Kokteilis
Baudi

Uz kurieni tos zēnus vest? Vērtējam tehnisko izpriecu iespējas 16


“Blue shock race” trasē.
“Blue shock race” trasē.
Foto – Atis Jansons

Uz kurieni tos zēnus vest?

Saņēmu ielūgumu iepazīt jauno kartinga halli vecajā “Bērnu pasaulē”. Un tūlīt atcerējos pērno eksperimentu, kad līdzīgā vizītē uz Motormuzeju par ekspertiem līdzi ņēmu mazdēlus. Kristofers (10) un Dāvis (8) – īstā izglītojoši izklaidējošu atrakciju mērķauditorija. “Pielipa” toreiz viņi galvenokārt digitālajām eksponātu piedevām, kuras es pats pienācīgi novērtēt nebūtu spējis. Tādēļ atkal ejam kopā.

Galerijas nosaukums

“Blue Shock Race”

Kartingu trase Matīsa ielā?! Kā tas iespējams? Rūkt un smirdēt centra šaurībā?

Ne rūc, ne kūp. Vecā “universālveikala” trešais stāvs, no letēm un plauktiem izbrīvēts, ir izrādījies pietiekami plašs, lai tajā ielocītu 280 metrus garu trasi, kurā bez skaņas (riepas gan reizēm nočīkst) un smakas pārvietojas 21. gadsimta gokarti. Elektriski.

Tie paši, kuru pirmo poligonu Latvijā pērn atklāja liepājnieki. Savdabīga jauniešu komanda, izcili kolorītā vadoņa Arta Daugina stūrēta, Liepājas mēra (autosportista!) Ulda Seska balstīta (Liepājas hallē, starp citu, par treneri strādā Ulda dēls Mārtiņš). Artis vien būtu plaša raksta cienīgs – par fanātisko neatlaidību, par pacelto lozungu “PSP”, kas, izrādās, nozīmē – pacel savu pakaļu… Kusties! Darbojies! Svītro no leksikas vārdus “nav iespējams”…

Bet pietiek par Arti. Ka nepārslavējam. Jau tā “gugles” meklētājs par viņu “izmet” desmitus rakstu un raidījumu. Lasiet, klausieties, skatieties, mācieties – ja interesē.

Mēs nākam braukt. Pēc pirmajiem 10 apļiem mani zēniņi staro. Par “driftiem” vien runā. Bet tādi nemierīgi. Ar tādu kā mazuma piegaršas rūgtumu. Un metas digitālajos papildinājumos, kuru tāpat kā Mežciemā arī šeit netrūkst. Rallija brauciena simulators, piemēram, šiem datorspēļu bērniem patīk ne mazāk. Tad palūdzam vēl vienu kartinga devu. Un sakām – uz redzēšanos!

Vai nāksim vēl? Vai ieteiksim citiem? Jā, protams. Zēni tāpēc, ka vienkārši patika. Vectēvs tāpēc, ka jebkurš reāls brauciens pie reālas stūres ir pareizāk audzinošs nekā bakstīšana telefonspēļu ekrānos. Vajadzīgs, ja gribi drošu satiksmi nākotnē. Un šī nu reiz (lai piedod “333”, Biķernieki, Jelgavas “Rullītis”) ir vieta, līdz kurai rīdzinieks var kājām aiziet, vieta, kura pirmajiem īstajiem motorizētajiem braucieniem būs pieejama un komfortabla jebkuros laika apstākļos.

Iesaku iegriezties. Bet uzskatu par nepieciešamu brīdināt. Prieks nav lēts (un nevar jau būt šādās telpās un ar šādu ultramodernu tehniku). Laiciņš, ko šeit pavadījām bez ekspertu un reportieru privilēģijām, mums būtu maksājis kādus 50 eiro. Un, kā jau teicu – tas bija īss. Ar mazuma piegaršu. Bez nopietna treniņa iezīmēm. Un prieks var kļūt vēl daudzkārt dārgāks, ja čīkstošu riepu vīruss saķers puikas tā, ka sāksies – tēti, gribu savu gokartu… Un ievilks visu ģimeni skaistajā autosporta pasaulē, kurā gada budžeti rakstāmi vismaz piecciparu skaitļiem. Tādēļ – braucam, bet uzmanīgi!

Pasēdēt “bentlijā”…

Nākamā ekskursija (atkal ielūgums mediju pārstāvjiem – uz jaunākā “BMW” motocikla prezentāciju) atklāj savdabīgu bezmaksas tehniskās izglītības iespēju. “BMW” salonā Dārzciema ielā, kur moto ballīte vēl tikai sāksies, ir, šķiet, vienīgā Rīgā tik plaša mazlietotu auto izstāde – pārdošana zem jumta. Divas lielas zāles. Vismaz pussimts (ne tikai “BMW”, visdažādākie “premium”) auto. Durvis visiem vaļā, pat dzeltenam bentlijam, pie kura Dāvis atgriežas vismaz reizes desmit. Bet Kristofers starojošs sēž klasiskā melnā “Audi”… Cik dažādi var būt brāļi…

Līdz močiem puikas laikam vēl nav izauguši. Vai nu četrriteņu pasaule ikdienā kļuvusi pārāk pierasta, iespējams, ka vainīgi ir moderno divriteņu gabarīti (uzrāpties uz tāda jau šķiet alpīnisms). Iespējams, šokē ieskats cenu lapiņās. Tas jaunums ir dārgāks par ļoti labu kompaktklases auto. Arī par Kristofera noskatīto “Audi”. Un pats lētākais “BMW” mocītis nav dabūjams bez pieciem tūkstošiem. Bet naudiņu skaitīt mēs jau mākam.

Superkompromiss – “Laserdog”

Esam uz Rīgas un Mār-upes robežas. Pļaviņā aiz “WESS” un “GROSS” milzīgajiem saloniem stāv vagoniņš ar uzrakstu “Laserdog”, no kura izkāpj čalis kupliem matiem, kedās, šortos, izkrauj kaudzi šauteņu un aicina zēnus (šoreiz kompānija lielāka, sabraukuši arī Dāvja dzimšanas dienas viesi) dalīties komandās. Sarkaniem lakatiem ap kaklu – tie būs… “Īstie veči”. Ziliem – “Zilie nabagi”. Tādā smaidīgā noskaņā sākas jandāliņš, pilns šāvienu, kliedzienu, skrējienu starp improvizētām aizsega būvēm, gar un pāri vecam žigulim – ar dzērienpauzēm kopā gandrīz divu stundu garumā. Fiziskā slodze futbola mača līmenī. Emocionālā – kā zvaigžņu karu trillerī. Super!!! (Un viss par 120 eiro un astoņiem karotājiem un personām, kas viņus pavada.)

Tas ir vecā, labā, bet šmucīgā un sāpīgā peintbola modernākais paveids. Šauts tiek ar lāzera stariņiem. Trāpījumus fiksē uztvērējiņi dalībnieku apģērbā. Datus apstrādā dators. Un 10 minūtes pēc finiša tiek paziņots: viens šāvis 4000 reižu. Un trāpījis (pat kam un cik reizes trāpījis tiek pateikts) tikai procentā gadījumu. Cits bliezis divreiz mazāk, bet veiksmīgi bijuši astoņi procenti…

Skaista tā modernā datu apstrāde (jāpiebilst – arī BSR trasē katra dalībnieka apļa laiki zibenīgi parādījās uz ekrāniem). Un foršs šis kariņš bez bīstamības. Trāpījumi ir, bet ložu ta’ nav. Pat fotogrāfs kaujas laukā var droši pastaigāties. Un cīņas vadītājam ir pieeja katram zēnam, iespēja skaidrot, taktikas gudrības mācīt. Kartinga trasēs tādas nav. Un nekad nebūs.

Te noteikti nāksim vēl (varēs arī ziemā, kad lāzersuns skraidīs zem jumta). Bet varbūt braucam – makšķerēt?

Breksis, “Balticmaps” un “Deeper”

Cope un modernā tehnika? Jā gan. Vispirms vajag to meža ezeriņu atrast. Un te palīdz navigācijas rīks. Telefons ar “Balticmaps” aplikāciju (bezmaksas) ir Kristofera rokā, un viņš ir mans stūrmanis. Pats sākumā mēmi pārsteigts par to, kā šī “spēlīte” māk parādīt īsto taku, pa kuru no grants jānobrauc krūmos, dubļos, tiem cauri, pāri kalnam, lai Maz-ezeru ieraudzītu. Nākamajā tūrē jau droši ved ekipāžu gar Misas upes krastiem, cauri pamestajiem padomj-laiku vasarnīcu kooperatīviem (vērts redzēt!).

Esam pie Buļļupes. Te dziļš vai sekls, te copēs? Tehniku palīgā! Sienam spininga auklas galā bumbiņu, ko par “Deeper” sauc, metam tālu un ieslēdzam telefonā citu lietotni. Ezera dibens uz ekrāna. Seši metri, pieci, straujš kāpums līdz trīs… Te var breksēns ieklīst. Iebarojam… Kā elektrokartings un lāzerplinte iebaroja mūs…

LA.lv