Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. jūnijs, 2014
Drukāt

Egils Līcītis: Uz Āboltiņas valstību jeb Deputātu dzīves ērtības (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Mūsu kalnos atbalsojas 11. Saeimas deputātu godprātīgi nostrādātais un labi paveiktais. Ir skaidrs, ka nepieciešams nopelnu pareizs vērtējums, lai viņi, skaitā simts, aptuveni tajā pašā sastāvā pārceļotu uz 12. Saeimu, turpinot sniegt sabiedrībai noderīgus pakalpojumus, nepametot pozitīvos aizsākumus valsts darīšanās. Bet uz apakštases darba vietas nepienesīs, ir arī citi, līdz šim deputātu aroda grūtumus nepanesušie, visus amatus vēl nesagrābušie, kuri gribētu izdīkt no vēlētājiem atbalstu, apgalvojot, ka taisni viņi būšot labākie tautas gribas izpildītāji, nevis tie iepriekšējie Saeimas mājas gariņi. Piedodiet, bet mēs neesam vakarējie, uzticēšanās no pirmā acu uzmetiena lai nu paliek padsmitgadīgiem mīlētājiem, jaunekļus tieši no ielas neliksim valsts pārvaldē, lai cik viņi iztaisītos par eņģeļiem – dievbijīgi un tikumīgi.

Jau apmēram noskaidrojas, cik naudas jāiegulda, lai deputāts turpinātu darbu savā specialitātē. Bijušais politiķis Kāposta kungs kādam savam audzēknim vai čomam esot ieprasījis piecus tūkstošus (nezin gan, vecajā naudā vai jau ierīšos), lai ietu pie prezidenta un izņemtu apžēlošanas rakstu par čoma sagrēkoto. Tas ir viens vērā ņemams tarifs, kas jāiegaumē. Pieci tūkstoši nav tik liela nauda, lai tam, kurš atkārtoti grib nonākt Āboltiņas valstībā, dūša sašļuktu papēžos, mati celtos stāvus un šķistu, ka Fortūna pagriezusi muguru. To sīkumu jau vistrūcīgākais deputāts varētu atļauties. Bet tagad otra summa, kas arī parādās. Rīgas domes atdusas vietu pārvaldnieks esot ņēmis 13 000 (te tāpat neskaidri, kādā naudā), pirms iestādes viņu sašņorēja. Par šo lietu drīz pēc izziņošanas viss noklusis patiešām kā kapsētā zem sēru vītoliem, bet aiz gara laika KNAB detektīvi jau nu negāja apbedīšanas priekšniekam pakaļ, lai ar viņu dibinātu tuvāku pazīšanos. Māņticīgi cilvēki norādīs uz skaitli trīspa­dsmit. Ja tas vīrs būtu prasījis ķepā par vietu ierādīšanu 12 vai 14 tūkstošus, neviens gailis par to neiedziedātos un nekādu nesmukumu nebūtu bijis. Bet, re, 13 – velna ducis – pazudināja. Vajadzēja ņemt piemēru no laivinieka Harona, kurš kārtoja pārvešanu uz viņsauli par nieka oboliem.

Tagad cilvēki, kuri gribētu nosargāt Latvijas valstiskumu, celt mūsu valsts prestižu un kopproduktu, pārstāvēt mūsu nāciju starptautiski, apkarot ēnu ekonomiku, mazināt nevienlīdzību, lemt un pieņemt nākotnei svarīgus likumus, sāk uztraukties. Trīspadsmit tūkstoši – tomēr ļoti dārgi. Paga, paga. Atdusas vietu pārvaldnieks ierāda palikšanu uz daudz ilgāku laika periodu nekā tie četri mandāta gadi, par kuriem nodod Saeimas deputāta zvērestu un attiecīgi nokļūst valdošās koalīcijas runasvīros un pie teikšanas, lemšanas. Te nekādā gadījumā nebūs darīšanas ar tik lielām naudas pakām, ja nu vienīgi kāds sadomājies nogruntēties deputāta vietā uz mūžu. Man liekas, ka jāpietiek ar to kāpostu, ko dod apžēlošanas rakstu izspiešanai – nu, varbūt jāiemaksā kāds kapeiks vairāk. Tas ir zināms, ka saeimieša dzīves apstākļi ir ļoti pieticīgi, nav ko cerēt, ka tanī vietā paliks trekns uz mūsu rēķina, deputāta alga ir vien šīs dzīves atmestās skopās pabiras. Tomēr noteikumi ir noteikumi, tarifs ir tarifs – ja iestājies partijā un dziries kā melnstrādnieks nopūlēties tautas labā, maksā ragā, kā pieklājas, tam, kas grib dzīvē zināmas ērtības un papildu komforta līmeni.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. jā,tiešām,žēl,ka jums jādzīvo no pabirām,pārejiet uz minimālo algu,darbaspēka pietrūkst

Draugiem Facebook Twitter Google+