×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.0°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
4. decembris, 2017
Drukāt

Uz Grobiņu, Zentas Mauriņas bērnības zemi. Izcilajai esejistei – 120 (1)

Jāņa Vecbrāļa fotoJāņa Vecbrāļa foto

15. decembrī izcilajai latviešu rakstniecei, tulkotājai un esejistei Zentai Mauriņai paliktu 120 gadu. No pusgada vecuma līdz 23 gadiem viņas ģimenes mītne bija Grobiņas doktorāts.

Kā liecina Latvijas Valsts arhīvā esošā Mauriņas pirmā pases kopija, tolaik adrese bija Lielā iela 70. Pēc Otrā pasaules kara ēka ieguvusi citu kārtas skaitli – 84. Tēvam Robertam Mauriņam tur bija ārsta privātprakse. Grobiņas skolotāja Mirdza Gūža, tā laika pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Priedols un Liepājas mākslas vidusskolas direktors, leģendāra personība Rihards Rubīns pirms divdesmit gadiem šajās telpās izveidoja novadnieces piemiņas istabas.

Šobrīd jau deviņus gadus to vadītāja ir grobiņniece Maija Rolava un, kā viņa pati saka, ir cilvēks-orķestris. Šajās telpās ne tikai godina Zentu Mauriņu, bet interesenti ir aicināti apskatīt arī talantīgu un Latvijā labi pazīstamu mākslinieku darbu izstādes, kā arī notiek koncerti ar Liepājas simfoniskā orķestra mūziķu piedalīšanos. Un tas ir Maijas nopelns. 7. decembrī paredzēts interesants koncerts, veltīts novadnieces gadskārtai.

Piecelsies un ies pa ceļu prom
“Zenta Grobiņā piecu gadu vecumā saslima ar poliomielītu (bērnu trieku – D.E.) – tas notika 1903. gadā. Šis gads vispār Mauriņu ģimenei bija ļoti traģisks, jo pēc ierašanās šeit piedzima jaunākais brālis Verners, bet četru gadu vecumā saslima ar cukura diabētu. Insulīns vēl nebija izgudrots, un slimnieks vienkārši izdila. Dzīvi varēja pagarināt tikai ļoti smaga diēta – bērnu badināja. Verners visu laiku gribēja ēst. 1903. gadā nomira arī Mauriņu vecākā meita Irēna. Saslima Zenta – viņas izdzīvošana bija brīnums,” stāstu sāk grobiņniece.

Slimības sekas varot just Z. Mauriņas visās vēlāk rakstītajās grāmatās – viņa nespēja samierināties ar tādu dzīvi. Cerēja – tūlīt pamodīsies no ļauna sapņa, piecelsies un ies kaut kur pa ceļu prom. Grāmatās viņa neraksta, ka dzīvi pavada ratiņkrēslā. Viņa apraksta tādas situācijas, kad ir agrs rudens un viņa allaž jūtas nosalusi. Izrādās, ka pēc slimības Zentai darbojas tikai viena plauša. Sākās septembris, un viņai vajadzēja siltas vilnas jakas. Jūtīgums izpaužas visās jomās. “Šobrīd ratiņkrēsls ir piemērots visdažādākajiem līmeņiem un vajadzībām. Savukārt pirmais ratiņkrēsls bija tāds, kur kāds entuziasts piemontēja parastam istabas krēslam riteņus – ar to varēja braukt tikai taisni. Bet Mauriņas laikā tā bija trīsstūraina kaste ar zemiem riteņiem un divi stieņi – vajadzēja spēcīgu cilvēku, kurš stumj. Tas jau bija vēlāk, un tie bija ielas ratiņi. Iekštelpām bija vajadzīgi citi,” Mauriņu ģimenes dzīves faktus atklāj M. Rolava.

Piemiņas istabu vadītāja pastāsta, ka viņu rīcībā ir kādreiz Mauriņai piederējušās grāmatas, kuras savulaik dāvinājusi izcilās latvietes sekretāre Irēna Mellis. Pēc pirmo piemiņas istabu darbinieču iniciatīvas Irēnai ticis pasniegts augstākais Latvijas apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis. Irēna ir dzimusi 1916. gadā un nodzīvojusi ļoti solīdu mūžu.

“Es saņēmu viņas meitas Ingas vēstījumu e-pastā, ka viņas mamma aizgājusi Mūžībā 5. augustā 101 gada vecumā. Bagātīgs mūžs! Klātienē ar viņu neesmu tikusies, tikai bija iespēja redzēt režisora Rodrigo Rikarda autorfilmu “Baltā spīts”, kura radīta uz Mauriņas simt gadu jubileju un kurā Irēna Mellis stāsta par 32 gadiem, kurus viņa pavadījusi kopā ar rakstnieci,” stāsta Maija. Režisora Andreja Miglas vadībā ir izveidots neliels uzvedums pēc Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives vēstulēm. Zentu tēloja Liepājas aktrise Ilga Martinsone, bet Konstantīnu – aktrises dzīvesbiedrs, aktieris Jānis Dreiblats. Ar šo izrādi braukāts pa Latvijas skolām, un piemiņas istabās ir fotouzņēmums, kur aktrise I. Martinsone ir kopā ar I. Mellis.

Viena no pirmajām – Māra Zālīte
Piemiņas istabas būtībā ir sākušās no plikas idejas. Padomju laikā Lielajā ielā 84 atradās telegrāfa centrāle, kur cilvēki pieteica tālsarunas. Kad tapa piemiņas istabas, vizuālu eksponātu vispār nav bijis. Pirmā direktore Daiga Egle meklējusi antikvariātos Z. Mauriņas bildes un grāmatas – ne Raudives, ne Mauriņas foto nebija atrodami. Pirmās fotokopijas dāvinājusi “Daugavas vanagu” organizācija. Mauriņas grāmatas tolaik cilvēki glabājuši skapjos, kastēs, bēniņos, pagrabos. Viena no pirmajām grāmatu dāvinātājām bijusi dzejniece Māra Zālīte. “Pirmais vizuālais priekšmets bija tajā laikā izgatavota Mauriņas vaska figūra dabiskā lielumā, kurā attēlota izcilā latviete jaunībā. Tā gan vairs nav saglabājusies. Neesmu to redzējusi. Citiem figūra patika, bet dažus pat esot atbaidījusi,” par pirmo eksponātu klāsta Maija.

Pēc tam darbinieces sazinājušās ar Z. Mauriņas sekretāri I. Mellis Zviedrijā un aizbrauca pie viņas ciemos. Sekretāre grobiņniekiem uzdāvinājusi rakstāmmašīnu, uz kuras viņa savulaik pierakstījusi Zentas diktētos tekstus. Tā tagad ir goda vietā piemiņas istabās.

“Mūsu īpašumā ir “Tālās gaitas” eksemplārs, veltīts Irēnai Mellis ar zīmīgu Mauriņas ierakstu: “Irēnai, kas ticēja tad, kad neviens neticēja. 1955. gada Ziemassvētkos.” Iekarot savu vietu Zviedrijā un Vācijā rakstniecei nemaz nebija vienkārši. Pirmie seši emigrācijas gadi bija ļoti smagi. Citi latviešu inteliģences pārstāvji varēja iet restorānos mazgāt traukus un nopelnīt naudu, bet viņa to nevarēja slimības dēļ. Dzīvesbiedrs Konstantīns palika pie viņas, jo Zenta bija aprūpējama. Viņa tomēr uzskatīja, ka dzīvesbiedra aicinājums ir būt rakstniekam, negribēja, lai viņš ir kalps,” stāstīt turpina Mauriņas dzīvesceļa izzinātāja.

Maija stāsta, ka dažādu sakritību dēļ Mauriņas personīgo lietu Latvijā tikpat kā nav. “Zinu, ka ir bērzkoka galdiņš, kuru rakstniecei dāvājusi kāda ārste, kad viņa atradusies slimnīcā, lai sēdus stāvoklī varētu rakstīt. Galdiņš atrodas Zentas dzimtajā vietā – Lejasciemā, kur arī ir piemiņas istaba. Protams, ir vēstules, kuras lielākā daļa atrodas Rīgā, Rakstniecības un literatūras muzejā. Mums nebija Grobiņas doktorāta fotouzņēmuma – tāda, kāds tas izskatījies Mauriņu laikā. Tagad ir fotokopija. Te kādreiz bijusi ziemas veranda. Ir saglabājušās vēstules, kurās Zenta Mauriņa parakstās, ka raksta no ziemas verandas. Veranda bijusi veidota no krāsainām stikla vitrāžām. Cilvēki zina stāstīt, ka māja un veranda pārdzīvojušas Otro pasaules karu, bet pēc tam tā laika īpašnieki verandu nojaukuši. Pēc kara šī māja pārgājusi Latvijas Pasta īpašumā – tā tikusi pārveidota,” stāstīt turpina grobiņniece un piebilst, ka šī doktorāta fotouzņēmuma kopija ir liels ieguvums.

Vēl joprojām cilvēki dāvinot arī senas vēstules no personiskajiem īpašumiem. Vairākus gadus pēc kārtas Grobiņas piemiņas istabām kastēs tika sūtītas grāmatas no Amerikas un Kanādas, jo tur tika likvidētas latviešu draudzes. Turienes bibliotēkās bijis ļoti daudz Mauriņas sarakstīto grāmatu. Kā atceras M. Rolava, trimdas latviete Dace Micāne-Zālīte atzinusi, ka Zenta Mauriņa latviešiem bijusi kā gara nesalaužamības simbols. Visās trimdas latviešu mājās bijušas viņas grāmatas. “Tās tika sūtītas mums. Obligātie eksemplāri ir pietiekošā skaitā, un kādu no grāmatām varam uzdāvināt arī interesentiem,” pastāsta muzejniece.

Ar “Kaiju” pa Ālandes upi
Šogad, 30. augustā, skaistā, saulainā vasaras dienā Ālandes upē tika ielaista balta, gracioza laiva ar nosaukumu “Kaija”. Piemiņas istabas kopā ar Grobiņas tūrisma klubu “Oga”, kura vadītājs ir Raimonds Reinis, realizēja šo projektu.

“Pie Grobiņas vikingiem un uz piemiņas istabām brauc interesenti. Taču tās ir divas pilnīgi nesavienojamas lietas. Šis vikingu barbariskais laiks, slepkavošana, iekarošana, cietsirdīgā vīrišķība un pretī piemiņas istabas, kuras pārstāv cilvēku, kas savu daiļradi balsta kristietībā, latviešu tautas dziesmās un visas pasaules kultūrās. Kā šos divus komponentus savienot? Tas likās neiespējami. Un tad es nolasīju Raimondam fragmentu no Zentas Mauriņas grāmatas “Tālā gaita”, kurā rakstniece raksta: lai remdinātu viņas neremdināmās kustību alkas, tēvs Roberts nopircis meitai baltu, slaidu laivu, kuru Zenta nosaukusi par “Kaiju”. Māte Melānija gan kliegusi: kas nu būs, bet tēvs allaž atbalstījis meitu – uzskatījis, ka jāsniedz dzīvē viss nepieciešamais, lai nepaliktu rūgta, lai arī viņai būtu iekšējā dzīve,” par grobiņnieci stāstu turpina grobiņniece un atklāj, ka pagājis kāds laiks un Raimonds teicis: mums šī iecere jārealizē, vajag laivu! Viņam jau esot kolekcija ar laivām.

Sākotnēji bijusi doma jauno laivu nodēvēt par “Zentu”, bet tad no šīs ieceres atteikušies. Tēvs Zentu saucis par Filia Carrisima – bijusi doma tā saukt. Taču Maija uzstājusi, ka tai jābūt “Kaijai”.
Projektu īstenoja vietējais tūrisma klubs “Oga”. Un tagad skaistā laikā tūristi ar laivu var izbraukāt bijušos Zentas ceļus pa Ālandes upi. Ar domu – kad sēdi laivā, tad neviļus sāc domāt par meiteni, kura savulaik dzīvojusi Grobiņā, par pusaudzi, kura alka dzīves. “Man liekas, ka laiva savā veidā simbolizē upi, pa kuru var aizbraukt tālu prom, ceļš ved tālu. Kad sēdēju laivā, bija brīdis, kad iztēlojos, ko var just tāds bērns, kuru sabiedrība un daļa ģimenes locekļu mēģina norakstīt. Šobrīd, protams, laiva ieziemota, bet skaistajā laikā interesenti atkal varēs vizināties,” sola piemiņas istabu vadītāja.

Viesojas slaveni mākslinieki
Maija grobiņniekiem un pilsētas viesiem pasniegusi arī citas radošas dāvanas – tur izpaudies viņas organizatores talants. Pirms vairākiem gadiem Z. Mauriņas piemiņas istabās bijušas apskatāmas mākslinieces Elitas Patmalnieces gleznas, tāpat Jāņa Streiča darbu izstāde. Nākamā bijusi izcilās mākslinieces Edītes Paulas-Vīgneres pēdējās kolekcijas izstāde ar nosaukumu “Krāsu erotika”, pēc tās – gleznotāja Jāņa Anmaņa gleznu izstāde, bet šobrīd skatāma bērnu grāmatu ilustratores Anitas Paegles ilustrāciju izstāde “Zāle visu dienu zaļa”.

Pirms vai pēc mākslinieku darbu izstādēm Grobiņā notiek tikšanās ar viņu talantu cienītājiem. Autori ir dāsni un pēc izstādēm grobiņniekiem dāvina arī savus darbus. Piemiņas istabās ir divas J. Streiča gleznas, Grobiņas novada domes telpās atrodas nelielie E. Paulas-Vīgneres darbi.

Palīdzot pasaule kļūst labāka
7. decembrī plkst. 18 Z. Mauriņas piemiņas istabās paredzēts koncerts, veltīts viņas 120. gadskārtai. Pasākuma programmu veidos Londonas Filharmoniskā orķestra čellistes Ļubovas Ulibiševas un liepājnieces arfistes Astrīdas Katkevičas saspēle. Ar čellistes māti, maskavieti Zinaīdu Gafurovu, Maija iepazinusies vasarā un uzzinājusi, ka sieviete Krievijas galvaspilsētā lasa lekcijas par Zentu Mauriņu. Jāpiebilst, ka Ļubova ir dzimusi maskaviete, čellu spēlē no piecu gadu vecuma, mācījusies Gņesina Speciālajā mūzikas skolā, Krievijas Mūzikas akadēmijā un Londonā. Vairāku prestižu mūzikas balvu laureāte, spēlējusi Krievijas Simfoniskajā un Filharmonijas orķestrī, uzstājusies daudzās prestižās koncerthallēs. Šobrīd dzīvo un strādā Liverpūlē un Londonā. Mūziķe atzinusi: “Man tas ir liels gods spēlēt tik izcilas personības kā Zenta Mauriņa jubilejas pasākumā viņas mājās.” Savukārt Liepājas aktiera Ērika Vilsona sniegumā – Roberta Mauriņa redzējums uz savas meitas dzīvi un raksturu.

No 5. decembra piemiņas istabās būs skatāma mākslinieces Aijas Vilmanes grafiku un stikla gravējumu izstāde “The Time 2. Laiks 2…. Dzīvot tālāk drīkst tikai laimīgi (onkologs Lorenss le Šans)”. “Dzīve mēdz apmest kūleni, un Aijas dzīvē ienācis nevēlams viesis – ļaundabīgs audzējs. Rīkojot šo izstādi, arī man gribas palīdzēt un uzrunāt citus grobiņniekus savu iespēju robežās atbalstīt jauno mākslinieci, kura ir divu bērnu mamma. Ģeniālais krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis ir rakstījis, ka, palīdzot vienam, palīdzam daudziem un pasaule kļūst labāka,” sirdsgudrību izsaka M. Rolava.

Grobiņas Z. Mauriņas piemiņas istabu vadītāja vēl atklāj, ka ciemiņi pie viņiem ierodas bieži. Ir ļoti izdevīgs maršruts – Liepājā atrodas lielie brāļi “Lielas dzintars” un Liepājas teātris. Cilvēki, kuri dodas uz kultūras pasākumiem, rezervē arī stundu piemiņas istabu apskatei. Ir bijusi pat tūristu grupa no Bādkrocingenes Vācijā, kur Mauriņu joprojām atceras – radošā sieviete nodzīvojusi šajā vietā pēdējos četrpadsmit gadus un tur apglabāta – bijusi arī pilsētas Goda pilsone. Pagājušajā vasarā bijuši apmeklētāji no Krievijas – Sanktpēterburgas un Maskavas. Grobiņnieki ieguvuši jaunus draugus. Trimdas latvieši braukuši un brauc joprojām. No Latvijas ierodas ciemiņi no visdažādākajām vietām. “Lielākā daļa ir inteliģences pārstāvji, kuriem Mauriņas rakstītais ir tuvs,” noslēgumā uzsver piemiņas istabu vadītāja.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ne tikai esejiste, viņai ir vairāki izcili romāni. Zenta Mauriņa ir viena no latviešu visievērojamākām, Eiropas līmeņa rakstniecēm.

Draugiem Facebook Twitter Google+