Šonedēļ lielā “Rīgas 2014” – Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšana 1
Vēl pāris dienas, un ar veselu sarīkojumu virpuli sāksies Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programma. Nodibinājuma “Rīga 2014” birojā zina stāstīt, ka atspoguļot programmu jau pieteikušies vairāki desmiti ārvalstu žurnālistu; vēl turpinās pēdējie priekšdarbi, lai sekmīgi noritētu Grāmatu draugu ķēde, kurā būs iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku.
“Nepārvarama vara”
Taču jau pilnīgi skaidrs arī tas, ka daži laikus ieplānoti sarīkojumi uz nezināmu laiku aizkavēsies. Viens no tiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā ieplānotā izstāde “No Johansona līdz Johansonam”, kurai bija jātiek atklātai jau 17. janvārī un jābūt pieejamai līdz ar pirmo grāmatu simbolisku pārvietošanu uz jauno Gaismas pili, – atgādina par nozīmīgu “Rīga 2014” atšķirību no citām Eiropas kultūras galvaspilsētām. Proti: esam pamanījušies pilnīgi izvairīties no jaunu kultūras infrastruktūras objektu iegūšanas. Pat vairāk: divi programmai tik būtiski objekti kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka un Rīgas pils ar tās trim muzejiem apmeklētājiem slēgtas. Laikmetīgās mākslas centra vadītāja, mākslas zinātniece un kuratore Solvita Krese skumji pajoko: “Būtu vieglprātīgi nosaukt programmu par force majeure un cerēt, ka negadīsies nekas neparedzēts.”
“Tu un tagad!” kultūras garāmgājējus bargi uzrunā reklāmas plakāti galvaspilsētas centrā un klipi televīzijā, bet pilsētas nomalēs, kuras solījuši sasniegt “Rīgas 2014” rīkotāji un kuras, iespējams, ar laiku patiešām sāksim politkorekti dēvēt par apkaimēm (diez vai Čaka dzejā šis apzīmējums arī iederētos?), kultūras galvaspilsētas tuvā dvaša pat nedēļu pirms lielās atklāšanas stipri maz jūtama. Vēl vairāk: no paša sākuma skaļi deklarēto, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta nav tikai Rīgas, bet visas Latvijas ieguvums, jūtami apēno Rīgas domes pieņemtais lēmums paaugstināt sabiedriskā transporta biļešu cenas visiem ārpus Rīgas deklarētajiem. Iespējams, vieglprātīgi kādu laiku cerēju, ka tieši Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas rīcības komiteja varētu pilsētas domei šo sākotnējo uzstādījumu atgādināt, taču sarunās ar programmas kuratoriem saņemu atbildi, ka par to nav ticis runāts. Neapšaubāmi, mākslinieciskās programmas organizatoriem nav nekādu iespēju ietekmēt pilsētas vadības politekonomiskos lēmumus un, ņemot vērā, ka lielākā daļa rīkošanai nepieciešamā budžeta nāk tieši no galvaspilsētas, nevis valsts vai Eiropas budžeta, šādu kritiku varētu arī uzskatīt par košanu rokā, kas baro. Tomēr, ja reiz programma aicina cilvēkus iesaistīties ne tikai kultūras baudīšanā, bet arī līdzradīšanā, savā ziņā pozicionējot to kā sociālu un pilsonisku aktivitāti, gluži vietā būtu kāds māksliniecisks komentārs par politisku lēmumu. Pretējā gadījumā var sagadīties, ka Latvijas iedzīvotāji, kurus jau tāpat kaitina Rīgas dižmanība, nobalso ar kājām un Eiropas kultūras gada sarīkojumus ignorē vispār. Būtu visai snobiski paziņot, ka tas ir tikai viņu pašu zaudējums.
Cerot uz jaunu kvalitāti
Kad šādi vienā elpas vilcienā nosaukti acīmredzamie “Rīgas 2014” trūkumi, izklausās, ka kultūras gada norise lemta neizbēgamai neveiksmei. Tomēr tikai šķietami paradoksālā kārtā varētu izrādīties tieši pretēji. Jaunā teātra institūta direktore, ilggadēja jaunā teātra festivāla “Homo Novus” veidotāja un “Rīgas 2014” tematiskās līnijas “Ceļu karte” kuratore Gundega Laiviņa precīzi definē “Rīgas 2014” spēcīgāko priekšrocību: “Programma, kad izdodas līdz tai aizrakties, ir ļoti laba.”
Atšķirībā no absolūti lielākās daļas citu Eiropas kultūras galvaspilsētu “Rīgai 2014” nav ārzemju kuratora. Tā vietā ir veseli seši tematisko līniju kuratori, par dalību katrā līnijā rīkoti konkursi un tajās iekļautos notikumus piedāvā ļoti daudzas radošās grupas. Šāds programmas izveides princips atšķiras no ierastās prakses, jo lielākoties Eiropas kultūras galvaspilsētu programmās dominē ārvalstu mākslinieku imports, un atsevišķās vietās šāda izvēle pat novedusi pie vietējo mākslinieku protestiem. Gundega Laiviņa norāda: “Turpretī pie mums iesaistīti visi vietējie mākslinieki, kuri patiesi to vēlējās. Tieši to uzskatu par šīs programmas lielāko plusu. Tas arī ļoti skaidri parādīs, cik lielā mērā mēs spējam ģenerēt ko kvalitatīvi pilnīgi jaunu.”
Neraugoties uz šķietamo sadrumstalotību, “Rīgas 2014” programma, tajā iedziļinoties, tomēr atstāj harmonisku, savstarpēji papildinošu iespaidu. Tas nebūtu iespējams, ja tik dažādajiem rīkotājiem un māksliniekiem nebūtu izdevies panākt saskaņotu vīziju par īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem.
Nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja un tematiskās līnijas “Rīgas karnevāls” kuratore Diāna Čivle to kopsavelk, sakot: “Galvenais ir būt aktīvam, piedalīties. Laikmetā, kad visa kultūra šķiet pieejama digitāli, tomēr svarīgi apzināties, ka dzīvo klātbūtni neatsver nekas.”
Šim viedoklim piekrīt arī tematiskās līnijas “Izdzīvošanas komplekts” kuratore Solvita Krese. Viņa teic – kā “Izdzīvošanas komplekts”, tā arī “Ceļu karte” īpaši uzsver vietas, savu sakņu, savas lokalitātes meklējumus, atgādinājumu, ka ikviens cilvēks ir mākslinieks, ka iespējams ņemt vaļasprieku un attīstīt to par profesionālu nodarbošanos vai izmantot jebkurā citā profesijā un amatā.
Klātbūtnes, ieinteresētības, atsaukšanās nepieciešamību uzsver arī līnijas “Okeāna alkas” kurators komponists Uģis Brikmanis, kā konkrētu piemēru minot savā līnijā iekļauto Grāmatu draugu ķēdi: “Ikviens varēs piedalīties grāmatu ceļojumā uz jauno bibliotēku. Tieši tas ir neatkārtojamais. Ne jau grāmatām tas nepieciešams, bet cilvēkiem.”
Ir saprotams, ka patlaban programmas rīkotāji nelabprāt prognozē, cik lielā mērā Eiropas kultūras galvaspilsētas sarīkojumi uzrunās un liks iesaistīties cilvēkiem, kuri nav uzskatāmi par kultūras baudītājiem ikdienā. Gundega Laiviņa teic: ja 2014. gads palielinās kultūras baudītāju un līdzradītāju apjomu Rīgā kaut tikai par pieciem vai desmit procentiem, mērķis būs sasniegts.
Ar svaigu skatu
“Rīgas 2014” programmā savijas lokālais ar globālo, vēsture ar nākotnes vīziju, elitārais ar ikdienišķo, disonējot un harmonējot, izaicinot un, iespējams, brīžiem arī kaitinot potenciālo skatītāju / dalībnieku / baudītāju.
Iespējams, visspilgtāk tas izpaudīsies tematiskajā līnijā “Brīvības iela”, kurā iesaistītie caur mākslas prizmu mēģinās jaunām acīm palūkoties uz mūsu vēsturi simts gadu garumā. “Ceļu kartes” un “Izdzīvošanas komplekta” kuratores norāda: viņu sadaļās auditorijas tautībai un citām sociālajām pazīmēm nav nozīmes; jau patlaban darbojas vairāki pilotprojekti, kuros vienlīdz aktīvi iesaistās kā latviski, tā krieviski runājošie Rīgas iedzīvotāji. Arī vispārcilvēciskā mākslas valoda tematiskajās līnijās “Rīgas karnevāls” un “Okeāna alkas” ļauj to baudīt neatkarīgi no saziņas valodas. Uģis Brikmanis pat teic, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu izjūt kā solījumu, jauna kultūras laikmeta priekšvēstnesi.
“Brīvības iela”, ņemot vērā mūsu nesenās pagātnes līkločus, turpretī izskatās pēc īsta izaicinājuma, jo līnijā skartās tēmas – varas maiņas un dzīve šo varu ap-stākļos, pieminekļi pilsētas publiskajā telpā, Stūra mājas liktenis un citas līdzvērtīgi smagas tēmas – ikdienā cenšamies vai nu pilnīgi apiet, vai arī turēties pie iepriekš izveidota viedokļa. Līnijas kurators Gints Grūbe, kopsavelkot savas tematiskās līnijas vīziju, teic: “Mēs gribētu, lai šo kultūras projektu saturs izraisītu diskusiju un viļņošanos un kļūtu par ierosmi visiem rīdziniekiem, arī cilvēkiem, kuri savu dzīvi ar Latvijas vēsturi saista samērā nesenā laikā.”
“Brīvības iela” mūs vedīs pašu vēstures freidiskajos dziļumos, bet “Dzintara ādere”, tieši pretēji, tiecas atjaunot Rīgas un Latvijas klātesamību pasaules Dzintara ceļā. Tematiskās līnijas kuratore Vita Timermane-Moora atgādina – “Rīga 2014” ir piedzīvojums, gluži tāpat kā dzintara meklēšana: “Es gribētu, lai šī programma palīdz celt mūsu pašapziņu un apzināties, ka esam globālās apmaiņas sastāvdaļa, un ir svarīgi, lai mēs būtu spēcīgs ķēdes posms.”
No pašiem Eiropas kultūras gada rīkošanas pirmsākumiem solīts, ka tiks apgūtas jaunas vietas, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai sarīkojumi notiktu ne tikai centrā, bet arī un it īpaši ārpus tā. Patlaban vērojamas divas tendences: no vienas puses, kultūras infrastruktūras trūkumi spiež meklēt alternatīvas, bet, no otras puses, atsevišķu sarīkojumu kuratori atzinuši, ka izrādījies pārāk sarežģīti iziet pilnīgi neapgūtās teritorijās. Tādējādi arī ārpus pilsētas centra “Rīgas 2014” sarīkojumi tomēr lielākoties notiks konvencionālās vietās – esošajos radošajos kvartālos un Rīgas domes atjaunotajos pilsētvides objektos.
Gundega Laiviņa uzskata – šāds risinājums lielā mērā ir tikai dabisks, jo rīkotāju mērķis nav vienreiz un atrauti no vietas konteksta atvest uz priekšpilsētu kādu kultūras notikumu, bet gan rosināt esošos un potenciālos radošos punktus, kur jau dzīvo un darbojas aktīvi cilvēki. Vienlaikus viņa uzskata: “Pašlaik ir pārāk stipri jūtama vēlme uzsvērt jaunās bibliotēkas ēkas pabeigšanu un notušēt visu pārējo. Un runa jau nav tikai par kultūras infrastruktūru. Rīgā publiskā telpa kopumā ir tāda, ka cilvēks – vienalga, iedzīvotājs vai pilsētas viesis – nav tās centrā.”
Tam nepiekrīt Diāna Čivle, norādot: pat krīzes laikā darbs pie lielajiem kultūras infrastruktūras objektiem neapstājās. Viņa uzsver, ka daudzās jomās pilsētai un valstij ir dalīta atbildība un labā sadarbība jau parādījusies Latvijas Nacionālā teātra un Operas rekonstrukcijas laikā, tagad to pašu varot teikt arī par Nacionālo māk-slas muzeju. Vienlaikus viņa uzsver: “Protams, mēs ceram, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumi arī pastiprinās uzmanību uz kultūras infrastruktūru.”
Vita Timermane-Moora aicina nekoncentrēties uz trūkumiem kultūras infrastruktūrā, atgādinot gan, ka tie galvenokārt nozīmē to, ka var notikt mazāk sarīkojumu un tos var vienlaikus redzēt mazāk apmeklētāju. Turklāt ar Rīgas pili un Zolitūdes “Maxima” notikušais valsts mērogā viesis nedrošību un bažas par neaizsargātību ikdienas darbā un sadzīvē. Viņa uzsver, ka apbrīno Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbinieku izturību: “Lielā dzintaram veltītā izstāde jau bija pilnīgi saplānota, kad notika pils ugunsgrēks. Tomēr viņi nenolaida rokas, un ar šo izstādi faktiski tiks atklātas muzeja pagaidu ekspozīcijas telpas Brīvības ielā, pašā pilsētas centrā.”
Cerīga izjūta par gaidāmo kultūras sarīkojumu ietekmi uz pilsētvidi un cilvēkiem arī ir Solvitai Kresei: “Vizuāli telpiski Rīga ir pilsēta ar māksliniecisku nervu, kas redzams gan arhitektūrā, gan pilsētplānojumā. Krāšņa, bagātīga vide, kas tikai mazliet jāizceļ. Es arī ceru, ka tieši “Rīgas 2014″ ietekmē pilsēta varētu vēl mainīties uz labo pusi tādā nozīmē, ka kļūtu radošāka un draudzīgāka, lai cilvēki kļūtu runīgāki un atvērtāki komunikācijai.”
Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas stiprās un vājās puses
SVID analīzi veica doktorante, LKA docētāja, producente Leonarda Ķestere.
Stiprās puses
Ikviena piedalīšanās; LTV1 tiešraides; programma: lielie vārdi (Vija Celmiņa, Alvis Hermanis, Gustavs Klucis, Gidons Krēmers u. c.), lielie notikumi (8. Pasaules koru olimpiāde, Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija u. c.), “Must see!” (“Rienci” LNO, filma “Escaping Riga”, Kristapa Pētersona opera, Artura Maskata opera, laikmetīgā teātra programma “forte forte” utt.), izstāžu programmas un instalācijas, Stūra mājas Brīvības/Stabu ielā programma, pasākumi Rīgas apkaimēs; “Rīga 2014” arī Siguldā; LNB jaunās ēkas darbības uzsākšana.
Vājās puses
Interesenti nevar tikt visur iekšā (“Rienci” LNO, Alvja Hermaņa izrādes).
Neraugoties uz dārdzību (autortiesības un blakustiesības), tomēr vajadzēja padomāt, kā organizēt tiešraides uz lielajiem ekrāniem. Varbūt vēl var paspēt?
Kā lai atšķir, kas ir “Rīgas 2014” programma un kas – parastais ikdienas darbs?
Kultūras celtņu infrastruktūra un tās neesamība.
Iespējas
Projektu milzu attīstības potenciāls nākotnē; tik svarīgs Eiropas mēroga pasākums Rīgai vesela gada garumā pirmkārt ir Rīgas un valsts mārketinga norise; iespēja piesaistīt jaunus kultūras lietotājus; Rīgas iedzīvotāju savas pilsētas mīlestības un lepnuma par to pārbaude; iespēja integrēties caur kultūru.
Draudi
“Rīga 2014” nav visu Rīgas un Latvijas pilsoņu dienaskārtībā un tur visa vaina jāuzņemas galvenokārt politiķiem; maz lielo uzņēmumu, kas ir sadarbības partneri; 2015. gadu var sagaidīt pilnīgi pārguruši no kultūras.
Viedokļi
Vai iesaistīsieties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas norisēs?
Inga Dzintare, strādā apkalpojošajā sfērā: “Jā, esmu gatava sekot līdzi “Rīgas 2014″ aktualitātēm un pasākumiem, taču vēl par tiem neko daudz nezinu.”
Anda Krankale, klientu apkalpošanas speciālists: “Noteikti zinu, ka šādi pasākumi vispār būs un ka Rīga šogad kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Par programmas norisi vēl neesmu interesējusies, bet tuvākajā laikā ir doma apskatīt pasākumu aprakstus un kādu no tiem arī apmeklēt.”
Jurgita Bareika, studente: “Cenšos sekot līdzi visai aktuālākajai informācijai un esmu apņēmusies apmeklēt pēc iespējas vairāk dažādu pasākumu. Ja cilvēks ko vēlas uzzināt par gada programmu, informācija ir pieejama. Problēma ir tajā, ka cilvēkus vienkārši neinteresē, vai arī aizņemtajā ikdienā viņi nemaz nav dzirdējuši par šo gadu, bet uzskatu, ka tā vairāk ir sabiedrības pasivitāte, nevis informācijas trūkums.”
Andris Reizenbergs, bārmenis: “Priecājos, ka Rīga visu gadu būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, jo Rīga jau sen to pelnījusi, un ceru, ka drīzumā stafetes kociņu pārņems arī kāda cita Latvijas pilsēta. Pēc iespējas vairāk centīšos apmeklēt pasākumus. Diemžēl ar informāciju neesmu iepazinies, jo īpaši meklējis neesmu. Bet vēl jau ir laiks, un ceru, ka būs programmiņas par gaidāmajiem notikumiem un aktuālie ziņu sižeti gan TV, gan presē.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
Ārzemēs/Ūmeo 2014
Sāmu galvaspilsēta Ūmeo
Vienlaikus ar Rīgu šogad par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļuvis Zviedrijas ziemeļu apgabala Vesterbotenas centrs Ūmeo. Kā uzsver “Ūmeo 2014” mākslinieciskais direktors Fredriks Lindegrēns, būtiskāko atšķirību starp Ūmeo un Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmām nosaka tas, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta ar visiem valsts nozīmīgākajiem nacionālajiem un vēsturiskajiem kultūras centriem, bet Ūmeo – pilsēta Zviedrijas perifērijā ar savu savdabību. Pasaules kultūras kartē Ūmeo visvairāk ir īpaša ar to, ka šeit joprojām dzīvas ir saglabājušās senās sāmu tautas kultūras tradīcijas un dzīvesveids. Tāpēc gan vērienīgajā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanā, gan visas programmas laikā uzmanības centrā būs sāmi, viņu audzētie ziemeļbrieži, kultūras bagātības un arī to apdraudētība mūsdienās. Liela vieta “Ūmeo 2014” programmā atvēlēta “andergraunda” jeb pagrīdes kultūrai. Visaugstāk te tiek vērtēta radoša robežpārkāpšana, nevis prestižs un būtiskākie kultūras notikumi ir tie, kurus rosinājusi un veidojusi vietējā radošā sabiedrība, ne kultūras iestādes. Nozīmīgākais Rīgas un Ūmeo sadarbībā solās būt starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla “Survival kit” viesošanās ar radošu darbnīcu un izstādi.
Sagatavpjusi ANNA GALVIŅA
