“Uz krūtīm uzgulstas vārdi” 0
Jaunā dzejniece Luīze Lismane (1989) dzimusi Limbažos. Piedalījusies Iesācēju autoru seminārā, literārajā nometnē “Aicinājums”, 2009. gadā mācījusies Latvijas Rakstnieku savienības programmas “Literārā akadēmija” Dzejas meistardarbnīcā pie Ronalda Brieža.
2013. gadā publicēja savu pirmo dzejas kopu literārajā izdevumā “Vārds”, tam sekoja divas publikācijas interneta kultūras un patstāvīgās domas portālā “Satori”, publiskie dzejas lasījumi. Publicēts dzejolis mūsdienu latviešu dzejnieku kopkrājumā “Viens dzejolis 2013”. Studē Latvijas Mākslas akadēmijā un raksta par mākslu žurnālam “Studija”.
– Kuri ir jūsu mīļākie dzejnieki un kādēļ?
Luīze Lismane: – Vienu brīdi aizrāvos ar amerikāņu dzejnieci Melisu Brodēru – viņas dzejai ir ļoti saistoša izteiksmes forma, spēle ar tēliem un apzināta provokācija. Pārējais no dzejas pie manis nonāk pastarpināti, vairāk nejauši, tāpēc vēl kādu izcelt šobrīd ir grūti.
– Vizuālā māksla un dzeja – kas izjūtās ir kopīgs un kas atšķirīgs?
– Tieši izjūtu līmenī, manuprāt, atšķirību nemaz nav, ja viss tiek vispārināts. Bet kopīgais varētu būt sākuma posmā, kad jūti varēšanu un varbūt daļēju nepieciešamību no sevis kaut ko dot.
Man šķiet, jebkuram radošajam procesam vajadzētu veidot papildu telpu jau esošajai realitātei. Tad līdzīgās sajūtas varētu būt arī nedaudz kā dievam – apziņa, ka esi radījis jaunu dimensiju, kurā ļauj ienākt lasītājam vai skatītājam ar noteikumu, ka viņš pieņem tevis izdomāto kārtību, notikumus un sajūtas. Un tev ir sava vara likt smieties vai tieši pretēji. Tas ir kā bērnībā, spēlējoties smilšu kastē ar spainīšiem, – tikai tu kā autors esi ne tikai izdomājis spēles noteikumus, bet arī pašu smilšu kasti.
– Ko jums nozīmē tas, ka esat limbažniece?
– Man vieglāk ir atbildēt uz jautājumu, ko man nozīmē Limbaži. Tā ir parasta mazpilsēta, kur nav luksoforu, bet ir trīs baznīcas, slimnīca, ģimnāzija un veikals ar diviem xx. It kā nekas īpašs, bet vienlaikus man svarīgākā vieta pasaulē. Tur es uzaugu, tur ir manas mājas un ģimene.
Maize. Māsa. Miesa.
tik karsta ziemas diena
un es nevaru neskatīties tavā mutē kad tu lūdz man maizi es netieku augstāk par lūpām
es redzu tavu mēli tā apviļā vārdu kumosus un pirms norīšanas spļauj ārā negribēti kā svešus bērnus
nevaru aizmirst vēl divas nedēļas tavu mēli tik biezu kā baltmaizes rika bez sviesta sausa un cieta
tā kustējās kaut kā jocīgi vēl vairākas dienas nesaprotu kāpēc pirmoreiz pateicu nē
mēle
liela un plata
gandrīz balta
iešķeltu galu
mutē nolokās čūska
***
man šķiet mēs tevi gaidījām visu mūžu
tad deviņus mēnešus un tad divas naktis
un vēl ļoti daudz stundu līdz
piezvanīja tētis un teica – ir klāt
un mēs gaidījām kad tu sāksi staigāt
un runāt bet tikmēr tavas acis bija
plaši vaļā un uz iekšu ieauga
visa šī pasaule
un kad tu beidzot pārstāji raudāt un aizmigi blakus
un es aizmigu un visi mēs aizmigām
un pat senākajos pasaules karos
pēdīgi iestājās miers
vienudien tu izaugsi liels
lielāks par mani
tā būs vasara ziema varbūt āboli
kritīs no zariem ar precīzu sekunžu intervālu
un es dzirdu kā pāri laikam tu sauc –
māsu nu nāc
un tagad tu lasi šo dzejoli
velc ar pirkstu pāri rindām
pie katras zilbes ir ieelpa
un noraustās valoda līdz
skaņa top pilna
atveru durvis
es esmu klāt
tik maza kā vēl nekad
***
un ar laiku pat
sadzīst diena pret nakti
sadzīst lietus
sadzen cilvēkus pa pieturām nojumēm
sadzen pa mājām
sadzīst pienbalta miesa ar zilganu asinsvadu tīklu
vakaros sadzīst pat upes
kad sadzen sevi jūrā līdz kuģiem
sadzīst elektrība sadzenas strāva pa kontaktiem
ar slapjiem pirkstiem var dabūt pa nagiem
visus aizmirstos bet reiz redzētos sapņus
var sadzīt līdz debesīm bet dzīsies tie
atpakaļ visnepiemērotākajos brīžos
sadzīst cilvēks sadzinis spēku pret stiklu
sadzīst smiekli sarkani skaļi jau blāvi
pret rītu kā rūti atsitas krūze un sašķīst
uz krūtīm uzgulstas vārdi
visi ar vienu nozīmi
grūti
nodziest gaisma
