Egils Līcītis: Lemsim par deputātu simta obligāto iepirkumu 2
Tā vieta, kur uz zemeslodes šimbrīžam visreālāk tiek īstenota tautas vara, nav vis pasaules vecākās demokrātijas citadeles, bet Kijevas Neatkarības laukums. Kā atēnieši sapulcējās un nosprieda amatu dalīšanu, tā ukraiņu Tautas uzticības loks izlemj, kurš pans pelnījis ieņemt ministra krēslu, bet kuram pietiks ar Borispoles lidostas vai citas valstij piederošas kapitālsabiedrības valdes locekļa amatvietu. Pilsoņi laukumā novilkuši striktas mērauklas, kandidātus laiž caur rentgenu un melu detektoru. Katrs, kurš parādīsies Maidanā ar kaklasaiti, netiks vis administrācijā, bet miljonārus, bijušos Janukoviča varasvīrus, korumpantus, kam vaigi spīd un laistās kā speķis, nelaidīs valdībai tuvāk kā lielgabalšāviena attālumā.
Arī mūsu valstī tautas varas suverēns ir nostiprināts Konstitūcijā. Uz papīra. 99% pilsoņu ir svēti pārliecināti, ka tiesības uz tautas noteikšanu sen kā apgānītas un koriģētas uz partiju diktatūru, paceltā īkšķa dominanci, un ja, piemēram, absolūtais balsstiesīgo vairākums grib vēlēt prezidentu, tad likumdevēji izgudrēm atbild, ka viņi savu gribēšanu var iesālīt.
Noderīgus paraugus vajag pārņemt. Mūsu tā sauktā politiskā elite jāved pie saprašanas, ka pilsoņu vēlmes nedrīkst aprakt apakš sīko interešu grupu iegribām. It īpaši vēlēšanu gadā, kad vēlētāji izlemj par deputātu simta obligāto iepirkumu. Diemžēl tie, kuri raujas sagrābt vai noturēt varu, mūždien izmanto latviešiem piemītošo dabisko naivitāti, ganiņu tautas stūrainumu un to apnikumu, ar kādu attiecamies pret uzmācīgiem politiķiem. Burlakiem saka – mēs jūs vairs negribam redzēt. Tas iedarbojas kā jutīgā vietā pasmērēts terpentīns. O! – partijnieki sarosās, – nedrīkst kavēties ne mirkli! Laiks tūlīt doties turpu un rentēt ētera laiku televizorā.
Reizēm liekas, ka mēs būtu no veciem vēžiem atkratījušies un tikuši vaļā. Nekā nebij! Viņi, kuriem vajadzētu dzīvot ļoti lielā atturībā pret politiku un nožēlot iepriekš sataisītos grēkus mūka cellē četrās klostera sienās, – lien atkal izrādīties! Lien no ādas ārā, lai iegalvotu, ka šķiršanās no šiem veiklajiem darboņiem bija tikai kļūda.
Tāpēc, kā saka ukraiņi, – pirms kādu apzīmogot ar valsts ģerboni, jāpieņem mēri. Ja nelīdz žuļiku atbaidīšana ar homeopātiskiem līdzekļiem, jāšauj zenītraķetes. Katram, kurš te grasās kandidēt par tautas priekšstāvi, jāsaņem piekrišana, ka viņš būtu noderīgs lietaskoks. Ka nav sazadzies tautas mantu, nav piepičkājis savas kabatas, nav bijis shēmotāju partiju vadošajos orgānos, nav iesprūdis čekas maisos. Uz āķa jānomakšķerē tie, kas parakstījās par otru valsts valodu un pārējie Belcebula krustdēli. Visi jāizlaiž cauri tautas varas sudmaliņām, un tik humānam projektam ziedojumu neatteiks Teterevu fonds, dolārus dos ASV vēstniecība, eirīšus – Pasaules banka. Drošības dienestiem laiks pāriet tautas pusē, noklausīties ļodzīgo varu un izsekot, kas dūc partiju stropos. Patiesību publicēt “Latvijas Avīzē”. Tad ņemsim likumīgas tiesības pasniegt blēžiem ar atbilstošu cieņu sacerētus brīvlaišanas dokumentus par atteikšanos no viņu pakalpojumiem.
