Reģionālās literātu biedrības – uz kvalitātes naža asmens 0
Reizi vai divas mēnesī Tukuma bibliotēkas plašajā, gaišajā konferenču zālē satiekas ap 20 dažāda vecuma vietējo iedzīvotāju. Viņus – gluži tāpat kā simtus citu visā Latvijā – vieno mīlestība pret rakstniecību, vārda spēks.
Stāstīt par reģionu literātiem būtu jāsāk tieši ar faktu, ka neviens nav saskaitījis, cik precīzi šādu biedrību un apvienību darbojas Latvijā un cik radošu cilvēku tās pulcē. Spriežot pēc tīmeklī atrodamās informācijas, lielāku un mazāku, aktīvāku un mazāk aktīvu biedrību skaits visos Latvijas novados kopā mērāms vismaz padsmitos; to izdotās grāmatas – vairākos simtos, bet ļaudis, kas iesaistījušies biedrībās, raksta un arī publicējas, iespējams, ir pat tūkstoša robežās.
Dažām literātu apvienībām ir cienījami sena vēsture. Tā, piemēram, Bauskas literātu apvienība “Akmeņi zied” un Tukuma literātu apvienība dibinātas pirms 50 gadiem, Cēsu kultūras biedrība “Harmonija” darbojas jau 20 gadu, arī Rēzeknes literāti un mākslinieki kopā pulcējas jau gandrīz tikpat ilgi. Ir arī svaigāk dibinātas – Liepājas literātu un radošo mūziķu klubs “Helikons” Uzņēmumu reģistrā ierakstīts tikai 2006. gadā, bet Bārbeles literātu biedrība “Dārta” ir vēl jaunāka, dibināta 2008. gadā. Atšķiras arī biedrību statuss – dažas oficiāli iegrāmatotas Uzņēmumu reģistrā, citas, kā Cēsu kultūras biedrība “Harmonija”, pat ieguvušas sabiedriskā labuma statusu, kas atvieglo to darbību, meklējot līdzekļus un sadarbojoties ar pašvaldību, bet laba daļa par biedrību tikai dēvējas, jo nav juridiskas personas, bet vienkārši domubiedru kopas, kuras pamatā satur un organizē viens vai pāris aktīvu un uzņēmīgu cilvēku.
Ja parēķina kaut aptuveno šādu biedrību skaitlisko proporciju pret vienīgās oficiālās Rakstnieku savienības biedru skaitu, kļūst skaidrs – mums ir nesalīdzināmi vairāk literātu par tiem, kuru vārdus esam pieraduši redzēt uz lielo izdevniecību gādāto grāmatu vākiem, un sava novada vai bijušā rajona robežās viņi ir vismaz tikpat labi zināmi kā Nora Ikstena, Kārlis Vērdiņš, Liāna Langa vai Juris Zvirgzdiņš galvaspilsētas iedzīvotājiem. Patiesībā daži, kā Kornēlija Apškrūma un Maija Laukmane, ieguvuši lasītāju mīlestību visā Latvijā, par ko liecina arī pēdējos trīs gadus pēc kārtas saņemtā Lielā lasītāju balva. Bet Balvu dzejnieces Leontīnes Apšenieces dzejolis “Burtiņš A un burtiņš B” saņēmis AKKA/LAA dibināto Autortiesību bezgalības balvu. Tāpat daudzi novadu dzejnieki var lepoties ar visai prāvu izdoto grāmatu skaitu, toskait tā saucamajos lielajos apgādos. Pēc viņu dzejoļiem komponētas dziesmas, tiek iestudētas izrādes. Iznāk arī dokumentāla literatūra, pat ļoti nopietni un apjomīgi pētījumi, kā Cēsu hronika un Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca, Tukuma Literātu apvienība patlaban gatavo novada literatūras vēsturi, kas aptvertu vismaz 200 gadu ilgu periodu.
Tomēr oficiālajā Latvijas rakstniecības ainā šos rakstniekus – ar atsevišķiem izņēmumiem, kas drīzāk apstiprina likumu, neatrast. Arī par Latvijas Rakstnieku savienības biedriem viņi lielākoties nekļūst. Kādēļ šāda atšķirība attieksmē? Vai tās pamatā tikai galvaspilsētas snobisms – tādā gadījumā gluži nepamatots, jo vēsturiski lielākā daļa latviešu literātu nākuši no reģioniem?
Iespēja izpausties
Dalība literārajās apvienībās to biedriem pirmkārt ir iespēja radoši izpausties. “Mani saista visi cilvēki, kas pie mums darbojas,” saka Dzidra Olengoviča, Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” vadītāja. “Viņiem ir talants, un mēs rīkojam dažādus pasākumus. Cenšamies nevārīties savā sulā vien, bet izbraukt arī ārpus novada robežām.”
Atšķirībā no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu konkursa, kurā galvenokārt piesaka prozas darbus un ikreiz – tikai pāris iecerētas vai izdodamas dzejas grāmatas, novadu literāti lielākoties pievērsušies dzejai. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka aktīvākā darbība allaž sākas ap Dzejas dienām. Tieši to laikā lielākoties nāk klajā biedrību apvienotie izdevumi, notiek vietējo dzejnieku lasījumi un viesošanās apkārtējos novados. Tukuma Literātu apvienība, piemēram, šogad jau trešo reizi rīkoja brīvos dzejas lasījumus jauniešiem “Sirds uz perona”, bet pirmo reizi sarīkojums izgāja ārpus Tukuma robežām. Apvienības vadītāja Guna Roze stāsta, ka iecere saistāma ar pašas nepatīkamo skolas gadu pieredzi, kad Dzejas dienas saistījās ar obligātu un bezgala garlaicīgu sarīkojumu apmeklēšanu pie Raiņa pieminekļa. “Uzskatu, ka skolēni ar dzeju jāiepazīstina citādi, neformāli.” Tādēļ brīvie dzejas lasījumi dzelzceļa stacijā piedāvāti vispirms Tukuma jauniešiem, bet šoruden ar VKKF atbalstu tādi vienlaikus notika arī Jelgavas un Siguldas stacijās, un nākamgad lasījumu ģeogrāfiju iecerēts vēl paplašināt. Augošā jauniešu atsaucība Tukuma literātus pārsteidz un iepriecina – pirmajā gadā bijuši vien daži drosmīgie, bet šogad savu mīļāko dzejoli lasītgribētāji jau ķēruši mirklī, lai tiktu pie mikrofona, un deklamējuši sirdij tuvās rindas ne tikai no dzejas krājumiem, bet arī no saviem viedtālruņiem, atrodot tur pat Raini. Jau trešo reizi lasījumos piedalījies viens no diviem jaunākajiem apvienības biedriem Oskars Lagošs. Viņš atzīst, ka sākumā doma par savas dzejas lasīšanu svešiniekiem prasījusi lielu uzdrīkstēšanos, bet kopumā dalība sarīkojumā ir pacilājoša.
Latgales dzejnieki, kuri pulcējas ap enerģisko Rēzeknes dzejnieci Olgu Orsu, centrālo gada notikumu – ikgadējā dzejas un mākslas kopkrājuma “Rēzeknes almanahs” iznākšanu – tāpat piedzīvo Dzejas dienās. “Šo gadu laikā almanahā noteikti apkopota vairāk nekā simts literātu daiļrade, šogad vien – 76,” lēš Olga Orsa. “To visu kopā savākt ir liels darbs, bet man svarīgi, lai vismaz reizi gadā ir svētki, lai var sanākt kopā un ko interesantu uzzināt. Var jau teikt: kam man tā dzeja, ja dzīve slikta, bet es uzskatu, ka mūsu apstākļos dzeja vēl vairāk nepieciešama, tā ir iespēja atvilkt elpu.”
Runājot ar novadu literātiem, spilgti iezīmējas tendence, ka ikkatra biedrība iet virzienā, ko tai ievelk biedrības vadītājs vai biežāk – vadītāja. Vairākām biedrībām pašreizējās vadītājas ir arī starp dibinātājiem, un tieši viņu enerģija virza un ievirza. Taču – tas arī uzliek lielu atbildību, domājot par to, kādā virzienā un cik kvalitatīvi novada rakstniecības aina attīstīsies.
Izrauties no lokalitātes
Tas ir Gunas Rozes moto. Tukuma Literātu apvienība uzskata, ka viņiem ir ļoti paveicies – atšķirībā no daudzām citām reģionu avīzēm, “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” regulāri – šogad pat reizi mēnesī – publicē vietējo literātu veikumu. Sadarbība ar laikrakstu kļuvusi gan par ienākumu avotu biedrībai – šogad par autoratlīdzībām sarīkota jubilejas balle –, gan arī par kvalitātes stimulu. Puspajokam Guna Roze saka: “Esmu bargā kundze,” un paskaidro, “uzstāju uz kvalitāti, jo publicēšanai atlasām ļoti maz, aptuveni ceturto daļu iesniegto darbu. Tādēļ labi, ka ir kopīgie lasījumi un analīze. Biedrības mērķis ir pašattīstīties, lai mēs ar paškritiku, ar kvalitātes celšanu nopelnītu iziešanu no lokalitātes.”
Austrumlatvijas Literārā akadēmija (ALA), kuras ideju izlolojuši Daugavpils Universitātes (DU) docētāji Maija Burima un Valentīns Lukaševičs un kura drīz sāks otro darbības gadu, saviem dalībniekiem stāda līdzīgus mērķus. “Tas, ko gribam panākt ar ALA, – radīt lokālo rakstniecības balsi, bet tā, lai autori runātu par globālo, visiem aktuālām tēmām,” skaidro DU profesore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Maija Burima. “Tas ir diezgan grūti – autoriem, kuri raksta latgaliski vai latviski, tādā pilsētā kā Daugavpils, kur dominējošā valoda ir krievu, lokāli sāpīgais izpaužas ļoti asi.”
Vēl skarbāka ir Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Sandra Vensko. Viņa par novadu literatūras kvalitāti un attīstības iespējām domājusi daudz, nonākot pie secinājuma, ka nereti autoriem pietrūkst veselīgas paškritikas un vēlmes nopietni strādāt pie kvalitātes. “Nesen Tukumā bija sarīkota konference, kurā tikās literāti no visas Kurzemes, un arī tur uzsvēru – mēs nesadarbojamies un neveidojam labas grāmatas, esam izlaiduši savus autorus. Tikko viņus pietur aiz rokas un aizrāda, ka vajadzētu labāk, vajadzētu piestrādāt, uzreiz apvainojas.” Arī M. Burima pamanījusi, ka no ALA dalībniekiem pirmkārt atbiruši tie, kas atnākuši ar pārliecību – ikviena dzejas publikācija apliecina tās kvalitāti. S. Vensko turpina: “Vienojāmies, ka Liepājai, Kuldīgai un Tukumam uz nākamā gada Dzejas dienām vajadzētu veidot kopīgu grāmatu – tik kvalitatīvu, lai VKKF nekavētos piešķirt līdzekļus.” Arī G. Roze uzskata – tikai ar stingru atlasi un nepārtrauktu izaugsmi iespējams panākt attieksmes maiņu pret novadu literātiem, kurus nereti uztver kā amatierus un pat grafomānus. “Tukumā ir tiešām talantīgi cilvēki, kuri būtu pelnījuši, lai viņus pazīst valsts mērogā, bet jāsaprot, ka nevar būt pats sev redaktors, nevar pats par sevi teikt: “Es esmu labs!” Tāpat kā nevaru atnest torti un pateikt: “Es izcepu garšīgu torti!” To pateiks tie, kas ēdīs un izvēlēsies piedāvāt vai nepiedāvāt arī citiem.”
Arī ALA sagatavojusi pirmo savu dalībnieku krājumu. Atlase esot bijusi tik stingra, ka izlasē iekļauti vien nepilni 20 dzejoļi. M. Burima teic: ja kvalitātes kritērijiem būtu atbilduši tikai desmit dzejoļi, tik arī iekļautu, krājums iecerēts ne tikai kā akadēmijas atskaite par pirmo darba gadu, bet arī kā augstskolu reprezentējošs izdevums.
Citviet biedrības nestāda tik ambiciozus mērķus. Rēzeknē, kur draudzīgi sadzīvo un ikgadējā almanahā, kā arī vietējos laikrakstos “Rēzeknes Vēstis” un “Panorama Rezekne” publicējas dažādās valodās – latgaliski, latviski un krieviski – rakstoši vietējie literāti, viņu dzinējspēks un kopā saturētāja Olga Orsa lokalitāti uztver kā vērtību. “Mēs esam kā tautas diplomātija, mūsu almanahs, kurš šogad iznāca jau 17. reizi, tiek vests gan uz citām pilsētām Latvijā, gan uz ārzemēm, zinu, ka tas nokļuvis ASV, Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Izraēlā. Tas parāda, kā mēs šeit, Latgalē, dzīvojam, un tas arī palīdzējis mainīt priekšstatu par mums.” Viņa teic: ar dzejniekiem tiek strādāts individuāli.
Mācīties, mācīties un vēlreiz – mācīties!
Mēdz teikt, ka rakstīt nevar iemācīt, tikai iemācīties, tomēr ir svarīgi, lai būtu iespējas mācīties. Protams, jau ilgus gadus darbojas pie LRS iedibinātā Literārā akadēmija, kuras dzinējs ir Ronalds Briedis. Viena no šāgada Literārās akadēmijas dalībniecēm ir arī Ilga Liepiņa no Tukuma Literātu apvienības, nesen “Latvijas Avīzē” publicētā un “Lata romāna” sērijā izdotā romāna “Kumeļu sauks Delveris” autore. Biedrībā pamanījuši, ka Ilgas kritika kopāsanākšanās kļuvusi īpaši trāpīga un konstruktīva, un arī pati atzīst – nodarbības pie Gunta Bereļa un Ronalda Brieža esot gan interesantas un izglītojošas, gan arī trenē kritisko domāšanu un izteiksmi.
Tomēr ne katrs var atļauties regulāri izbraukāt uz Rīgu. Dažas biedrības aicina konsultantus pie sevis, tā Cēsu “Harmonijas” dalībnieku padarīto regulāri izvērtējot Aivars Eipurs un sadarbībā ar vietējo laikrakstu ik gadus notiek īso stāstu konkurss. Rēzeknē laikrakstu redakcijās ir savas mazās “akadēmijas” visjaunākajiem rakstītājiem, bet tukumnieki pirmo soli spēra ar konferenci visas Kurzemes literātiem un nākamgad par pašu nopelnīto naudu cer piesaistīt arī regulārus konsultantus.
S. Vensko teic – darbojoties LRS ekspertu grupā, esot skaidri redzams: kaut gan autoru daudz, tādas kvalitātes, lai kādu uzaicinātu iestāties savienībā, piemīt vien retajam.
Par daļēju pavērsiena punktu reģionālās literatūras ceļā uz kvalitāti, iespējams, kļūs ALA, kā arī Piejūras Literārā akadēmija, kura kopš pērnā gada darbojas Liepājā. M. Burima stāsta, ka ALA mērķis ir gatavot daudzvalodīgus vietējos literātus, kuri spētu rakstīt vismaz latviešu un latgaliešu, latgaliešu un krievu vai angļu valodā. Sākums bijis grūts, un esot bijis nojaušams, ka humanitārie priekšmeti skolā nokļuvuši pabērna lomā: “Ir ļoti jūtama dalībnieku izaugsme. Sākumā bija redzams, ka daudziem, īpaši jaunākajiem, trūkst izpratnes par humanitārajiem jautājumiem. Pamazām mainās pasaules redzējums, viņi kļuvuši atvērtāki komunikācijai, diskusijai par saviem darbiem, paši sākuši daudz vairāk lasīt un domāt par izlasīto, kļūst atvērtāki arī citiem žanriem, ne tikai dzejai.” Pagaidām gan esot grūtības ar krieviski rakstošajiem autoriem, kuri noslēgušies savā lokā un labākajā gadījumā atnākot paklausīties Rīgas lektorus, tomēr Maijai ir padomā vairākas idejas, kā viņus ciešāk iesaistīt akadēmijas darbībā.
Latviešu literatūra ir nākusi no novadiem un tikai pēdējos pāris gadu desmitos pārvietojusies uz Rīgu. Ir laiks atgūt tās reģionālo daudzbalsību, taču to spēj paveikt vien paši literāti.
Pagājušajā nedēļā Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā pieciem projektiem nolemts sadalīt 29 965 latus literārā radošā potenciāla attīstīšanai un pilnveidei.
18 500 lati piešķirti biedrībai “Latvijas Rakstnieku savienība” programmas “Literārā akadēmija” atbalstam;
5422 lati atvēlēti biedrībai “Darbnīcas” programmas “Atbalsts radošās apmācības procesa attīstīšanai un pilnveidei” īstenošanai;
2698 latu finansējumu saņēmis nodibinājums “Via Cultura” programmas “Piejūras pilsētu literārā akadēmija” atbalstam;
2093 lati piešķirti Daugavpils Universitātes Mūžizglītības, kultūras un zinātnes komunikācijas biedrības “Intelekta parks” programmai “Austrumlatvijas literārā akadēmija”;
1252 latus saņēmis biedrības “Savienojums” meistardarbnīcu cikls “Bērni ar stāstiem” atbalstam.
Viedokļi
Gvido Drage: “Paldies Gunai Rozei, kura mūs apvienībā savāc kopā un dod papildu stimulu censties un rakstīt arvien labāk. Tomēr kopumā literatūra ir kā okeāns, kurā var peldēt visos virzienos, katram pašam jāizvēlas savējais, to nevar savaldīt un arī regulēt īpaši nav iespējams.”
Elmārs Augusts Rumba: “Jau padomju laikā ar mums, tukumniekiem, kā apvienību rēķinājās, te pat trīs reizes notikušas lielās Dzejas dienas, un, kad rīkoja Latvijas Rakstnieku savienības 8. kongresu, piedalījās arī mūsu biedri. Patlaban galvenais, ko apvienība var dot, – literāro gaisotni, jo mēs šeit visi esam domubiedri.”
