Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. aprīlis, 2014
Drukāt

“Uz krūtīm uzgulstas vārdi”

Foto no L. Lismanes personiskā arhīva (autore Daira Zālīte)Foto no L. Lismanes personiskā arhīva (autore Daira Zālīte)

Jaunā dzejniece Luīze Lismane (1989) dzimusi Limbažos. Piedalījusies Iesācēju autoru seminārā, literārajā nometnē “Aicinājums”, 2009. gadā mācījusies Latvijas Rakstnieku savienības pro­grammas “Literārā akadēmija” Dzejas meistardarbnīcā pie Ronalda Brieža.

2013. gadā publicēja savu pirmo dzejas kopu literārajā izdevumā “Vārds”, tam sekoja divas publikācijas interneta kultūras un patstāvīgās domas portālā “Satori”, publiskie dzejas lasījumi. Publicēts dzejolis mūsdienu latviešu dzejnieku kopkrājumā “Viens dzejolis 2013”. Studē Latvijas Māk­slas akadēmijā un raksta par mākslu žurnālam “Studija”.

– Kuri ir jūsu mīļākie dzejnieki un kādēļ?


Luīze Lismane: – Vienu brīdi aizrāvos ar amerikāņu dzejnieci Melisu Brodēru – viņas dzejai ir ļoti saistoša izteiksmes forma, spēle ar tēliem un apzināta provokācija. Pārējais no dzejas pie manis nonāk pastarpināti, vairāk nejauši, tāpēc vēl kādu izcelt šobrīd ir grūti.

– Vizuālā māksla un dzeja – kas izjūtās ir kopīgs un kas atšķirīgs?


– Tieši izjūtu līmenī, manuprāt, atšķirību nemaz nav, ja viss tiek vispārināts. Bet kopīgais varētu būt sākuma posmā, kad jūti varēšanu un varbūt daļēju nepieciešamību no sevis kaut ko dot.

Man šķiet, jebkuram radošajam procesam vajadzētu veidot papildu telpu jau esošajai realitātei. Tad līdzīgās sajūtas varētu būt arī nedaudz kā dievam – apziņa, ka esi radījis jaunu dimensiju, kurā ļauj ienākt lasītājam vai skatītājam ar noteikumu, ka viņš pieņem tevis izdomāto kārtību, notikumus un sajūtas. Un tev ir sava vara likt smieties vai tieši pretēji. Tas ir kā bērnībā, spēlējoties smilšu kastē ar spainīšiem, – tikai tu kā autors esi ne tikai izdomājis spēles noteikumus, bet arī pašu smilšu kasti.

– Ko jums nozīmē tas, ka esat limbažniece?


– Man vieglāk ir atbildēt uz jautājumu, ko man nozīmē Limbaži. Tā ir parasta mazpilsēta, kur nav luksoforu, bet ir trīs baznīcas, slimnīca, ģimnāzija un veikals ar diviem xx. It kā nekas īpašs, bet vienlaikus man svarīgākā vieta pasaulē. Tur es uzaugu, tur ir manas mājas un ģimene.

Maize. Māsa. Miesa.


tik karsta ziemas diena

un es nevaru neskatīties tavā mutē 
kad tu lūdz man maizi 
es netieku augstāk par lūpām

es redzu tavu mēli tā apviļā vārdu kumosus un pirms norīšanas spļauj ārā negribēti 
kā svešus bērnus

nevaru aizmirst vēl divas nedēļas tavu mēli tik biezu kā baltmaizes rika 
bez sviesta sausa un cieta

tā kustējās kaut kā jocīgi vēl vairākas dienas nesaprotu kāpēc pirmoreiz pateicu nē

mēle

liela un plata

gandrīz balta

iešķeltu galu

mutē nolokās čūska

***

man šķiet mēs tevi gaidījām visu mūžu

tad deviņus mēnešus un tad divas naktis

un vēl ļoti daudz stundu līdz

piezvanīja tētis un teica – ir klāt

un mēs gaidījām kad tu sāksi staigāt

un runāt bet tikmēr tavas acis bija

plaši vaļā un uz iekšu ieauga

visa šī pasaule

un kad tu beidzot pārstāji raudāt 
un aizmigi blakus

un es aizmigu un visi mēs aizmigām

un pat senākajos pasaules karos

pēdīgi iestājās miers

vienudien tu izaugsi liels

lielāks par mani

tā būs vasara ziema varbūt āboli

kritīs no zariem ar precīzu sekunžu intervālu

un es dzirdu kā pāri laikam tu sauc –

māsu nu nāc

un tagad tu lasi šo dzejoli

velc ar pirkstu pāri rindām

pie katras zilbes ir ieelpa

un noraustās valoda līdz

skaņa top pilna

atveru durvis

es esmu klāt

tik maza kā vēl nekad

***

un ar laiku pat

sadzīst diena pret nakti

sadzīst lietus

sadzen cilvēkus pa pieturām nojumēm

sadzen pa mājām

sadzīst pienbalta miesa 
ar zilganu asinsvadu tīklu

vakaros sadzīst pat upes

kad sadzen sevi jūrā līdz kuģiem

sadzīst elektrība sadzenas strāva 
pa kontaktiem

ar slapjiem pirkstiem var dabūt pa nagiem

visus aizmirstos bet reiz redzētos sapņus

var sadzīt līdz debesīm bet dzīsies tie

atpakaļ visnepiemērotākajos brīžos

sadzīst cilvēks sadzinis spēku pret stiklu

sadzīst smiekli sarkani skaļi jau blāvi

pret rītu kā rūti atsitas krūze un sašķīst

uz krūtīm uzgulstas vārdi

visi ar vienu nozīmi

grūti

nodziest gaisma

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+