Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. jūlijs, 2014
Drukāt

Usmas plašumos
. Saruna ar azartisku copmani Artūru Lapsu

Foto-Aldis SāvičsFoto-Aldis Sāvičs

Milzīgais karstums, sausums un bezvējš dzen ļaudis arvien tuvāk un tuvāk ūdeņiem, kur kaut nedaudz, bet tomēr var justies komfortablāk nekā uz saulē nokaitētajiem pilsētas akmeņiem. Kūtrākie laiskojas smiltīs, brīžiem iemetas ūdenī, bet aktīvākie laiku pie ūdeņiem pavada lietderīgāk, kāpj laivās, ņem rokās makšķerkātus un, cerot, ka kaut kad jau tik ļoti kārotajai zivtiņai tomēr ēst sagribēsies, vago savu iemīļoto upju vai ezeru ūdeņus. Pie šādiem aktīvistiem pieskaitāms arī tukumnieks Artūrs Lapsa.

Ar makšķerēšanu uz tu Artūrs ir tikai kādus desmit gadus, bet pa to laiku apgūts daudz un copes knifi izkosti ne pa jokam. Karstā jūlija pēcpusdienā, vagojot Usmas ezera ūdeņus, aicināju Artūru uz nelielu sarunu.

– Kas tevi, pusmūža vīru, pamudināja pievērsties makšķerēšanai?


– Sava mūža lielāko daļu esmu krāvies ar dzelžiem, pārlasījis neskaitāmus dzinējus, mehānismus un daudzus citus agregātus. Sākoties brīvajam tirgum, Latvijā tika ievests blāķis lietotas tehnikas, arī copmaņu pieprasītie laivu motori. Viņi tos pirka, veda pie manis atjaunot, es sūtīju rezerves daļas, jaucu un liku kopā. Kontaktējoties ar ļaudīm, kuriem makšķerēšana bija dzīvesveids, arvien vairāk un vairāk sāku domāt par to, ka derētu arī pašam pamēģināt. Vienreiz pamēģināju un tagad jau desmit gadus makšķerēšanai izmantoju katru brīvo brīdi, bet tādu diemžēl ir ļoti maz.

– Kāds bija tavs ceļš līdz Usmai un šim lieliskajam kuģim?


– Nu, laikam jau nemaz tik garš tas nebija, bet sarežģīts gan. Sāku spiningot, sapratu, ka pa krastu mīcīties man tā īsti negribas, bet piekļūt tuvāk vietām, kur slēpjas rijīgās, lielās, zaļās, varēja tikai ar laivu. Iegādājos krietnu gumijnieci, aprīkoju ar iekšdedzes dzinēju, kuru pats pārlasīju, un sākās mani copes braucieni.

Sākumā daudz laika veltīju Lielupei, esmu iepazinis katru līci un sēri pie dzelzceļa tilta, dažas reizes piestūrēju piekabi ar laivu arī pie Usmas, kas mani vilināja ar saviem zandartiem. Arvien biežāk un biežāk raidīju skatienus Usmas virzienā, līdz pirms pāris gadiem mans draugs Ilmārs ierosināja iegādāties laivu ”Progress”.

Laivas iegāde bija tikai sākums. Pāris gados esmu salāpījis un pārkrāsojis veco laivu, pirms krāsošanas noberzdams septiņas iepriekšējo krāsu kārtas, nedaudz pārveidojis laivas augšpusi, lai tajā būtu ērti makšķerēt diviem cilvēkiem, apšuvis laivas iekšpusi ar ūdensdrošu materiālu, aprīkojis braucamo ar eholoti, ūdens sūkni, ņipru dzinēju un akumulatoru, piestiprināju pie bortiem kātu turētājus gan transportēšanai, gan velcēšanai.

Tagad pēc garas darba nedēļas servisā, kur strādāju par maiņas meistaru, spēkus atgūstu Usmā. Laivas atdzimšanas procesā neiztika arī bez kurioziem, biju jau aprīkojis laivu ar akumulatoru un ūdens sūkni, bet nebiju pamanījis nelielu sūci zem ūdens līnijas. Atbraucu pēc pāris nedēļām, bet manam kuģītim tikai deguns no ūdens ārā, nav variantu – slēdzu iekšā sūkni, kā par brīnumu, tas darbojās, un mana laiva pavisam drīz atgriezās peldus stāvoklī. Akumulatoru gan pēc tam nācās nodot pārstrādei.

– Kādas zivis tu vilini Usmas plašumos?


– Pagaidām tikai plēsīgās. Iebraucu ezerā, eholotē sameklēju vietas, kur krietni zivju bari, tās tad arī apmakšķerēju. Domāju, ka šie milzu bari ir baltās zivis, bet tām seko plēsoņas. Kad apnīk darboties ar mikrodžigu vai spiningu, laižu motoru uz vismazākajiem apgriezieniem un velcēju. Kaifs, vērojot kāta galu copes brīdī, ir neaprakstāms. Es samērā labi sadzīvoju ar datoru un pārsvarā visus savus copes rīkus iegādājos internetā. Nedzenos pēc pasaulslaveniem zīmoliem, kuru vārds vien sadārdzina preces vērtību, man galvenais ir, lai makšķerēšanas rīki un mānekļi reāli pilda savas pamatfunkcijas. Man patīk eksperimentēt, pašreiz būvēju savu dovnrigeru, manuprāt, ir tik daudz apetītlīgu vobleru, bet īstajā, zivīgajā dziļumā tos dabūt nevar.

Mūsu sarunu pārtrauc Artūra spininga kāta gala noraustīšanās. Artūrs ņem kātu rokās, un pēc maza brīža dienas gaismu ierauga Usmas zandarts, kura izmēri gan liek tam ātri vien atgriezties pie mammas. Izskaņai tuvojas šī skaistā, karstā vasaras pēcpusdiena, kurā mūs glāstīja spirgtais Usmas vējiņš un dzesēja laivas saceltās šļakatas.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +5.5
Alūksne +1.6
Daugavpils +6
Saldus +6
Liepāja +6.6
Jelgava +6
Ventspils +5.5
Limbaži +3
Madona +4
Rēzekne +3
Draugiem Facebook Twitter Google+