Mobilā versija
+3.3°C
Aleksandrs, Doloresa
Piektdiena, 17. novembris, 2017
7. marts, 2017
Drukāt

Uz Goa, lai atgūtos. Māras Libekas ceļojuma piezīmes

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Liedagi gar Arābijas jūras krastu stiepjas vairāk nekā 100 kilometru garumā.

Uzziņa

• Avio biļete Rīga–Parīze–Mumbaja–Goa – 700 eiro; ja pērk pusgadu iepriekš, tad divreiz lētāk.
• Vīza firmā "Ar-Tur" – 67 eiro.
• Ejot tempļos, jānovelk apavi un jāapsedz pleci.
• Indijā ir 22 valodas, bet katram štatam ir savas oficiālās valodas. Goa ir divas: kankani un angļu valoda.
• Jārēķinās, ka transporta kustība ir ļoti intensīva, bet, neraugoties uz to, tūristi iznomā motorollerus par pieticīgu samaksu un dodas kopējā transporta straumē.
• Nav ieteicams dzert ūdeni no krāna, bet gan iegādāties dzeramo ūdeni pudelēs.

Lai darbs neatņemtu pēdējo enerģiju, kas uz pavasara pusi vēl palikusi, lai nesāktu reibt galva un prātā nākt sliktas domas, nopirku biļeti uz Goa. Kad par savu lēmumu pastāstīju draugiem un paziņām un aicināju rīkoties līdzīgi, nekādu atsaucību nesagaidīju, jo tas, redz, neesot prāta darbs mīdīties pa govs pļekām.

Daudziem Indija un tātad arī Goa, kas nemaz nav tāda īsta Indija, jo 450 gadus bija Portugāles kolonija, diemžēl neasociējas ne ar ko citu kā vien netīrību un lielu iespēju tikt pie vēdergraizēm. Šādās reizēs man gribas teikt: ak tu, muļķa cilvēk, beidz fantazēt un aizbrauc, pārliecinies, kā spēj sadzīvot tādi kontrasti kā mēsli un dimants, brahmaņi un šudras… Kaut gan iedalījums kastās oficiāli vairs nepastāv, tomēr neoficiāli tas joprojām eksistē.

Goa, kur esmu ne pirmo reizi, ir tā vieta, kur saule nepievils, sākot no oktobra līdz pat aprīlim. Bez man līdzīgajiem savā laikā to sapratuši arī hipiji, kuri bija iemīlējuši Goa bezrūpīgo atmosfēru.

Kad šo Indijas štatu apmeklēju pirmo reizi pirms vairāk nekā desmit gadiem, pludmaļu sadzīve tikai veidojās, tūristu bija maz un arī kafejnīcu klāsts gauži bēdīgs. Taču tagad visa Arābijas jūras piekraste nosēta ar pludmalēm un kafejnīcām un var izvēlēties gan tādas, kur pilns ar cilvēkiem, gan atrast samērā klusas vietas starp angliski runājošiem pensionāriem un gejiem.

Lai saņemtu pirmos lielos enerģijas grūdienus, vismaz viena diena ir jāpazviln jūras krastā. Man patiešām paveicas bez lielas meklēšanas, jo apmēram kilometru no manas brīvdienu mājas teritorijā, ko sauc par Kandolimu, nokļūstu cilvēku nepārblīvētā zvilnētavā. Kandolima ir pateicīga arī tādēļ, ka atrodas Goa štata centrā netālu no štata galvenās pilsētas Panadži, kas ir visblīvāk apdzīvota un iekļauta UNESCO pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā.

Pirmais cilvēks, ar ko iepazīstos jūras krastā, ir indiete Gita, kura nemanot pie manis pieslīd ar veselu čupu dažādu pludmales lakatu par samērā pieticīgu samaksu. Visās šajās pludmalēs ir viens noteikums – tev jāēd un jādzer tajā kafejnīcā, kas atrodas pludmales teritorijā, jo tad par zvilni, uz kura guli, un saulessargu nekas nav jāmaksā. Nākamais, kas jau stāv pie mana zviļņa, ir Zakirs, kurš vispirms painteresējas, no kurienes esmu ieradusies un, vairākas reizes nesekmīgi mēģinādams atkārtot manas valsts nosaukumu, laipni uzaicina uz maltīti zem palmu jumta izvietotajā āra kafejnīcā. Ja pirms došanās uz Indiju palasa visādus ieteikumus un cilvēks vēl piedevām ir bailīgs, tad šādās kafejnīcās kāju nespertu, nemaz nerunājot par svaigi spiestu sulu dzeršanu, kur varot būt pilns ar baktērijām. Iesaku šīs muļķības nelasīt un dzert sulas kaut vai desmitreiz dienā, jo tās tur maksā divreiz lētāk nekā Latvijā un kopā ar ajūrvēdas procedūrām organismā atjaunos enerģijas plūsmu ar tādu jaudu, ka nemaz nemanīsiet, kā esat jau nostaigājuši desmit kilometrus gar jūras krastu. Ir jau arī tādi, kuri pirms došanās uz Goa pēc daža laba ārsta ieteikuma sadzeras malārijas tabletes, kaut arī te nav ne odu, ne mušu, jo tās vai nu suņi apēduši, vai saule sadedzinājusi.

Guļot pludmalē katru dienu, atpūtnieki izlaidušies pat tik lielā slinkumā, ka vairs negrib celties no zviļņa, un Zakirs viņiem ēdienu pienes klāt. To redzot, nolēmu nenolaisties līdz tik zemam laiskuma līmenim un doties pavērot, kā vismazākajā Indijas štatā Goa, kur dzīvo 1,5 miljoni iedzīvotāju, notiek štata vēlēšanas, kas bija iekritušas vienīgajā mana ceļojuma sestdienā un tiek rīkotas ik pa pieciem gadiem. Trīs dienas pirms vēlēšanām, kā arī vēlēšanu dienā ir jāievēro sausais likums, jo indieši reibumā mēdz sakauties. Un jāteic, ka sausais likums patiešām netiek pārkāpts, pat alu vairs nekur nevar iegādāties, ne pludmales zvilnētavās, ne viesnīcās, par veikaliem nemaz nerunājot.

Vēlēšanu iecirkņus sargā bruņoti vīri, un daži no viņiem man stāsta, ka visā štatā norīkoti vairāk nekā 11 tūkstoši šādu sargu. Iecirkņos, protams, neviens mani nelaiž, kaut lūdzos un stāstu, ka esmu miermīlīgs radījums, bet tā kā vairāki iecirkņi ir izvietoti tikai zem jumta, redzu, ka balsotāji stāv garās rindās. Partijām divas dienas pirms vēlēšanām ir aizliegts reklamēties. Palasot trīs lielāko partiju programmas angliski publicētajos laikrakstos, pārliecinos, ka tās tikpat kā neatšķiras no Latvijas partiju programmām. Lielākā partija “Bharatiya Janata Party” (BJP) sola piešķirt prioritāti veselības aprūpei, infrastruktūras uzlabošanai, īpaši nacionālo maģistrāļu izbūvei, kā arī cīņai pret korupciju. Savukārt “Aam Aadmi Party” (AAP) gatava nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus zivju produktus, jo zvejniecības kooperatīviem samazināšot nodokļus, kas īpaši izdevīgi būšot mājsaimniecēm, kuras reti ceļot galdā zivis, jo tās esot pārāk dārgas. Goa ir arī nacionāli orientētas partijas, kas uztraucas par goiešu identitāti un Goa vides un kultūrvērtību saglabāšanu. Man grūti iedomāties, kā savu izvēli izdara analfabēti, kuru te ir gana daudz. Gan jau arī Goa netrūkst uzpirkšanas gadījumu, bet svētdien vietējos laikrakstos lasu, ka šajās vēlēšanās salīdzinājumā ar 2012. gadu bijusi rekordliela aktivitāte – nobalsojis 81% iedzīvotāju.

Līdzko izeju no piekrastes zonas, tā vairs nejūt jūras vēju un sāk cepināt kā uz pannas. Dienā termometra stabiņš pārsniedz trīsdesmit grādus, tāpēc pastaiga pa Veco Goa ir sviedriem klāta. Iepazīstot šo vietu, patīkams vēsums pārņem katedrālēs, kas saglabājušās no 16. un 18. gadsimta. Šo vietu dēvē par austrumu Romu, kādreiz tā bija vairāk apdzīvota pat par Lisabonu un Londonu, un visā Goa kopumā, pateicoties portugāļiem, lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši. Kopš tiem laikiem saglabājusies lielākā baznīca ne tikai Vecajā Goa, bet visā Āzijā – Se de Santa Catarina, kuras celtniecību sāka 1562. gadā Portugāles karaļa Dom Sebastio vadībā. Celtniecība tika pabeigta 90 gadus vēlāk – 1652. gadā. Arī šīs katedrāles zelta zvans ir lielākais Āzijā.

Turpat netālu atrodas Labā Jēzus katoļu bazilika, kas ir Goa patrona Svētā Franciska Ksaverija atdusas vieta. Viņš 1542. gada maijā sasniedza Goa, kur izvērsa aktīvu darbu, lai nostiprinātu baznīcu un paplašinātu kristīgās baznīcas sekotāju rindas. Šis svētais vīrs tolaik uzraudzīja apmēram 40 baznīcu būvniecību Indijas dienvidrietumu piekrastē.

Tajos laikos uz Goa, kas bija ļoti gards kumoss, acis meta arī citas spēcīgās jūras lielvalstis. Tā 1603. un 1640. gadā šurp atkuģoja lielgabaliem bruņotie dāņu kuģi, tomēr portugāļi ar vietējo iedzīvotāju atbalstu spēja atvairīt dāņu ekspansiju un tos ar kaunu padzīt no Goa krastiem.

Visos kultūrvēsturiskajos objektos ir pilns ar indiešiem, un šajās ekskursijās iepazīt savu vēsturi dodas ne tikai bērni ar vecākiem, bet arī vecvecākiem. Tā ir izglītotākā indiešu daļa, taču vienlaikus Indijā ir milzīgs neizglītotu ļaužu slānis. Atceros, ka pirmajā reizē, kad ierados Goa, mani no Mumbajas šurp atveda autovadītājs, kas bija analfabēts. To, ka viņš neprot lasīt, sapratu tikai ceļā, taču skaitīt naudu viņam nebija nekādu problēmu. Nesen Vācijas tehnoloģiju kompānija “Siemens Energy” atvēra gāzes turbīnu ražošanas uzņēmumu, kuram nepieciešami 800 darbinieku. No 10 tūkstošiem indiešu, kas startēja uz šīm darba vietām, tikai 15% bija spējīgi nokārtot deviņu klašu izglītībai atbilstošu rakstīšanas, lasīšanas un matemātikas testu.

Pēc pastaigas pa Veco Goa, kur ir vērtīgas liecības par portugāļu valdīšanu, kā arī pēc Panadži apmeklējuma ļaujos jūras viļņiem, kas ar katru dienu kļūst arvien lielāki, līdz izmet mani krastā, noraujot saulesbrilles. Tas ir signāls posties uz mājām, līdzi vedot enerģiju cīņai ar gandrīz divdesmit grādu salu.

Pievienot komentāru

Interjera dizaineru padomi, kā pareizi un ērti iekārtot maza izmēra virtuviIr dzirdēts, ka mājas “dvēsele” ir virtuve, kurā lielu dienas daļu pavada ikviens ģimenes loceklis. Un, protams, ka visi sapņo par lielu,
Narva – tālākā ziemeļaustrumu pilsēta, kur jāredz cietoksnis, bastions... (1)Igaunijas–Krievijas pierobeža nav bezcerīga Eiropas Savienības nomale
Draugiem Facebook Twitter Google+