos kaut ko nopirkt ar Rīgas marku – vai tas ir siers vai konfektes, vai Rīgas balzams. Svarīgi, lai tirgošanās ietu no rokas un tajā vietā, kur ir “Rīgas pagalmiņš”, neparādītos Varšavas vai Erevānas stends. Pretendentu iekarot Maskavas milzu tirgu ir pietiekami daudz.
Kāpēc bija svarīga “Jaunā viļņa” diskotēka krastmalā? Tāpēc, ka TV translācijā uz Krieviju nemitīgi atkārtoja – Rīga, Rīga, Rīga, un tas nozīmē reklāmu, tēla popularizēšanu un eventuālu iespēju, ka cilvēks dos priekšroku sieram no Latvijas, nevis lietuviešu un citu produktiem.
– Sakiet, ar ko izskaidrojamas tās politiskās rosības ap ostām? Jūs esat Rīgas ostas valdes loceklis, un pastāvīgi dzirdam šo vai to kritisku, vai ka pārvaldniekam Loginovam jāatstājot amatvieta.
– Attieksmē pret ostu pirmais, ko redzam, ka valdības pusē nav vienotas vīzijas. Tam apliecinājums bija pagājšnedēļas balsojums par Rīgas ostas valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu. Vēsturiski tā iegājies, ka valdes priekšsēdētāju deleģē pašvaldnieki, bet vietnieka amatā ievēlē kādu no četriem valdības pārstāvjiem. Šie četri izvirzīja divus kandidātus, nevarēdami vienoties! Mēs, pašvaldības pārstāvji, apspriedāmies, ka nekas cits neatliek, kā amatam atbalstīt ostu uzraugošās Satiksmes ministrijas piedāvāto kandidatūru, “Vienotības” Škaparu, taču ir dīvaini, ka vienas valdības koalīcijas cilvēki nevarēja šo savu kvotu “sadalīt”. Tas nozīmē, ka viņiem nav kopīgas pozīcijas un sapratnes par to, kam jānotiek ostās. Manuprāt, politiskai rosībai ap ostām ir divi izskaidrojumi. Viena ir nepārvarama vēlme kaut ko pārformēt – reformēt reformu dēļ, lai ierakstītu, ka kaut kas izdarīts atbilstoši partijas nosaukumam. Otrkārt, paliek bažas, ka bez “politiskām spēlēm” ir plāni kaut kā mainīt ostas statusu, padarīt ostu par uzņēmumu. Tad tanī uzreiz var ienākt privātkapitāls, pārņemt valstij un pašvaldībai piederošo resursu, pēc būtības privatizācija.
– Kā vērtējat Rīgas svētku norisi? Daži ir noskaņoti, ka tur notērē pārāk daudz naudas, taču, ja dome var atļauties, lai iedzīvotājiem radītu prieka sajūtu, tad ko tur knapināties.
– Pašlaik Rīgā ir divi lieli pasākumi vasarā – Jāņu svinēšana un pilsētas svētki, kas domāti visiem rīdziniekiem un piesaista arī viesu uzmanību. Mēs domājam, ka šādus sarīkojumus vajag vairāk, lai padarītu dzīvi pilsētas centrā intensīvāku, aktīvāku. Rīgas arhitektoniskais mantojums, muzeju un ekspozīciju skaits nemainīsies ilgākā laikposmā. Te tūrists ieradīsies, pāris dienās visu apskatīs un dosies prom. Mums vajag, lai viņš te uzkavējas ilgāk un lai atgriežas nākamreiz. Līdz ar to jāpiedāvā interesants pasākums, kur līdzi piedalīties. Ir Operas un kultūras tūres, bet vajag arī ko vienkāršāku, jo cilvēki ir dažādi. Šī “Jaunā viļņa” diskotēka – demokrātiskas cenas, komerciāls pasākums, kas sapulcēja 15 tūkstošus apmeklētāju. Nākamgad noteikti rīkosim diskotēku ar latviešu izpildītājiem, krastmalā būs gan piepildījums pilsētai, gan bizness. Jābūt lielākam sporta pasākumu skaitam, papildu Rīgas skriešanas un velomaratoniem, ielu basketbola mačiem.
– Ko lai dara – nevaram iztikt arī bez politikas. Kaut jūsu pretinieki savas kārtis pirms nākamā gada Rīgas domes vēlēšanām vēl neatklāj, tomēr pat viņi atzīst, ka Ušakova izredzes uzvarēt ir diezgan labas. Bet nepatīkamāka lieta uz vienojošo Rīgas svētku fona ir krievu presē parādījušās publikācijas, ka “kopienām” Latvijā jādzīvo nošķirti.
– Tam nepiekrītu, jo Rīgā tā nav. Minēšu dažus piemērus – 20% latviešu ir laulība ar citas tautības pārstāvi. Tas pats sanāk arī krievu tautības cilvēkiem. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā, un pēc uzvārda bieži vien nepateiksi, kādai tautībai piederīgs Rīgas iedzīvotājs. Darbā cilvēki strādā kopā vienā kolektīvā, reti kur ir izteikti latviešu, izteikti krievu kolektīvi. Tas pats attiecas uz domes darbinieku kopu, kur ir gan tie, kam dzimtā valoda ir latviešu, un tie, kam šī valoda ir krievu.
Tas ir viens no mītiem, ka sabiedrība te ir tik ļoti nodalījusies. Jā, var atšķirties intereses, teiksim, par mūziku, ko katrs vairāk klausās, vai TV raidījumi, ko skatās, bet tas ir gluži normāli. Latvietim no Rīgas tikpat labi var būt citādas intereses un ieražas kā latvietim no provinces. Tas nebūs nekas dramatiski atšķirīgs, bet niansēs. Tāpēc ir utopija par “kopienu nošķirtību”.
Latvijā visa nācija ir nedaudz pāri 2 miljoniem, no kuriem lielākā puse ir latvieši. Kam tur iet un dalīties? Kopā varam iet un sasniegt labus rezultātus – sportā, mākslā, ekonomikā, bet atsevišķu ceļu mērošana ir strupceļš.
– Taču bijušā Ēlertes padomnieka Budņikova, kurš tagad esot tuvs Lindermana sabiedrotais, paustais ir kas diezgan nopietns – attiecībā par tautu nesaderību. Tai pusē veidojas otra krievu partija, kas esot “īstāka” par “Saskaņas centru”. Tā viņi teikuši.
– Katram tiesības apgalvot, ka viņi savā ziņā ir “īstāki” par “SC”. Krieviskākiem par mums nav grūti būt, jo mēs esam raduši partijā strādāt kopā – latvieši, krievi, vēl citi. Neesam mēģinājuši norobežoties kā etniska partija, līdz ar to citiem ir tiesības realizēties kā “krieviskākai”, “latviskākai” partijai un tamlīdzīgi. Bet es neticu stāstiem, ka grib pārvērtēt esošo un iegalvot, ka mums ir tik atšķirīgas intereses. Tas neatbilst patiesībai. Protams, ir cilvēki ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem un uzskatiem par vēsturiskiem notikumiem, taču tik un tā kopumā tie ir viens otram itin tuvi. Krieviski runājošam puisim no Rīgas nešaubīgi būs daudz vairāk kopīgā ar latviešu puisi, kurš viņam dzīvo blakām, nekā ar krievu no Čeļabinskas vai Novosibirskas. Tas jāņem vērā. Rīgas krievs nav labāks vai sliktāks par novosibirskieti, viņš vienkārši ir atšķirīgs. Stāsts par katram sava ceļa iešanu te būs tikpat nerealizējama utopija kā sauklis “Latviju latviešiem”, kas arī nav ne labs, ne slikts, bet – praktiski neīstenojams.
