Egils Līcītis: Ja nepārnāku, uzskatiet, ka esmu kritis kā vienotībnieks 5
Ko gaidām no “Vienotības” decembra kongresa? Īsā atbilde ir – pārliecinošu, pamatotu politiskās līderības atspoguļojumu un apliecinājumu, ka valdošās partijas laiva ir piemērota ārkārtējiem uzdevumiem ar labiem stūrmaņiem un iezīmētu kursu, lai neļautos ierauties negantā straumē. Arī to, lai ir spraigas un asas, nevis košļājamās gumijas debates.
Dzīves ziedu laikos “Vienotības” stiprās puses bija atvērtība, eiropeiskums un tiesiskuma izcelšana pāri visam. Cīņā ar oligarhiem un pret naudas varu politikā biedri devās kā uz pēdējo kauju, rakstot – ja es nepārnāku, uzskatiet, ka esmu kritis kā “vienotībnieks”. Lētticīgākiem vēlētājiem partijas vārds bija pieņemams kā toponīms. “Vienotība”. Tur iemājo godīgums! Citām partijām nāvējoša slāņošanās “Vienotībai” bija kā spēka avots. Darbojās “profesori”, lietussargu grupa, nacionāli noskaņotie, bet katrs sektors nesa punktus, no kuriem veidojās pieklājīga partijas ietekmes un vēlētāju atbalsta summa. Cilvēki bija ar mieru pat uz kredīta dot balsis šim “spēkam”.
Daudz ūdeņu pārskrējuši, “Vienotības” dzīvē nācies pāršķirt daudz neglītu lappušu. Āboltiņas ganītā savienība ieplaisājusi, ir iekšpartijiska rūgšana, ir rosīgas jaunās “Vienotības” ēkas namamātes. Savākts ievērojams pulks nelabvēļu, kuri ar izzīstiem vai vērtākiem pierādījumiem apgalvos, ka pie varas ir hunta vai “Jenotības” režīms, un uzkrītoši uzmetīs acis pulkstenim, vai nav jau laiks valdošo partiju iezārkot. Partiju pametuši ne mazums to, kuri stāvēja pie dibināšanas šūpuļa, un itin loģisks ir jautājums – ar cik biedriem šodien Solvita var iet kopā zirgus zagt.
Liekas, ka kādreizējā sapņu komandā nav patriotisku, iedvesmojošu treneru kā Baumanis, uz laukuma nedarbojas profesionāli līderi kā Jurciņš no US. “Vienotība” nav labā kondīcijā. Tomēr tā ir vienīgā mūsu partija, kas jau prot sasiet kurpju šņores bez pieaugušo palīdzības, tāpēc iztur (ne)esošo konkurenci. Kas palīdzēs izrausties no nepatikšanām, atteikties no kroplībām, piemēram, no aptaukošanās, kad tīkamas šķiet mājas dzīves ērtības un komerciālās intereses? Slavens dakteris vai tautas medicīna? Penicilīns vai propoliss?
Lai gan netrūkst “draugu”, kuri gribētu mazgāt Āboltiņas partijas veļu, varbūt viņi paši vēlas sākt jaunu dzīvi ar tīrākām un izgludinātākām drēbēm. Kongresā parādīs papildinājumu – Piebalgu. Iespējams, atgriezīsies Štokenbergs. Ideoloģija, ticība nav bijis “Vienotību” raksturojošs lielums, bet nederētu palikt pavisam par neaprakstītu dēlīti. Jaunbiedrs Piebalgs ieteicis sabiedrībai uzskatīt “Vienotību” par konservatīvu organizāciju. Varētu jautāt – ko tad tur dara liberāls grupējums? Nu jā – ja liberālas sievietes ielaižas ar konservatīvajiem, tad pašas zina, kāpēc, un pašas par to atbildēs. Taču kongresā labējums jāapliecina. Solvitai jāņem aiz olām un jāsavalda tie, kas dzīrušies ālēties Eiropraidā, niecina latviskumu, piedalās sorosītu spiegšanā un atgrūž pavisam normālu latviešu balsis. Jālaiž pie vārda ierindas biedri, ne tikai briselieši.
Kongresa noslēgumā jāpaveras glītam un cilvēkus nomierinošam skatam – “Vienotība” var! – nevis kā pēc kaņepju audzētāju un lietotāju konferences. Jārada iespaids, ka jaunie vadības orgāni pasūtīs nevis 1000, bet 10 000 km kabeļa attīstībai un izaugsmei. Ka ne vien cilvēks, bet vesela partija spēj mainīties un nekļūt par slikto ieradumu vergu. Vai “Vienotība” to spēj? Diez vai.
