Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
1. aprīlis, 2012
Drukāt

Uz augšu jāskatās, līdzi cīruļiem

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Galējību mēnesis: varbūt kūst, varbūt uzsalst. Sapņainumā zilas acis, zili krokusi un zili krusas mākoņi. Visu laiku jāizvēlas, kas ir tavs – darbos, domās un sajūtās. Bieži uzskatām: izvēloties vienu, no cita noteikti jāatsakās. Aprīlis šķelmīgi atgādina, ka varbūt tā nemaz nav.

 

Kāda sieviete, mazas meitenītes māte, gandrīz vai dusmīgi centās pārliecināt draudzeni, ka to nu gan nemūžam nedarīs – nevilks savam bērnam kājās gumijas zābakus. Sarunu biedre mazliet samulsa, jo nebija pat mēģinājusi viņu šādam solim pierunāt. Garāmejot tikai ieraudzījusi veikala skatlogā spilgtus peļķu brienamos apavus un nopriecājusies, ka ar tādiem kājas būtu sausas gan lietū, gan slapjdraņķī. Taču negaidīti pieskārusies otras pieredzei, ka par gumijas zābakiem sauc darba apavus, kas ir melni, cieti un smagi. Aukstā laikā kājas tādos salst, siltā – svīst. Laiki sen mainījušies, kādreizējā lauku meitenīte pārtapusi dāmā, tomēr šis priekšstats palicis nemainīgs. Gumijas zābaki kā biedējošs mūris, aiz kura nav iespējams ieraudzīt visraibāko rakstu un krāszieda apavus, kas spētu iepriecināt pat kaprīzāko valkātāju.

Kopš tās sarunas pagājuši seši gadi. Gumijnieku nīdējas meita, žiperīga nebēdne, sen lēkā pa peļķēm ar puķainiem zābaciņiem kājās. Jo runa jau nav par apaviem, bet par mūsu elastīgumu. Par spēju laikus pieņemt pārmaiņas, iekļauties tajās, ar tām sadzīvot un dzīvot. Par to, ka bieži neapzināmies, cik patiesībā kokaini un iesūnojuši šajā ziņā esam.

 

Aprīlis stāv starp aukstumu un siltumu, ziemu un pavasari. Rādot, ka arī tā dažreiz mēdz būt: pavisam tuvu, gandrīz vai līdzās saules atkausēta purva dzērvene un putenī sabozusies dzērve. Lāstekas tramplīnlēciens no saules sasildīta jumta saplaukušos sniegpulkstenīšos. Tā ir pieņemšanas mācībstunda. Pierādījums dažādu iespēju līdzāspastāvēšanai, tam, ka pat gluži pretējas norises tomēr var būt saistītas un reizē, ja vien gribam un spējam to saskatīt.

 

Gadās, ka izšķiras labu draugu pāris. Vai pārāk bieži sev nejautājam, ar kuru no pusēm saiknes saglabāt? Vai šādā izvēlē labāk nebūtu kā pašsaprotamu tvert: ar abām! Nekas, ja biežāk tā vairs nav tikšanās vienā kompānijā. Nekas, ja tagad šajā saskarsmē svarīgākas kļūst gluži citas nianses. Galvenais, lai kopābūšana joprojām ir vajadzīga un bagātinoša. Kā pavasara diena, kurā vienlīdz prieks gan ar mēles galu noķert pilienu no kūstošas lāstekas, gan pakošļāt no zemes izspraukušos skābenes asnu.

 

Straujas pārmaiņas tērē imunitāti. Dažkārt aprij pavisam, ja cilvēks nav tām gatavojies. Ja laikus nav norūdījies. Pavasara mainīgumā uzliesmo hroniskās kaites. Vieglāk saķert iesnas un klepu. Jo pirmajā saulītē ļoti gribas atļauties tā pa īstam sajust ziemas beigas – šalli nost, visas pogas vaļā, piedurknes uzlocītas. Bet nedrīkst, ja nav rūdījuma. Vai arī drīkst, tikai rēķinoties, ka tad nākamajā dienā temperatūra vairs var nebūt 36,6 grādi, bet uzlēkt līdz 39,6 grādiem.

 

Neviens ziemas peldētājs nesāk savu roņošanu, pirmo reizi lecot āliņģī janvāra vidū. Katru dienu peldoties, viņš šo veselīgo vasaras ieradumu nepārtrauc arī sala mēnešos. Ķermenis saprot, ka pārmaiņas ir ne vien izturamas, bet arī veicina organisma labāku funkcionēšanu. Ja norūdīšanās šķiet lieka, atliek otra izvēle – būt prātīgam, neļauties vilinājumiem. Debesis saules pārplūdinātas – tūlīt metīšos uz jūrmalu ķert pirmo iedegumu! Pag, pag – cik izturīga ir mana āda? Tik jauks rīts, noteikti jāvelk kājās jaunās kurpītes! Bet laika ziņās uz pēcpusdienu taču tika solīts slapjdraņķis, taču man slapjas kājas parasti nozīmē arī iesnas… Ik uz soļa izšķiršanās – vai nu apgūt elastību pārmaiņās, soli pa solītim stiprinot izturību, vai maksāt par pārsteidzību.

 

Aprīlī daudz gaismas. Ar katru šūnu sajūtams – šodien tās vairāk nekā vakar. Ne tikai tāpēc, ka saule lec agrāk un riet vēlāk, bet – vairāk jāskatās uz augšu. Gājputni lido mājās – kāši un bari augstu debesīs. Gribas sekot līdzi cīruļiem, bet tie dzied, tikai skriedami gaisā. Lejā krīt klusēdami. Uz cīruli jāskatās, kad tas augšā, gaismā. Kad treļļo.

 

Gaismas var būt arī par daudz. Kad gaismu nevar izturēt un tā kož acīs, jāliek saulesbrilles. Jo tieši saulē vērties nevajag. Mūsu acis nav piemērotas, lai skatītos tik spilgtā gaismā. Informāciju par apkārtesošo gūstam vien no tā, ka saules gaisma atstarojas no apspīdētā priekšmeta.

 

Ar skatīšanos saulē ir tieši tāpat kā ar patiesības teikšanu. Patiesību var pateikt tik nežēlīgi, ka otrs tiek iznīcināts. Valodu referendums garām, bet daudziem joprojām grūti pieņemt, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur valsts līmenī runā latviski. Ir reizes, kad izvēles nav un nedrīkst būt pat tad, ja patiesība kādu apžilbina. Tomēr visos pārējos gadījumos jāmācās paust patiesību, lai tā nevienu nepadarītu aklu un neiznīcinātu, bet vērstu pasauli tīrāku. Lai ļautu ieraudzīt, atšķirt un pieņemt labāko no tā, kas iespējams.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+