Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Uz Allažiem pēc enerģijas

Foto - Andris KozlovskisFoto - Andris Kozlovskis

Pie ik pa laikam pazudušā Linezera novietota brīdinājuma zīme, ka tajā nedrīkst peldēties

Allažu vārds daudziem vispirms saistās ar Allažu ķimeli, taču šejienieši lepojas arī ar neparastām dabas parādībām. Tās pētīt ierodas ģeologi, zinātnieki un studenti. Savukārt pastaigu cienītāji te atpūšas, prātojot, kas notiks, ja pēkšņi zem kājām iebruks zeme, jo šeit ir vienas no lielākajām karsta kritenēm Latvijā.

Ģeologi atzinuši, ka no Rīgas līdz Siguldai ir visblīvākie Zemes garozas lūzumi Baltijā un spēcīgs enerģijas strāvojums. Iespējams, bioloģijas zinātņu doktore Gaida Ābele, kas pavada interesentus pa Allažu dabas takām, savos 82 gados jūtas tik moži, pateicoties tieši šās vietas labvēlīgajai ietekmei.

Mainīgie avoti


Mežmuižas avoti Kaļķugravā pieder lielākajiem avotu sakopojumiem Latvijā, kur veidojas avotkaļķi. Vietās, kur iztek to kaļķainais ūdens, rodas šūnakmens. Savulaik tepat netālu tas iegūts Brāļu kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa veidošanai.

Te ūdeni dzeršanai ņem gan vietējie iedzīvotāji, gan rīdzinieki un siguldieši. Kaut arī tas, tecēdams cauri dolomītam, bagātinājies ar kalciju, šīs minerālvielas daudzums nepārsniedz organismam pieļaujamo normu.

Pa ceļam uz avotiem redzami lieli šķautņaini akmeņi, ko veido devona laikmeta dolomīts, kas radies karstā klimatā seklās jūrās. Pārvietojoties kontinentiem, Latvija toreiz esot atradusies uz ekvatora.

Lai gan Mežmuižas avotus dēvē par Septiņiem avotiem, kādu gadu saskaitītas pat 14 tērcītes. To skaits atkarīgs no nokrišņu daudzuma. Spirdzinošais ūdens pa akmeņaino nogāzi tek visu cauru gadu, ar krācēm cienīgu skaņu ieplūzdams dzirnavu dīķī. Sūnā, ar ko apauguši akmeņi, mīt reti sastopamie vārpstiņgliemeži.

Sešu kilometru attālumā no Kaļķugravas dzīvojis tēlnieks Teodors Zaļkalns. Agrāk te darbojušās ūdensdzirnavas, kuras cēlis mākslinieka vectēva brālis Pēteris Grīnbergs (tēlnieks uzvārdu latviskojis), izrokot arī dīķi. Dzirnavu ēka ir diezgan sliktā stāvoklī, taču iespējams aplūkot dzirnavu rata asi, zobratus un gaņģus.

Dīķī ir brīnumaini dzidrs ūdens, kurā agrāk visiem par prieku šaudījušās foreles, kamēr kāds ļaundaris tās izmakšķerējis. Ūdenskrātuves dibenu klāj zilais māls, ko izmanto skaistumkopšanā, taču tā kā te ir dabas liegums, rakt to nedrīkst. Tumšus plankumus tās virsmā veido ūdens gundegas, kas vasarā zied sīkiem baltiem ziediņiem.

Mežmuižas avotiņu apkārtni iecienījuši zalkši. Ornitologi šeit saskaitījuši vairāk nekā 50 putnu sugas. Te satrupējušos ozolos mīt aizsargājami kukaiņi, piemēram, lapkoku praulgrauzis un marmora rožvabole. Koku dobumos un zem saknēm iekārtojušās reti sastopamās un aizsargājamās spožās skudras – melnas, spīdīgas un atšķirībā no savām sugas māsām neizdala kodīgo skudrskābi. Vērīgam augu pazinējam te var izdoties atrast retas orhideju sugas, piemēram, bruņ-
cepuru dzegužpuķi un deguma dzegužpuķi.

Teodoram Zaļkalnam šeit paticis pavadīt vasaras un atpūsties starp ozoliem pie dzirnakmens galdiņa. Tagad te par nelielu samaksu var iekurt ugunskuru un sarīkot pikniku, raugoties uz šīm vietām gluži kā mākslinieka acīm, kuram pie dzirnavu dīķa uzstādīts piemiņas akmens.

Pirms desmit tūkstošiem gadu šī pļaviņa, kūstot ledājam, atradusies dziļi zem ūdens, taču tagad tās apkaimē plešas Eiropā aizsargājams biotops – nogāžu un gravu meži. Kaļķainajā augsnē aug ļoti daudz lazdu.

Veselībai un spēkam


Gaida Ābele mudina ne tikai priecāties par augiem, bet arī izmantot tos ārstnieciskos nolūkos. Kad esam atbraukuši pie iespaidīgā Černausku dižozola, viņa rāda klinšu noragu, kas lieliski palīdzot pret balss aizsmakumu. Sakni izrok, notīra smiltis un tūlīt pat var zelēt. Lai šīs zāles būtu pieejamas arī ziemā, sakaltē tējai. Auga brīnumainās spējas gides dzīvesbiedram savulaik atklājis operdziedātājs Pēteris Grāvelis. Klinšu noragas te ļoti savairojušās. Ne velti mēdz sacīt: augi ierodas, kur ir vajadzīgi.

Černausku dižozola apkārtmērs ir ap septiņiem metriem un, pēc gides domām, tas ir ne mazāk kā piecsimt gadus vecs. Daudzi mēdz uzkavēties pie milzeņa, lai uzņemtu enerģiju. Gaida Ābele iesaka sev labvēlīgo koku noteikt katram pašam, tuvinot rokas, svārstiņu vai rīkstīti vai arī vienkārši piekļaujoties. Kā starpnieki var palīdzēt dziednieki. Taču viņa pati ir pārliecinājusies, ka no galvassāpēm palīdz atbrīvoties apse.

Enerģiju var gūt arī pie Černausku jeb Ezernieku dižakmens, kas ir otrs lielākais akmens Rīgas apkaimē. Milzenis atrodas mežā, taču vēl pagājušā gadsimta 20. gadu vidū te pletusies pļava.

Uz iespaidīgā lieluma akmens redzams iedobums ar uguns iedarbības pēdām. Senatnē te zemnieki ziedojuši dieviem.

Daudzi grib te uzturēties pēc iespējas ilgāk, taču daži apmeklētāji steidzas ātri prom, jo pelēča enerģija šķiet pārāk spēcīga. Diemžēl kāds, labu gribot, iegravējis akmenī Zaļkalna vārdu, tādējādi pelēko milzi ievainojot.

Apkārtnē ir daudz dvīņu koku, kas aug no vienas saknes – arī tā ir pazīme, kas liecina par šīs vietas īpašo enerģētisko spēku. Piemēram, ļoti skaistas kopā saaugušas egles var aplūkot pa ceļam no autostāvvietas uz Mežmuižas avotiem.

Ezers spēlē paslēpes 


Vietās, kur pazemes ūdeņi izskalojuši šķīstošos iežus, zeme ir iegruvusi apmēram 1–6 metru dziļumā un 3–10 metru diametrā. Visdižākajās kritenēs izveidojušies ezeri – Linezers un Vecezers.

Visvairāk leģendu klīst par Linezeru, kurš agrāk ik pa laikam mēdzis pazust un atkal parādīties. Pēdējo reizi tā sauktais ūdensrijējs to paņēmis 2003. gadā, atstājot vien tukšu apmēram deviņus metrus dziļu krātera bedri. Vēlāk kritene savas aktivitātes beigusi, un tagad tajā iemitinājušās zivis.

Ģeologi atzinuši, ka Allažos ir ļoti sarežģīts hidroģeoloģiskais režīms, it īpaši ģipšakmens ieguves vietās, kas stiepjas cauri pagastam apmēram pusotra kilometra platumā. Ūdens te atrodas nepārtrauktā kustībā. Kādreiz no Vecezera izrakts grāvis un ielaists sausā kritenē. Puikas vakarā priecājušies par jauno ezeriņu, taču jau no rīta tas bijis tukšs. Toties Kaļķugravas dzirnavnieks aicinājis kaimiņus uz graudu malšanu, jo naktī dzirnavu dīķī saplūdis ļoti daudz ūdens.

Tā sauktā Jāņu kritene kāda lauka vidū pēkšņi radusies 2005. gada 25. jūnijā. Sākumā tās diametrs bijis seši metri, taču, izveidojoties piltuves malām, paplašinājies līdz astoņiem metriem. Laika gaitā bedre pamazām piepildījusies ar zemi. Jaunākā kritene pļavā pretim Černausku mājām izveidojusies šopavasar. Tikai saimniece liedzot interesentiem to apskatīt.

Linezera krastā atrodas paliels akmens. Vietējie iedzīvotāji iesaka te klusi pasēdēt, raugoties ūdens spogulī, un ezers sākšot runāt. Turklāt te mēdzot notikt līdzīgi kā Tutanhamona kapenēs – noteiktā vietā pie akmens fotoaparāta vai videokameras slēdzis pēkšņi nedarbojas…

DERĪGI ZINĀT


 Allažu dabas taku apmeklējumu vēlams iepriekš pieteikt pa tālruni 29180846.

 Dabas un kultūrvēsturiskos objektus var aplūkot, braucot ar automašīnu vai velosipēdu. Tie atrodas uz privātas zemes, tāpēc ierašanās jāsaskaņo ar saimniekiem.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+