Pasaulē
Citur

FOTO. Uz Abreni – raudzīt, vai kaut kas vēl atgādina par Latvijas laiku2

Foto: Zigmunds Bekmanis

Daudzi ceļotāji, dzenoties pēc tālu, eksotisku zemju iespaidiem, nav iedomājušies, ka pavisam netālu varētu atrasties ne mazāk eksotiskas vietas, kas turklāt cieši saistītas ar Latvijas vēsturi.

Viena no tādām teritorijām ir Abrene, kas pirmās brīvvalsts laikā tika saukta par Jaunlatgali un 2007. gadā, mūsu valdībai ratificējot Latvijas–Krievijas robežlīgumu, galīgi tika atdota lielajam austrumu kaimiņam.

Devos raudzīt, vai kaut kas te vēl atgādina par Latvijas laiku.

Pitalova – pilsēta krūmainē

Braucot no Rīgas ar Nov­gorodas autobusu (plkst. 8.30), Pitalovā esmu jau pēc piecām stundām un vēl gaismā steidzos gūt pirmos iespaidus par šo mazpilsētu ar apmēram pieciem tūkstošiem iedzīvotāju.

Tā kā autobusā bijām maz pasažieru, lai šķērsotu Latvijas–Krievijas robežu, nebija ilgi jāgaida. Robežsardzei kopā ar pasi parādu autobusā pa ceļam izsniegto un aizpildīto imigrācijas lapiņu, jautājumu nav, un bez aizķeršanās varu visu bagāžu likt uz skenera lentes.

Tikai, pakojot ceļasomu, bija jāatceras, ka līdzi paņemtās sviestmaizes ar sieru un desu jāapēd pirms robežas šķērsošanas, jo piena produktus un gaļas izstrādājumus Krievijā ievest nedrīkst, citādi draud nepatikšanas – nopietnas pārrunas vai pat naudas sods.

Pitalovas autoosta ir pamatīgi nolaista ēka, kas iekšpusē atgādina pamestu, drēgnu šķūni ar notecējušām sienām, kura vienīgais interjers ir pāris pa vidu novietotas solu rindas, padarot telpu ļoti nemīlīgu. Taču reisu saraksts ir diezgan garš. Bez daudzajiem vietējiem reisiem, kurus veic mikriņi vai nedaudz lielāki “paziki”, vairākas reizes dienā autobusi kursē arī uz apgabala centru Pleskavu, no kurienes tālāk var nokļūt uz galvenajām Krievijas metropolēm Sanktpēterburgu un Maskavu.

Vaicājot pēc naktsmājām, iepazīstos ar Nikolaju, kurš, sabrūkot Padomju Savienībai, pārcēlies šurp no Sanktpēterburgas un dzīvo Rītupes krastā pie pašas kādreizējās pirmās Latvijas brīvvalsts robežas. Pateicoties invaliditātes pensijai, iztikšana viņam laba, jo kopā ar sievu saņemot 30 tūkstošus rubļu (apmēram 450 eiro) lielu pensiju mēnesī.

Izrādās, Pitalovā ir viena vienīga viesnīca “Dubrava”, kas iekārtota bijušā pansionāta ēkā un, par laimi, atrodas netālu no autoostas.

Tur tieku piereģistrēts un kā ārzemnieks pakļauts Krievijas imigrācijas procedūrai – nākas stāstīt par savu profesiju un nodomiem šajā valstī. Turklāt amatpersona manā pasē nokopē visas lapas, arī tukšās – tāds esot likums. Viesnīcā neesmu vienīgais ārzemnieks – pirmoreiz redzu kādu ceļotāju ar Doņeckas tautas republikas dokumentiem.

Latviskajam sentimentam pa pēdām

Pitalova nevar lepoties ar sakoptām ielām un ievērojamām celtnēm, starp kurām var sazīmēt Latvijas laikā celtās, kas gan ir diezgan noplukušas, izņemot dažas, kurās atrodas valsts iestādes, piemēram, Pitalovas rajona tiesa.

Taču piedzīvojumu un latviskā meklētāji varētu vērot tās dzīves ritmu – caur smaržām un redzēto atmiņā ataust padomju laika dzīves nesakārtotība un bezcerīgums. Vietumis var pamanīt Eiropas vēsmas – ne tikai teju vienīgās kafejnīcas nosaukumā “Versaļa”, bet arī plakātos par Eiropas naudas piešķiršanu kāda ceļa posma remontam pārrobežu projekta ietvaros.

Pilsētas pašvaldības ēkas priekšā, pamatīgi sakuplojušu egļu ieskauts, uz augsta postamenta ar paceltu roku nesatricināmi stāv Ļeņins, kas, spriežot pēc gadskaitļiem, te uzstutēts par godu vadoņa simtgadei.

Pirmais iespaids – Pitalova ir zaļa pilsēta, tikai prasās pēc kārtīgas arboristu rosīšanās, jo apstādījumi ļoti nekopti.

Vēstures avotos Pitalovas sādža pirmoreiz minēta 1782. gadā, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tā saukta par Jaunlatgali un tikai no 1938. gada – par Abreni. Vēloties vairāk uzzināt par vēsturi, sameklēju Pitalovas muzeju, kas iekārtots bijušajā luterāņu baznīcā.

Kamuflāžas zaļi brūnajos toņos krāsotās ēkas sānu fasāde attēlo varonīgo karavīru cīņu Tēvijas karā par gaišo darbaļaužu valsts nākotni. Nelielajā foajē pie ieejas uz sienas rotājas milzīgs gleznojums, atainojot PSRS tautu draudzību.

Ekspozīcijas telpā par Latvijas laikiem vēsta stendi ar uzrakstu “Buržuāzijas gadi”.

Tas gan norāda vien vietvaras attieksmi pret noteiktu vēstures periodu, jo apskatei izliktas dažādas, tostarp ar politiku nesaistītas laikmeta liecības – gan Augšpils latviešu sešgadīgās pamatskolas audzēkņu un skolotāju bilde, gan “Jaunlatgales apriņķa krīvu zemnīku kandidatu saroksts” 1931. gada vēlēšanām, gan zirgu pase un Latvijas karte ar Jaunlatgales robežām.

Atspoguļots arī vācu laiks – apskatāms Vērmahta rīkojums (12.09.1941.) par nāves sodu, pakarot arī sievietes, kas slēps sarkanarmiešus un partizānus vai veiks sabotāžu pret vācu armijas formējumiem un infrastruktūru. Tiem pretī Latvijas antifašistiskās organizācijas uzsaukumi tautai, partizānu darbības izklāsts.

Savs stūrītis atvēlēts arī vietējo ļaužu sadzīvei. Muzeja telpa ziemā ir drēgna un nemīlīga, darbinieces staigā sarāvušās, tomēr apskates laikā neatstāj mani te vienu. Par latviešu likteņiem muzejnieces nav interesējušās, tādēļ dodos ārpus pilsētas uz kapiem, bet arī tur neatrodu nevienu piemiņas plāksni latviešu valodā.

Latviešu pārņemtā Augšpils

Nākamajā rītā ceļos agri, lai ar pirmo busiņu nokļūtu Augšpilī (Višgorodokā) – desmit kilometrus no Pitalovas pie Krievijas galvenā autoceļa (A116), kas savieno Ostrovu ar Latvijas robežu. Ciemam cauri tek Ladas upe, bet Augšpils pilskalnā slejas Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo baznīca (19. gs. beigas), kas kopš Latvijas brīvvalsts laikiem aizaugusi ar kokiem un tik tikko pamanāma no lielceļa.

Ir svētdiena, notiek rīta dievkalpojums, un ap dievnamu tik daudz automašīnu, ka grūti būtu sameklēt brīvu vietu. Pilskalnā 15. gs. (kopš 1476. gada) atradies krievu cietoksnis, par ko liecina saplaisājusi un slikti salasāma piemiņas plāksne – brīdinājums, ka tas ir ar likumu aizsargāts valsts arheoloģiskais piemineklis.

Sākotnēji par Višgorodoku sauktā Pleskavas guberņas vieta Latvijas pārvaldībā nonāca pēc 1920. gada miera līguma noslēgšanas ar Krieviju un pilnīgā tās jurisdikcijā atpakaļ atgriezās tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Tuvojoties sarmotiem kokiem cieši ieskautajai baznīcai, saprotu, kāpēc te tik daudz ļaužu.

Arī man rodas tāda maģiska, noslēpumaina sajūta, kas sola Dieva brīnumu aiz smagnējām kā pati dzīve dievnama durvīm. Turklāt garais ceļš kalnā – pa dubļiem un apledojumu, braukšus vai kājām – līdzinās Kristus ciešanām Golgātas kalnā, pēc kurām nāk atvieglojums un mūžīgā dzīvība.

Kacēni – agrākais latviešu ciems

Ir vēla pēcpusdiena, kad Kacēnos (Kačanovā) pie skolas izkāpju no autobusa, kur to gaida paprāvs skolēnu bariņš, lai dotos uz mājām. Doma atrast kādu latviski runājošu cilvēku izplēn ciema padomē – pēdējā latviete nesen nomirusi, taču varot mēģināt parunāties ar viņas meitu.

Saņēmis adresi, jau taisos uz iešanu, kad ciema padomē iebrāžas iecirkņa pilnvarotais policists – ciematā esot redzēts svešinieks. Ieraudzījis mani un noskaidrojis manus nolūkus, viņš kļūst pavisam vēlīgs un iesaka vēl dažus citus ļaudis, kam varētu būt kāds sakars ar Latviju.

Pa ceļam pie Lalitas apstājos pie kādreizējās Kacēnu luterāņu baznīcas, kas ieaugusi kokos.

Tornis ar krustu galā sašķiebies vēl vairāk nekā Pizas tornis un kuru katru brīdi draud nogāzties. Lai tiktu līdz dievnama ieejai, burtiski jālaužas cauri brikšņiem. Velts gājiens, jo viss izdemolēts – palikušas tikai plikas sienas. Cik gan nežēlīgs ir laiks un cilvēki! Šobrīd Kacēnu lepnums ir ulmaņlaikos celtā pasta māja un skola.

Ilga ciemošanās pie Lalitas nesanāk, jo viņa šķiet samulsusi par negaidīto apciemojumu un tuvojas arī vakars. Satraukumam norimstot, viņa tomēr sadūšojas mazliet parunāt latviski. Pēdējā laikā dzīve aizritot tikai pa māju, jo ilgi slimojusi, tādēļ vienīgais pelnītājs esot dzīvesbiedrs. Bērni jau savā dzīvē, tikai jaunākais vēl pa māju. Atceroties vecos laikus, Lalita rāda albumus, kuros redzama arī skaistā Kacēnu luterāņu baznīca, kas nu iznīcināta.

Saimniece piedāvā naktsmājas, bet atsakos, jo ciema padomē ieteica, kur meklēt cilvēku, kas mani varētu aizvest atpakaļ uz Pitalovu.

Autobuss, ar kuru atbraucu, šodien bijis pēdējais. Jau pa tumsu ar kabatas lukturīša staru taustu namu pakšus ielas malā. Numuru visiem nav, taču beigās izskaitļoju īsto. Atsaucīgais vedējs ir mans vienaudzis, bet nākas mazliet kavēties, kamēr “Ņivai” atkūst stikli, jo ārā kādi mīnus desmit grādi.

Pa ceļam apjautājos, kā te rit dzīve. Darba maz, viņam paveicies – piepelnoties ar transporta pakalpojumiem. Apkaimē esot tikai viena lielsaimniecība, un tā pati piederot holandiešiem. Braucot saprotu – Kacēnos vēl gribētu atgriezties. Kaut kas iracionāls liek justies šajā vietā neticami labi. Varbūt tā ir neapzināta piederība mūsu zemei.

Galerijas nosaukums
LA.lv