Uz “ekonomiskajiem bēgļiem” Pilsonības likuma izmaiņas neattieksies 0

Kura valdīšana gan vēlas uz sava rēķina apgādāt citu valstu partijas ar jauniem vēlētājiem? Latvijas pilsoņiem, strādājot un dzīvojot ārzemēs, nevajag ļauties ilūzijai, ka topošie Pilsonības likuma sagrozījumi padarīs ērtāku viņu ikdienu mītnes zemē.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Kaut arī politiķi, bīdot divdomīgās izmaiņas, savā retorikā viltīgi cenšas negaisināt iespaidu, ka ar dubultpilsonību varētu nodrošināt visus Rietumos (vai valstīs, ko tiem pieskaita) dzīvojošos tautiešus.

Patiesībā, un par to uzskatāmi varēja pārliecināties jebkurš Saeimas deputātu rīkotajā un likuma izmaiņu cildināšanai plānotajā 2. marta konferencē (LU Lielajā aulā) pabijušais, valdības partijas cer uz citu valstu pilsoņu rēķina palielināt savu elektorātu par kādiem pārdesmit vai nedaudz vairāk tūkstošiem balsotāju. Pērn novembrī Saeimas pirmajā lasījumā atbalstīto likuma grozījumu galvenais mērķis ir atjaunot privilēģiju latviešiem, kas sevi joprojām dēvē par trimdiniekiem, iegūt LR pasi papildus jau esošajai. Jo daudzi dubultpilsonībai nepieteicās līdz 1995. gada 1. jūlijam, bet nu to gribētu. Ne velti konferences galvenie atbalstītāji bija Amerikas latviešu apvienība un “Daugavas vanagi”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mūsu “ekonomiskie bēgļi” nereti saskaras ar problēmām darbā un sadzīvē, ko viņiem rada mītnes zemes pavalstniecības neesamība.

 

Piemēram, cilvēks, kaut viņa kvalifikācija to ļauj, nevar tāpēc strādāt par “ātrās palīdzības” darbinieku vai ugunsdzēsēju. Pieņemot citu pilsonību, jāzaudē Latvijas pase, ko tautieši nevēlas – kurš praktisku, kurš vairs tīri sentimentālu apsvērumu dēļ. Mūslaiku emigrantiem (vēl) nav tik stipra lobija kā “trimdas” organizācijas, un tās viņus nepārstāv.

 

Valdības politiķi savā iecerē līdzinās mobilo sakaru firmām, tām cīnoties par tirgus pārdali ar saukļiem “tikai pārnāc pie mums, un mēs tūlīt tev iedosim to, šo un vēl jaunu tālruni”. Uzņēmumiem svarīgi šķiet par katru cenu pievilināt jaunus abonentus, savukārt operatoram ilgus gadus uzticīgi klienti paliek pamuļķa lomā. Par viņiem atceras tikai tad, kad tie draud pāriet pie konkurenta – uzreiz “no atvilktnes” tiek izvilktas noklusētas atlaides un privilēģijas. Ilgas Čepānes, Ingmāra Čaklā un citu politjuristu entuziasms ir veltīts “Vienotībai” lojālu jaunpilsoņu radīšanai, nevis ārzemēs dzīvojošu pilsoņu problēmu atvieglošanai. Kāpēc gan dot dubultpilsonības iespēju šajos laikos uz Limeriku, Londonu vai Lionu aizbraukušiem? Ja viņi varēs piedalīties mītnes zemes politikā, lielāka kļūst varbūtība, ka šiem cilvēkiem zudīs motivācija pūlēties balsot arī Saeimas vēlēšanās.